| divas pateicības |
[Sep. 22nd, 2026|08:31 am] |
1) cauri miegam sadzirdēju mazās Astrīdas priecīgo lejup-pa-kāpnēm iešanu pavadošo vervelēšanu un mutes harmonikas- es nedomāju, ka mazs bērns var tik skaisti spēlēt, tā noteikti nebija viņa - bet kaut kas tik skaists bija tas kopā - gribējās lēkt ārā no gultas, skriet pie durvīm, atvērt tās un sekot tām harmonikām. katrā ziņā pamodusies biju vienā momentā.
2) I. atsūtīja bildīti no sava Salacgrīvas 22. septembra rīta:
tādu iztēlojos viņa sirdi no iekšpuses. |
|
|
