La vita è bella, kā saka, tikai galvā sazin kāpēc kaut kas atkal ne tā saslēdzies, kā rezultātā The Gaslight Anthem pagājušā gada Get Hurt kļuvis par pilnīgi sarkanlapaini saulainu rudeni Mežaparkā, no kurienes uz centru pārvācāmies nu jau pirms gadiem pieciem. Bet lai jau būtu.

Ja vīriešiem būtu periōdi. Jes.

(Also, vēl vakar apcerēju tēmu, cik ļoti izlaidušies esam. Gan ģenerāli, gan pa sīkumiem ņemot. Nav gan arī nekādu ideju, ko šajā sakarībā tādu vērā ņemamu lai iesāk (un, protams, vai vispār tā baigi vajag).)

So. Bijām uz Mad Max. Un nupat noskatījāmies Kung Fury. Un tagad es pat nezinu, kā pēc visas šīs epikas lai aiziet gulēt.

Ja es būtu piedzimusi otrā variantā, man šodien būtu vārda diena. Theoretical drinks all around!

Šī, protams, ir sirsnīgas acu bolīšanas vērta atziņa, bet man tikai teju vai burtiski nupat ir līdz kaulam beidzot aizgājis tas, ka dzīve ir daudz, daudz, daudz foršāka, ja no lietām, vietām, apstākļiem un cilvēkiem beidz gaidīt sazin ko un tā vietā iemācās par visu priecāties un to izbaudīt tādu, kāds jau nu tas viss ir.

Programmas turpinājumā — izdomāt, ko tādu acīmredzamu un pašsaprotamu varētu apjēgt nākamo.

Brīnišķīgi slinka svētdiena ar konstantu tējas krūzi un more often than not rīkli aizžmiedzošu lasāmvielu — par rasismu, transpersonu išūziem, vēža pacientiem paredzētiem robotiem un kaķiem, among other things.

Nez, kas skaitītos labāk, pārdzīvot par to, ka (un kā) nav tagad, vai arī atlikt visu uz kaut kādu nenoteiktu nākotni un pārdzīvot, ka (un kā) nav bijis tad.
(Nepārdzīvot vispār, šķiet, ar konkrēto iekšu konfigurāciju laikam tomēr nav variants.)

Jes, apmēram šādi beidzas katra reize, kad iedomājos kaut ko no sērijas "a varbūt šodien bez melnām acīm varētu iztikt". Izrādās, ka nevarētu vis.

Un vēl par to pašu nelaimīgo picu runājot — pastāv baigā aizdoma, ka līdz ar pirmspēdējo picas kasti ir ticis izmests arī viens no jaunā un sasodīti smukā ēdamrīku komplekta nažiem, jo nav absolūti nekādu citu ideju par to, kur citur tas varētu būt likts. Faking fak, nu, pica, I trusted you. (Un tikai nepadomājiet, ka es kā kaut kāds barbars picu ēdu ar nazi un dakšiņu, nebūt ne, bet kaut kā taču tās satriecoši sieraini bekonīgās šķēles viena no otras ir jāatdala.)

Also, have become the sodding Goldilocks of teas; mājās ir 11 dažādi melnās tējas veidi un maisījumi, no kuriem šobrīd neviens negaršo un nespēj aizvietot manu joprojām nekur nedabūjamo rīta tēju. First world problems, vienvārdsakot.

Ar pirmā stāva virtuļiem un blakusmājas kebabnīcu sadzīvojām bez mazākajām problēmām, bet, kopš tajā pašā kebabu mājā no otras puses picērija ievācās, mein Gott, es laikam pēdējos pāris mēnešos esmu apēdusi vairāk picas, nekā pa iepriekšējiem desmit gadiem kopā ņemot.
Case in point — pirmdienas pusvienpadsmitos vakarā piemeklē bads? Kāda runa, jāiet pēc picas.
Ugh.
Bet nu neko, šodienas ēdienkartē tamdēļ visādi frukti. Un pāri palikusī pica.

Vēl šodien ik pa brīdim prieciņš par vakar noskatīto sāgas "Kā tanks uz trīsriteņu salidojumu atbrauca" pēdējo sēriju.

Wtf, pusdivpadsmitos svētdienas rītā (jes, tas vēl ir rīts) vēl vārtāmies pa gultu, kad čellists atkal klauvē pie durvīm.

Oh, dudes, what is my life — kamēr ar vīru sēžam virtuvē un zviedzam par citplanētiešu sazvērestību teorijām, lielajā istabā tikmēr čellu spēlē pilnīgi svešs vīrietis, kurš te, pirmkārt, ieradās bez jebkāda ielūguma vai brīdinājuma un, otrkārt, ar nolūku nopirkt čellu. (Lieki piebilst, ka ne mūsmājās kāds vispār prot spēlēt čellu, ne arī kādam te tāds pieder.)

Tikmēr skaistumkopšanas ziņās:

tā vien skatos, ka šovasar mans purniņš būs tik vasarraibumains kā vēl nekad agrāk;

Missha Closing Cover korektors ir kaut kāda melnā maģija (jo kā citādi lai tas būtu tik pigmentēts, šķidrs, izpludināms un lēts);

un delikātu vietu epilēšana emocionālā ziņā ir ne vairāk un ne mazāk kā tieši šāda.

Tā kā vakar skatījos Hobitu, šodien konditorēšanas cīņā devos, rūķu kaujas saucienus skandinot. Faking fak, bezglutēna milti, es jūs ienīstu.

Also, this.

Esmu beidzot uzvarējusi tās ellīgās šausmas, kas ir bezglutēna milti (I hope you're proud of what you've created, Satan), un varu ne bez pamatīga lepnuma paziņot, ka man pirmoreiz mūžā ir sanākusi brīnišķīgi izrullējama bezglutēna pīrāga mīkla. Drinks all around!
(Tas, ka akūtas sajūsmas uzplūdā savu rabarberu pīrāgu biju paguvusi aizlīmēt, pirms atcerējos, ka iekšā vēl sviests bija jāliek, jau ir stipri vien sekundāri.)

My kingdom for a decent cup of tea; nevienā Rīgas tējas bodē vairs nav mans rīta maisījums dabūjams. Cruel and unusual punishment, citu vārdu nav. (Un ja vēl būtu par ko.)

Nez, iekš Holivudas filmām ir arī kāds zinātnieks, kas obzervē pa gabalu un nevis rīkojas "ooh, look at the shiny" stilā
jeb
noskatījāmies Europa Report.
Nēnulabi, Prometeju tāpat nepārspēja.
(Also, mana lasāmvielas tematika transcendē mediju robežas.)

Cik izteikti akūti pagājšnedēļ lasāmvielas izvēle vislaik sliecās par labu "and they all lived happily ever after" variantiem, tik neglābjami ļoti šodien velk uz "rocks fall, everyone dies" versijām. Nu kas tas ir, rumpi, ko, kādu vitamīnu tev tagad vēl trūkst.

Ex Machina bija v. nice indeed, bet, tā kā dzīve diemžēl un joprojām nav rožu dārzs, programmas turpinājumā hokejs. Fucking death group, nu.