mazinais_ezis

Tie stulbie teksti ir visur, es visur tos redzu. Motivējošie, pozitīvie, uķi puķi teksti, kuriem virsū sabāzti mīlīgi pixel art zvēriņi, un kuri atgādina "psihiski slimajiem" par lietām, kas ir normālas. Man tie reāli derdzas. Es neticu, ka kādam patiesi ir palīdzējis tas gaiši rozā, spīdumiņiem apbērtais teksts "it's gonna be ok". Varbūt tā ir kāda vārtu turēšana no manas puses, bet man ir sajūta ka tas ir domāts tām pašām ego pilnajām sejām un purniem, kas stāv rindā pie neirologa, lai varētu parunāties ar smuko dakterīti, un aizmirst par savu nelaimīgo laulību. Es tuvākajā laikā saņemšos atsākt doties uz terapiju, jo vēl nepamet cerība, ka tas patiesi varētu palīdzēt, taču brīdī kad pat manas fiziskās kaites tiek norakstītas un neuztvertas, man lēnām sāk zust jebkāda vēlme sazināties ar ārpasauli. Tas ir stulbi ironiski un pretīgi sāpīgi, kad šķiet ka visiem apkārt viss iet labi un viegli, bet pats ar pakaļu rīvējies pa kaut kādu smilšpapīru, un nevis tāpēc ka gribi, bet tāpēc ka kāds ir pagrūdis lejā pa slidkalniņa izmēra siera rīvi. Nē nu labi, ir jau viegli vainu uzvelt uz pasauli, uz sabiedrību, uz citiem cilvēkiem, vaina taču ir manī un vienmēr būs manī. Man vienkārši tas ir beidzot jāsakārto un jābeidz sevi sabotēt...

Nesaistīti, neesmu pīpējis jau piekto dienu, nezinu cik ilgi izturēšu, varbūt kādu dienu vienkārši aizmirsīšu par smēķiem, bet pagaidām prieks par to ka turos. Vakar ļoti gribējās uzpīpēt, bet labi, ka man bija blakus kāds, kas mani noturēja.