mazinais_ezis

Ir dīvaini. Ne tikai skatoties spogulī es redzu svešinieku, bet arī tad kad cilvēki ar mani sarunājas, man ir sajūta, ka viņi runā ar kādu citu nevis ar mani. Un nav tā, ka es nezinu, kas es esmu. Es ļoti labi apzinos sevi, bet tikai tāpēc, ka tas nesakrīt ar sabiedrības sagaidīto realitāti, man ir jācenšas sevi mainīt? Katru reizi, kad nākas publicēties kaut kur plašākai sabiedrībai, šķiet es mazliet nomirstu. Es atdodu savu seju, lai cilvēki veidotu savu priekšstatu par to kas es esmu un kas es neesmu. Esošajos politiskajos laikos man ir īpaši bail sevi pozicionēt kā to, kas es esmu. Ja izvēle ir tikt nosistam uz ielas, jo transfobam es nepatiku, vai nogalināt sevi, es laikam labprātāk izvēlētos nogalināt sevi, bet pagaidām disforija ir mazāka nekā vēlme nomirt. Vismaz priecājos par to, ka soctīklos vēl varu būt es nevis tā sabiedrības uzliktā maska.