Iespējams, labākais alus pasaulē brīnišķīgākais salīdzinājums, kādu ir gadījies lasīt: "shoulders padded like a lunatic's cell". (Tā Malkolms X par zoot suits.)

Also, iespējams, labākais alus pasaulē burvīgākā dziesma, pie kuras aizmigt mīļotā cilvēka apskāvienos.

Interneti mani ir absolūti sabojājuši; izlasot, ka "[i]nteresantākās kombinācijas, kurā viens no vārdiem ir Jānis, bija ... Ivans Jānis", reaģēju ar visnotaļ infantilu smējienu. Dammit, Moon Moon.

Brīžiem tā vien prasītos galvu no iekšpuses ar kādu nebūt drāšu birsti izšrubēt, lai viss tīrs, gluds un smuks bez visādām jāklībām, kas mierā neliek. Ugh.

Kas man šādos laikapstākļos patīk: bezpiedurkņoti puisīši uz vellapēdiem, i.e., welcome to the gunshooow!

Kas man šādos laikapstākļos nepatīk: beibes plānos svārkos/kleitiņās, zem kuriem/-ām pavilkti stringi, kā rezultātā tie nelaimīgie svārki/kleitiņas salien dibenā. Tā vien prasās pastiept roku un izvilkt, bet takš ņems vēl un pārpratīs.

Runājot par lietām, kas teorētiski/uz citiem nenormāli patīk, bet kuras sev negribētu/nevarētu izturēt — stiletto nails. Lieliski apzinos, ka ar tādiem nevarētu normāli sadzīvot (pirmkārt, visa tā drausmīgā ņemšanās laika-pūļu-naudas ziņā ar akrilu, otrkārt, ņemot vērā, ka mans personīgais ideālā komforta nagu garums ir līdz-ar-ādu), but ohhh, do I want.

(You know the saying “A woman is only helpless when their nail polish is drying?” Congrats, that is now you all the time.)

Kā tas izskatījās teorijā: mēreni satraukusies, dzīvesbiedram injicēju medikamentus gluteus maximus muskulī.
Kā tas izskatījās praksē: nebalsī bļaudama, iešpricēju vīram pakaļā, izmantojot šautriņu mešanas tehnikai tuvu pieeju.
Labās ziņas — visi dzīvi; sliktās — šitādas izklaides draud katru otro vakaru tuvāko gandrīz trīs nedēļu garumā. Akšausmas, akšausmas, īsāk sakot.

Tas, protams, gan jau viss tikai uz manu ciklu noveļams, ka tik jūtelīgi visu uztveru, bet
vakar bišķi sabesījos uz draudzeni par, yes, really, meikapu.

Pirmkārt, diskleimeris: ikdienā kādos 70% gadījumu mēdzu acis krāsot stipri vien tumšas visādās t.s. smokey eyes variācijās, sākot no zeltaini brūnām, līdz pat kobaltzilām. Es tā jūtos komfortabli, uzskatu, ka man tā piestāv (un arī no apkārtējiem regulāri dzirdu, ka man tā piestāv), un man tā vienkārši patīk.

Vot, un tad nu vakar ciemos bija draudzene, un, vēl pat iekšā neienākusi, lūdz, lai viņai acis uzkrāsoju, jo "tev vienmēr tik smuki sanāk, es tā nekad nemāku", un vakarā viņai randiņš. Fine, whatever; viņa pati ikdienā krāso tikai uzacis, skropstas un uzvelk acu zīmuli gar augšējā plakstiņa skropstām.
Savācu savu acu ēnu un otu arsenālu, uzkrāsoju viņai acis. Neko tumšu, mind you, no eyeliner, no dark shading, only the upper lid; uztaisīju smukus violeti-pelēcīgi-brūnus ārējos plakstiņu stūrus un līdz pusei plakstiņa ieloci (kā vispār latviski lai smuki pasaka "crease"; "rieva" izklausās anatomiski stipri vien zemāk piederīga (or maybe that's just me)) un rōzā zeltu (bet nu nekādu tur blingu, ja) no iekšējā stūra līdz pusplakstiņam (again, latviski tas viss izklausās pilnīgi ačgārni). Bija smuki.

Komentārs, kad viņa sevi apskatīja spogulī? "Oi, nē, to augšu (to violeti-pelēcīgi-brūno) vajag noņemt nost, citādi šis ir kā prostitūtai uzkrāsots."

Mmmkei. Tad kā vispār nosaukt to, kā acis sev krāsoju es?

Varbūt tāpēc arī vakar rimčikā tā Selīnas Dionas dubultniece uz mani tik nosodoši noblenza. Jo man acis kā prostitūtai uzkrāsotas.

Pēc dienišķā internetu lasījuma atkal jau lost faith in the humanity; nekad nesapratīšu, kā vairums ar savu aprobežotību un sīkumainību var tik ļoti lepoties, bet lai nu būtu, kā saka, arī tādiem jādzīvo, un viss tāds.

In other news, iestādīju šodien ingveru. Biju pirms pāris nedēļām nopirkusi tā saknes gabalu tējai, bet šis tikmēr ņēma un asnus izdzina; redzēs, kas tur beigās (un vai vispār) sanāks.

Jauns tizlības līmenis unlocked — man ir aizrautīgas sudoku risināšanas rezultātā tā satraumēta mugura, ka sāp pat nožāvāšanās, I shit you not. Kas tālāk, zobu birstēšanas dēļ lauzta kāja, iedzīvošanās brukā pēc zeķes novilkšanas, kas?
Mein Gott, rumpi, nu kā lai ar tevi šitādu vispār galā tiek.

Lasu Ridliju Vōkeru un priecājos par šo. Tas tomēr ir tik forši, ka cilvēki taisa tādas lietas.

Veģetējam pa mājām, neko nedarīdami, kad piemeklē bads. Nekā jēdzīga ledusskapī nav, kā rezultātā vīrs cenšas mani pielauzt, lai eju pēc picas; man slinkums.
- Nu kamōn, hanī, it's not that hard. I do harder things all the time.
- I do harder things, too. One of them is yours.

Bet visādi citādi, ja nu ir kaut kas, no kā baidīties, tā pavisam noteikti ir tā iespējamība, ka kādā jaukā dienā es pavērtu muti, bet atskanētu mana mamma. Jesus fuck, nu un kā lai te beigās neizaug viens liels milzu fakaps, nu.

Pirmkārt, cilvēki ir stulbi, otrkārt (nekādi nesaistīts ar pirmkārtējo), tā jau nebūtu mamma, ja katrreiz, kad runājam, vairāk vai mazāk nepazāģētu (jo kā gan es citādi zināšu, ka viņi mani mīl, vai ne) un, treškārt (visādi saistīts ar visu, because it's PIE), ir klāt persiku pīrāga cepamā sezona, oboioboioboi.

Oh. my. gawd, you guys, kādu iespēju svaigākajā terminatorā garām palaiduši.
I'm off to dive into some crossover fanfiction, kthxbye.

UPD.: There is none! How can it be, wtf, wtf, etc, etc.

Ja pie mājas namdurvīm ir apstājies policijas busiņš ar ieslēgtām migalkām, cik liela ir varbūtība, ka policisti ir atbraukuši nevis trenkāt kādu nemiera cēlāju, bet gan ieskriet ēkā esošajā virtuļu bodē?
Kā izrādās, liela.

Crocheting Adventures with Hyperbolic Planes by Daina Taimiņa. Huh.

Kamēr vīram tikšanās ar Latvijas žīdmasonu lōžas galveno, ē, žīdmasonu (tā to laikam sauc, ja (true story, bro)), mani piemeklējis indecision 2015 — šovakar skatīties Makbetu vai varbūt tomēr paturpināt pirms krietna laika novārtā pamesto Strike Back. No vienas puses — Šekspīrs, bet no otras — hot men blowing shit up.
Hmm.