Izlasīju to satori rakstu par kristiešiem. Mans vienīgais komentārs ir krietni attālāk saistīts ar domstarpībām un negācijām par konkrēto tēmu. Tur ļoti precīzi ir pateikts tas, ko es domāju par bērniem un vecākiem, tas, kas manī mūždien ir raisījis milzu bijību un pietāti pret [personīgo] bērnu ideju per se:
"Vecāki maziem bērniem ir absolūta autoritāte, līdz zināmam vecumam viņi ir vienīgie, kas veido bērna priekšstatu par pasauli, vecāki nosaka to, ko bērns uzskata par patiesu un nepatiesu, pareizu un nepareizu – viņi ir tie, kas darina bērnu realitāti."
Lūk, šis aspekts man šķiet esam vienkārši par daudz. Par daudz atbildības, par daudz pašpaļāvības, par daudz Methodus tycus. Mana vērtību sistēma, mani uzskati, putniņi un prusaciņi - kaut kādā noteiktā komplektācijā un adaptācijā tas tiktu nodots tālāk, samaisījies ar vēl kāda cita zvēriņiem. Nav taču pasaulē tā, ka ar bērnošanu nodarbojas tikai kristālskaidrie - un nav arī tā, ka būtu skaidrs, kuri tie ir un vai vispār tālāk būtu jānodod iedomātā skaidrā pareizība. Lab, bērns tālāk attīstās pats un sāk atšķirot sev derīgo no nevajadzīgā, bet tieši tas fundaments, ko ieliek vecāki, ir zināmā mērā biedējošs.