mazinais_ezis

ļoti interesanta diena... ar A. bijām uz Akvarium koncertu, tā varētu būt puse viņa dzimšanas dienas dāvanas. Pēctam ar A. un V. Bibelotā dzērām grādīgos, ēdām siļķes un marinētas figņas, V. dzēra tarhūnu, un spēlējām Amsterdamas kārtis ar Hot beibēm, ko man reiz atveda Annija. Normāli sadzēros, bet nebiju dzērusi vairāk nekā nedēļu. Ļoti jautri. Mašīnā ceļā uz A. mājām klausījāmies Silver Mt. Zion un citas lieliskas grupas. Nezināju, ka tie ir tie paši cilvēki kas Godspeed you! Black emperor. Bet tas nav pārsteidzoši. Bildējāmies zem liela urbja. Teicu, ka gribu vārda dienā biezas krāsainas zeķubikses vai kulonu, vai kilogramu marcipāna. Tagad domāju, ka ir citas lietas ko es gribētu, piemēram, 2000 sākuma digitālā mazā kamera ar zipeni. Ā, un ceturtais variants bija "A surprise!!". A. teica V., ka esot lūdzies dievam par tādu sievieti kā es, kas ir ļoti interesanti, visas braukšanas (vai arī nebraukšanas?) sakarā. Esmu atvērta visām iespējām. Aizmigām ap četriem, no rīta braucu uz darbu ar taxi. Naktī stundu pavadījām vadu, striķu un fireball žņaugos (is this TMI? -- man 5. novembrī RAA space -- matīsa ielā 8 -- būs erotiskās dzejas darbnīča, es praktizēju).

Šodien esmu darbā, pirmo reizi pārdevu lampu. Kājas nogurušas no augstpapēžu kurpēm. Mājās būs jāpārģērbjas un tad jātiek uz 1983 pēc velosipēda, ko atstāju tur pēc Atkāzām. Dievs dod, ka tas tur ir. Tad braukšu pie A., līdzi jāpaņem kūpināto kaulu gaļas zupas izlase, lai varu vārīt zupu un kompis, lai varu strādāt datora darbus klusumā un mierā tālu prom no centra. Sestdien svinu svētkus, būs jānopērk pudele tekilas un jāatrod kostīms.

vakar vedu A. kaltētus priežu pumpurus, citronu, ingveru un piparmētras. centrā nav ūdens, un, ja ir, tad tikai auksts, bet aizvakar bija mana pirmā jiu-jitzu nodarbība un man ļoti vajadzēja nomazgāt sviedrus (iegansti satikt mīļoto:)))
Kopš esmu pieņēmusi to, ka zinu dienu, kad nomiršu (aptuvenu laiku, kad viņš dosies prom), mani atkal ir pārņēmis miers un spēja izbaudīt tagadni bez lielām dusmām vai sāpēm. Tajā ir kaut kas absurds, protams. Speed-running 5 stages of grief while still in a relationship = new way to deal with traumatized brain OCD?? lol

jiutitzu bija NENORMĀLI forši un kruta staprcitu, kad man ienāks nauda es samaksāšu tos 60 eiro par mēneša abonementu un sākšu iet regulāri 2x nedēļā. Tas ir basically rubaks. Vakarā stundu staipījāmies un meditējām, kad man galvā kā mantra sāka skanēt "jāiet laukā pīpēt cigareti jāiet laukā pīpēt cigareti" -- tieši tajā brīdī arī A bija atvēris savas meditējošās acis. "I am planning on rolling a cigarette and smoking it outside. You don't have to join". "No, I love stuff like this. Also, this is about the time when V. usually drives by for a smoke". Kad paskatījāmies telefonā, atklājām, ka V. tieši pirms brīža ir atsūtījis ziņu, ka ir piebraucis Gulbju ielā uz smēķi. Business as usual.

V. mašīnā klausījās kaut ko, kas man atgādināja spaisa tripu 2012 gadā. Mēs nolēmām doties apgaitā ap šoseju, mežu, Bišumuižu. Tunelī mēs atklājām rezonansi specifiskās vietās, kur, piesitot ar kāju pie zemes, ņirboņa noskan cauri visiem griestiem, brīžam arī atbalss -- bet ne visos punktos. Tur mēs pavadījām kādu labu laiku, tad gājām tumsā cauri mežam. Laukā, kur vienā no pirmajiem randiņiem mani aizveda A., atcerējos, ka toreiz uz brīdi domāju, ka šis ir slazds un mani tūlīt nogalinās, jo tas spots ir tāds aizdomīgs, ar kaudzi gumijas riepu un saplaisājušu asfaltu. Tad mēs pīpējām cigaretes un runājām par DNA un iesprostotību laikā un telpā, kā arī par to, vai ir bezgalīgs iespējamību daudzums un vai tam ir nozīme, ja uzmanība un pieredze var pastāvēt pavērsta tikai pret vienu punktu.

Ļoti jauki. Laba pastaiga. No rīta nosnoozoju visus modinātajus bet par brīnumu pamodos gana laicīgi, lai aši uzvilktu savu zelta kleitu no humpalām un ar taksi aizbrauktu uz darbu, kur jau trīs minūtes vēlāk ievēlās tūristu bars, vēloties iegādāties ģipša atlējumus un organiskas, skaisti iepakotas ziepes.

zoomeri / zilleniāļi pakāpeniski ieplūst cibā, bet nākamā saite, ko vajag cilvēkiem izmantot, ir last.fm. tas ir brīnišķīgs oldschool mūzikas tracker / sociālais tīkls (nosacīti). man last.fm jau ir kopš paša pandēmijas sākuma, tāpēc izsekot statistikai un manai mūzikas gaumei ir diezgan cool.

mans profils:
last.fm/user/homosapisiens

Ieslēdzu datoru. Desktopa labajā apakšējā stūrī neuzkrītoši novietots teksta dokuments ciba.txt, kur glabājas daži melnraksti un vairāki gatavi teksti. Kā liecina nosaukums, tie ir domāti šai dienasgrāmatai, bet tad kāpēc teksti paliek dokumentā un te ir tāds tukšums?

Īsā atbilde — rādīt citiem savas domas ir biedējoši.

Mājās jau agri iemācījos, ka manas domas ir nepareizas, ka manas idejas ir neracionālas un nereālistiskas, ka neesmu izdarījis neko īpašu, lai būtu pelnījis atzinību, ka pašizpausme ir dumpinieciskums, ka atšķirīgs viedoklis ir sodāms, ka jautājumus uzdot nedrīkst un ka par sajūtām nerunā.
Stratēģija: klausīt un neizrunāties.

Skolā iemācījos, ka es citiem nepatīku, jo esmu dīvains, ka manas idejas tiks nosodītas, ka talants tiks nevis attīstīts, bet izsmiets, ka par kārtējās apcelšanas ierosinātāju var kļūt jebkurš teiktais vārds vai jebkura darbība, un pats galvenais — ka pašizpausme ir sociālais nāves spriedums.
Stratēģija: kļūt neredzamam un netraucēt citiem.

Tagad lielāko daļu minētā redzu kā cietsirdīgas un kaitīgas muļķības ar daļu patiesības. Tagad kaut kādu mērgļu dēļ jāpavada visa dzīve, tās atmācoties.

Esmu nonācis līdz secinājumiem, kuri, iespējams, izklausās pesimistiski, bet man tie ir reālistiski, tie atspoguļo manu dzīves pieredzi.

1) Kaut kad jau atradīsies domubiedri, bet tas nenozīmē, ka tikšu saprasts.
2) Drīkst būt viedoklis, bet, ja tas ir pārāk atšķirīgs, tad labāk paturēt to pie sevis.
3) Drīkst uzdot jautājumus, bet vēlams tikai tādus, kas saņēmējam ir ērti un patīkami.
4) Par sajūtām ir jārunā, bet jāaizmirst par sarežģīto un "nepareizo" sajūtu izpaušanu.
5) Gribēt uzmanību, atzinību un validation ir cilvēcīgi, bet cilvēki melos, lai nesāpinātu mani.
6) Vairs neviens uz mani nerādīs ar pirkstu un nesmiesies — viņi to darīs man aiz muguras.
7) Pašizpausme ir atļauta, bet tā nav vēlama. Tā tiek tolerēta.

Cik ilgi tu mani tolerēsi?

USS Preble firing her HELIOS laser system.

Man nepatīk tēja ar pienu.

vasja vakar staastiija ka neviens cits tik labi kaa vinjsh nemaak taisiit kokus. "I can make four types of trees in one day, he can make one type of tree in a week". Lielisks character-element. Tad ar Antonu braucam gar koku ielu, garam pabrauca WOODBALTIC fuure un viss saka smarzot pec pirts, jo braucaam gar Finiera razotni. Pattern recognition apparatus turned on: TREES

Tas ir taapat kaa taas numura ziimes, 23:23 un citi laiki (vakar pilii Antona telefona paraadijas 22:22 un vinjsh aizlika prieksaa plaukstu lai to no manis pasleeptu un mees smeejaamies par to ka vinsh SLEEPJ NO MANIS CIPARUS.) Veel es vakar biju paliidzeet Libertam remonteet sienas. Veel viikendaa Adrians apreceejaas, Somu draudzene staavoklii, omas kaimins Kolja iebraucis ar masiinu kokaa un nomiris. Divi mani comi iemiileejusies beibees, kas dziivo aarzemees, viena draudzene kopaa ar puisi, kas varbuut dosies uz aarzemeem, es, iespeejams, arii miilu viirieti, kuram buus jaadodas.

bet ir, kaa ir: realitaate ir labaaka par deluuzijaam un padara sexu daudz kaisliigaaku.

saapes ir saapes bet caur vinjaam naak kaut kas ljoti erotisks, ja nostaajies taam pretii aci pret aci kaa skatoties aciis pasham Shivam.

"Your work extends our idea of poetry. Do you have a personal definition of what poetry is?

If prose is a house, poetry is a man on fire running quite fast through it."

https://www.theguardian.com/books/2016/oct/30/anne-carson-do-not-believe-art-therapy-interview-float

"un tavās ceriņzaru delnās zilās ugunīs deg skumjas melnas" i.z.

tikko sapratu ka A. ir tuvāk tam dzīves punktam, kādā biju es, kad satiku Māru, nekā punktam, kurā es esmu tagad; značit, Māras dotais padomiņš un viņas spēja mani mīlēt mani nu ir padarījusi spējīgu 2 double it and give it to the next person. Amazing perspective. Mīlestības prakses.

"...Your human instrument tells you what you don't know all the time. And if you're not willing for that state to exist, of not knowing, but sensing something, you'll never get the information it's trying to give you.
Say, that you are in a bad job that is not good for you at all, and you have this giant gut feeling to leave. You have this giant feeling inside of you that you hate it, that you want something different -- but you let a practical external thing tell you: "well, this is stable, that crazy, etc." -- not treating the thing inside of you as real at all. And then, as soon as you quit that job there's like a random fucking huge oppurtinity for you -- or you're finally able to do the thing that you wanted to do for 20 years, and now you can do it.
That big feeling that is pushing against the reality around you, that feels different that the reality around you is how we get bigger in ourselves. That's how we discover more of ourselves" (@yeshuanix ig).

Man apnika transkribēt, noskatieties paši.

Sēdēju tikko uz paklāja pie spoguļa un paijāju sev pleciņus un domāju par to, ka es tiešām esmu apziņa, būtība, kas iemiesojas šajā ķermenī, kurš ir dzīvnieks. Kurš man dod signālus, kurš man jāsaprot un jāsajūt un jāsaklausa tāpat, kā es to darītu ar suni, kaķi vai citu dzīvu būtni.
Man jāmīl šis dzīvnieks -- let the animal of your body love what it loves.

Varbūt es esmu sēne kas iemiesojusies šajā ķermenī, es tiešām domāju, ka apziņas esamība un sēnes ir kaut kā saistītas -- ''jesus was a mushroom, a-ha". mēs dzīvojam sēņu pasaulē, tās bija pirms mums un padarīs mūs par neko, kad satrūdēs mūsu miesas. This is a shrooms world, we are just living it it.

P.S. labs veids kā atturēties no alkohola ir pie brokastīm apēst naga galu kaltētas mušmires.

buča

Are you gonna pick that shit up when it all comes tumbling down.

Kopš vakardienas man pa visu ķermeni ir sarkani pleķi, kas kasās un izskatās, ka mani viesnīcā latgale sakodušas kkadas blaktis. Drausmīgi. Brauciens bija labs, bet šis gan nepatīkami. To be fair, tā viesnīca kaut kā tā arī izskatījās, ka tā var notikt

Labrīt, esiet sveicināti valstī, kurā turpmākos 4 gadus visa kultūra un izslavētais "latviskums" tiks vērtēts pēc ekonomiskā izdevīguma kritērija. Būs jautri. Tikmēr visi Apvienotā saraksta vēlētāji ar laiku kļūs par lohiem, diemžēl tas ir neizbēgami.