Bijām uz speisekspo, un teikšu godīgi, esmu vīlusies — klimata izmaiņu stendam nebija izmantota pareizā polārlāča bilde.

Also, vai zinājāt, ka Tolkīna daiļradē eksistē elfs, vārdā Teleporno? Jo man vēl nemaz ne tik sen nebija ne jausmas. Made my whole week.

Vīram ir absolūta taisnība — ja mani izmodina nelaikā, es kļūstu stipri vien šāda.

Jāsaka, kā ir — a zakaļebala jau. Visu dienu galvā skan zvaigžņu karu imperiālais maršs.

Pēdējā dauntaima laikā nospriedu, ka sirdssāpes nāk un iet, bet kurpes paliek, un nopirku sev satriecošas spīguļaini tirkīzzilas kedas. Sure, sirdssāpe pārgāja, toties tās vietā dabūju noberztus papēžus. Steve Madden, ka tavu māti, kā tavos Āzijas svetšopos izmērus tupelēm piešķir, metot šautriņas izmēru tabulā, un, kuram trāpa, tas arī tiek? Faking fak, nu, citu vārdu nav.

Viena no ikdienas lielākajām problēmām — ja es šuju, nevaru lasīt, bet, ja lasu, es nevaru šūt. Ko nu darīt, kā man tālāk būt, un viss tāds.
(Un nē, audiogrāmatas nav risinājums; apģērbu šūšana ir pagalam nepateicīga multitāskošanai. Mehmehmeh, vienvārdsakot.)

Bet toties pozitīvajās ziņās — šī ir tā vēsturiskā diena, kad mūsu mājsaimniecībai pievienojas projektors. Ak, draudziņi, kā es tagad pa visu guļamistabas sienu skatīšos stārtrekus un Pacific Rim, āāā!
(Speaking of, par Zapp Brannigan joku smējos ilgāk, nekā tas būtu strikti pelnījis, tas pats ar uz ērģelēm aizmigušo Zimmera kungu.)

Que pasa, zemapziņa; pagājšnakt jau otro reizi dažu dienu laikā sapnī ņēmu un nomiru.

Bet visādi citādi, ja man dod iespēju izvēlēties gaisa atsvaidzinātāju vīra melni matētajai badass sporta mašīnai, loģiski, ka es ņemšu to, kas ir varavīkšņaini spārnota vienradža paskatā. Duh.

Deividam Haselhofam ir jauns mūzikas video. There are no words, just, none.

Sirdssāpe ne bez sekām — zinu visu Teilores Sviftas pēdējo albumu no galvas. Oh boy.

Pēdējās naktis staigāju pa dzintaru noklātām pludmalēm, nevaru pabeigt vidusskolu, jo neeju uz fizikas un bioloģijas stundām (wtf, zemapziņa), netieku ārā no puspamestiem pagrabiem un, pati savu smilkstu pamodināta, vairākkārtīgi mostos no murgiem, kuros neesmu spējīga pakliegt. (Šis gan visdrīzāk tamdēļ, ka cītīgi maratonēju The Blacklist; pēc White Collar beigām manā seriālu pasaulē bija uzradies akūts FIB konsultējošu cepuroti dirsīgu noziedznieku iztrūkums, kuru tagad jūtos laimīgi aizpildījusi. The little things, vai ne.)

Bet toties brīnišķīgajā šmāķu pasaulē — vakar prasījās teju vai gaismas staru no debesīm un eņģeļu kori fonā, jo izraku no vannasistabas skapīša dzīlēm gandrīz aizmirsto Missha M Perfect Cover, un omg, you guys, it is so. GOOD. (Labāks pat par Laneige spilvenu, true story.)
So sorry for ever abandoning you, bby, I promise to never stray again.

Nezinu, protams, bija tur depresija vai kas cits, bet — pēc sazvanīšanās ar tēti mazliet apstulbu no tā, cik otrādi to uztveru; viņš, skatīdamies ziņas, spļaudās par to pilotu, kāds tas kretīns bijis, uz ko kas man kā pirmā reakcija? To cilvēku kaut kā mēģināt attaisnot un aizstāvēt.

Laughed harder than I probably should have.

Also, ik pa laikam uzpeld kaut kādas bērnības atmiņas, kuru rezultātā vairs pati nesaprotu, kāpēc man par sevi tik priekšzīmīgs iespaids radies. (Visdrīzāk visu teicamniecisko skolas un ekstrakurikulāro aktivitāšu dēļ, bet tas, protams, nemaina faktu, ka I was a smart-assed little shit right from the get-go.)

Noskatījāmies vakar Exodus: Gods and Kings, un, pirmkārt, why would anyone do that (gan to filmu skatīties, gan vispār tādu taisīt), un, otrkārt, pilnīgai laimei pietrūka vien divu diskleimeru pašās beigās:
"No Hebrews were harmed in the making of this movie"
un
"Don't let your head injuries go unchecked; untreated head trauma often leads to religion".

Bet nu vispār ugh.

Mīļotais vīra kungs ne tikai šorīt noklausījās, kas man galvā skan, bet vakar vēl arī tulpes atnesa, kā zinādams, ka pirms dažām dienām pie sevis prātoju, ka, vot, tulpītes gribētos, vai. Miniatūrā telepātija ftw, vienvārdsakot.

Sure, why not — mūzika kaķiem.

Dear social anxiety,
please fuck off and die.
Kthxbai.