mazinais_ezis

Citi ir ķērušies pie godīga darba darīšanas un, darba dienas beigās, savas „anti-sociālās tieksmes” apmierina klausoties (vai radot) mūziku sev patīkamās iestādēs, sev patīkamā prāta stāvoklī. Vēl citi raksta dzeju, rada mākslu, nodarbojas ar pasākumu organizāciju. Ir arī cilvēku grupa, kas pilnīgi nozuduši no radošajiem radariem un atdevušies ģimenes dzīvei. Es laikam piederu pie grupas numur divi. Es dienas pavadu pelnot (lai gan tas ietilpst arī zem mākslas radīšanas) un dažreiz vakaros aizeju uz kādu pasākumu. Pēc iespējas dodos uz tādiem koncertiem, kur varu atļauties uz vienu vakaru sēdēt kaktā un veldzēties personīgā nostalģijā par laiku, kad patiesībā, biju vislielākajā emocionālajā bedrē. Es klusi dziedu līdzi dziesmām un ļaujos sajūtai, ka neesmu viens, ka kāds šajā pasaulē, kuras ūdens ir saindēts ar ilgām, saprot manas ciešanas. Nu kā uz dievkalpojumu. Ja aizeju uz kādu no seno draugu koncertiem, klusībā ceru, ka varbūt kāds no dziesmu vārdiem ir par mani, ne tādēļ, ka vēlētos ar to lielīties un stāstīt draugiem, vai alkstu kādu klišejisku romantiku, bet kā pierādījumu savai ačgārnajai psihei, ka tie pāris kopā pavadītie brīži tomēr bija nozīmīgi ne tikai man. 

Tajos vakaros, kad manas lūpas kustas līdzi un izdzied vārdus „vai tu atceries, saplēstās dienas, tumšajās ielās” divas minūtes es varu domās silti apauklēt atmiņas par naksnīgās Rīgas jumtiem, kad pie čipsiem netīšām piegrauzām cigaretes vai Bastejkalnu dienas vidū, kurā uz soliņiem spēlēju kārtis. Par to kā 16 gadu dzimšanas dienā ar draugiem atradām pilnu cigarešu paciņu. Par to cik reižu gaidīts 6. Tramvajs un pieturā runāts par sapņiem, policistiem vai to kā kurš tin cigaretes. Divas minūtes es varu domāt tikai un vienīgi par visu labāko kas ir noticis. Vismaz līdz beidzas dziesma. Tad es atgriežos atpakaļ tagadnē, kad visi esam kļuvuši veci un kārtējo reizi es aizslīdu prom, kā nemanīts spoks.