mazinais_ezis

Gaidu kad izcepsies sviestmaizītes un ļoti aktīvi cenšos sev iestātīt, kur un kad esmu. Stulbā sajūta, ka es tak visu sūdu tikai izdomāju, nepamet. Nezinu kā dealot tā lai paspētu izfunkcionēt cauri mācību gadam. Galva sāp. Viss šķiet apķepis tādā netīrā dušas notekas matu ērkulī, bet duša šoreiz nepalīdzēja no tā tikt vaļā. Absolūts bezspēks, iekšā viss gruzd un nezinu kur likties. brbehshebskxoosn yup yup kkā tā. Negribu vairs domāt par pagātni, gribu būt vesels un laimīgs, bet esmu sačakarēts un neatčakarēšos, viss mūžs būs jāpavada menedžējot simptomus un stulbākais ka pie tā visa teorētiski kāds ir vainīgs un viss ko varu darīt ir vārīties dusmās un riebumā, un bailēs un viss ko es māku ir atgrūzt citus un pārprast visu, un uzvesties kā suns kas visu mūžu turēts pie ķēdes un sists. mazākās lietas, man pat neapzinoties ir sarkanais karogs.