10 July 2015 @ 12:31 pm
kāds ir mērķis  
man pa galvu ka tādām piecgadniekam vienmēr grozās jautājums "kāpēc?", bet tas neizskaidrojamā kārtā ir kļuvis īpaši uzbāzīgs vienā konkrētā jomā nesenajā tagadnē.

es, gribot , negribot - vispār, daudz vairāk tieši negribot, haha - domāju un nevaru izdomāt, kāpēc cilvēki dara visādas sociālās lietas, nu tur, iepazīstas ar citiem, plāno, ka ar viņiem pavadīt laiku, uztur kontaktus, mīl un izjūt citas pozitīvas jūtas, realizē tās visādos žestos. es domāju par to, kāpēc es gribu satikt cilvēkus, kāpēc man vispār to vajag, un nevaru atrast tādu viennozīmīgi, universāli jēgpilnu, loģisku, racionāli pamatotu atbildi. ja salīdzina kaut kādu iespējamo ieguvumu un patērēto enerģiju, tas noteikti neatmaksājas. reāli, vienīgais, ko es puslīdz vienmēr varu atrast kā ieganstu, ir, ka tas mēdz būt interesanti, jo citi cilvēki mēdz zināt un domāt lietas, līdz kurām es viena vai otra iemesla dēļ neesmu nonākusi, bet arī - šo funkciju tikpat labi izpilda arī grāmatas vai filmas, vai internets. it kā jau tur ir jābūt vēl kaut kam citam, noteikti ir, bet tas no manis kaut kā bēg, tas visu laiku ir kaut kur aiz stūra un es nevaru tam tikt klāt. un šīs monētas otrā puse, kas varbūt patiesībā ir pirmā puse, ir mans mūžsenais jautājums par to, kāpēc cilvēki (ne)uztur kaut kādus kontaktus ar mani. i mean, nafig. es neesmu nekāds exceptional eye candy, lai izskaidrotu tādējādi, nepārvaldu arī nekādas superexciting jomas, mēdzu būt emocionāli nestabila, un, protams, es saprotu, ka problēma lielā mērā ir pats šis jautājums, tas viss vienkārši tā nestrādā, jo droši vien jau nav tāda īsta "kāpēc", vai vismaz tas nav primārais, un visādas manas neveselīgās tendences audzē sev kājas no šīs neskaidrības, but i feel really lost here, kāpēc, nafig. kas tad ir tas īstais iemesls, ja tas nav par kaut kādu "tāpēc, ka" un "jo". tas viss ir tik apgrūtinoši.

bet skaidrs, ka tas ir tomēr baigais aspekts dzīvē, jo lai gan es it kā diezgan bieži jūtos, kā labprāt pārvākties uz kaut kādu autonomu mazu būdiņu mežā, kur audzētu burkānus un darbinātu ģeneratoru ar pedāļu mīšanu, lai būtu elektrības pietiekami, lai no.interneta varētu novilkt grāmatas, es arī redzu, kas notiek, ja es patiešām nonāku ~pilnīgā bezcilvēku izolācijā, tas arī padara nelaimīgu, es taču nāku kaut vai visu laiku pie brāļa, vai ne. un es arī mēdzu skumt par to, ka cilvēki pazūd no sasniedzamības loka, tātad tas ir svarīgi, bet kāpēc? es it kā zinu kaut kādus normatīvos, "vispārpieņemtos", vai kā nu tos saukt, "kāpēc" - sociālo zinātņu teorijas par cilvēku kopienām un šādus tādus krikumus no psih. teorijām par cilvēku emocionālajām vajadzībām un whatnot, bet tas kaut kā līdz galam nepārliecina, šobrīd, tas neatbild uz kāpēc tas vispār vajadzīgs, ja atmet kā liekus vēsturiski un evolūcijas gaitā bijušu aktuālu izdzīvošanas vajadzību pārpalikumus.

un, protams, jūtos arī kā idiote par to, ka man vispār kaut kādi šitādi pasisti jautājumi liekas ~aktuāli. drusku taču tā kā par vecu muļķīgām pusaugu eksistenciālām krīzēm, ha.
 
 
( Post a new comment )
pelnufeja[info]pelnufeja on July 10th, 2015 - 01:55 pm
Kaut kāda pati vienkāršākā atbilde varētu būt, ka cilvēks ir social animal, un tam it kā vajagot komunicēt ar citiem pēc būtības, un droši vien tur arī ir sava daļa patiesības, tikai komunikāciju jau gan var iegūt arī darbā, skolā utt., un nav obligāti speciāli jāsocializējas un, es domāju, ka ir cilvēki, kam tiešām ar to arī pietiek.

Citādi, man šķiet, ka atbildes ir ļoti individuālas, nu, tur, sākot no tā, ka, ja tev nav draugu, tad citi domā, ka tu neveiksminieks (sākumskola), tad, lai būtu partneri to lietu darīšanai, kas sagdā prieku, lai pārvarētu vientulības sajūtu utml. Man liekas, tur var būt simtiem iemeslu.

Es, piemēram, uzturu sociālus kontaktus tāpēc, ka man patīk pārrunāt lietas, diskutēt ar cilvēkiem, uzzināt viņu domas, tāpat man patīk kopā ar cilvekiem, kuri man patīk, darī lietas, kuras man patīk (braukt uz jūru, spēlēt spēles, iet uz pasākumiem utt.), vēl viens iemesls noteikti ir vajadzība pēc tuvības sajūtas - tāda, protams, nav ar visiem cilvēkiem, ar kuriem es mēdzu uzturēt sociālus kontaktus, bet bez tiem jau parasti pie tādas nevar tikt - t.i. man nav racionāla pamatojuma, kāpēc tā ir, bet man patīk justies tā, ka otrs cilvēks man ir nozīmīgs, un justies nozīmīgai citiem cilvēkiem, un es par šo nekad neesmu domājusi "atmaksājas" vai "neatmaksājas" kategorijās, jo, protams, ka tas viss vienmēr nav tik skaisti, ka visi viens otru mīl, draudzējas, rūpējas un nekad nesāpina vai nepamet, bet principā bez emocionālas tuvības ar cilvēkiem, man šķiet, ka dzīve būtu, ja ne gluži tukša, jo es principā zinu, kāpēc es daru lietas, kuras es savā dzīvē daru, bet man liekas, ka tajā pietrūktu kaut kā ļoti nozīmīga. Piem, uni sākuma laikā es ļoti jutu, ka manas dzīves kvalitāte vienkārši ir ievērojami samazinājusies, jo nav laika/iekšējo resursu attiecībām ar citiem.

Bet es domāju, ka vienas atbildes, kas derētu visiem, nav.
(Reply) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on July 10th, 2015 - 02:26 pm
es varu piekrist visam Tevis rakstītajam, un principā domāju tieši tāpat (tas "neatmaksājas" manā ierakstā nebija kā veids, kurā es par socializēšanos jūtos, vienkārši viens aspekts, kurā teorētiski varētu mēģināt "objektīvi" analizēt mijiedarbības), bet tas viss liekas kā, nezinu, sekas, nevis cēlonis? tb, ja mēs atmestu evolūcijas gaitā bijušo "citi ir vajadzīgi, lai izdzīvotu", kas ir tas, kas paliek, kas liek cilvēkiem justies tā, ka dzīve bez emocionālas tuvības ar cilvēkiem būtu tukša(āk)a, kāpēc mēs domājam par cilvēkiem ar maz draugu kā par lūzeriem, kāpēc lietas, kas sagādā prieku, sagādā vairāk prieka, darot kopā, un vai tā tiešām ir. un es zinu, ka šis ir visai retardēts virziens, kurā kaut ko sev un pasaulei jautāt, teju matu skaldīšana, jo ir jau pilns ar atbildēm, bet joprojām gribas aizrakties līdz kaut kādai, visdrīzāk, neeksistējošai, manām vajadzībām lietojamai atbildei - tādai, kas būtu viennozīmīgi vienmēr loģiska un jēgpilna, un nebūtu beigas noīsināma uz kaut ko along the lines "cilvēks ir sociāls dzīvnieks, jo viņš ir sociāls dzīvnieks". bet tai pat laikā man neder arī nekādi reliģiski izskaidrojumi, kas laikam padara šo pilnīgi, pilnīgi bezjēdzīgu un nepaveicamu.
(Reply) (Parent) (Link)
citaantonija[info]citaantonija on July 10th, 2015 - 03:47 pm
Man arī šķiet, ka katram tas ir individuāli. Esmu nodzīvojusi nedēļu, nekontaktējusies ar ne vienu (tai skaitā arī komunikācija internetā bija atstāta novārtā). Jutos ļoti labi, lai gan reizēm tas likās dīvaini, pat uznāca vainas sajūta, ka man vienai pašai ir tik labi. Jā, ir ļoti grūti formulēt to, kāpēc.

Reizēm šķiet, ka kontaktējoties ar citiem, paplašinās kaut kāds redzesloks - apkārtne nav tikai dekorācijas, tavs stāsts vai pieredze nav centrs, vienīgais šeit. Tas arī kaut kā palīdz distancēties no sevis. Lai gan to, protams, var darīt arī vienatnē. Kā jau iepriekšējā komentārā tika norādīts, domu apmaiņa ir interesanta un labs iemesls sarunai, lai gan, protams, arī grāmatas lasīšana ir saruna.

Nujā, uz jautājumu tā īsti arī neatbildēju. Komentārā tas arī laikam nav nemaz iespējams. Un daudzas no domām, kas iešaujas prātā, paliek neuzrakstītas.
(Reply) (Link)
A[info]klusums on July 10th, 2015 - 06:05 pm
Īstenībā arī mani samērā nesen nodarbināja līdzīgi jautājumi. Un man priekš sevis atbilde ir tāda, ka, ja atmet ērtības un izdzīvošanu, tad nav tāda īsti mērķa/iemesla. Nav. Jā, cilvēki var dot prieku, ērtības, jaunus apvāršņus un ko vēl ne, bet tas ir blakusprodukts.
(Reply) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on July 10th, 2015 - 07:35 pm
jā, man ar uz šo ļoti velk, bet tas kaut kā liekas satraucoši un kaut kas urda ar tādu mazā bērna "kā tad tā?!", kā kaut kas tik svarīgs (jo nav iespējams noliegt, cik liela loma tām sociālajām peripetijām ir!) var būt tik nepamatots un kaut kā nenozīmīgs
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
A[info]klusums on July 10th, 2015 - 09:09 pm
Man atkal tā ir viena no lielākajām vilšanāas epizodēm. Man likās, ka es vnk esmu slikta tajā (sociālās prasmes un situācijas, cilvēki.) Un ja mācēšu, tad man beidzot būs kaut kas dzīvē nozīmīgs (jo visi saka to cik tas ir svarīgi). Bet reāli nav. Cilvēki gan paspilgtina to, kas ir un uz ko pats tiecās. Bet pašai socializācijai.... nu neesmu atradusi ne mērķi, ne jēgu. Un esmu vīlusies, ka ccentos piepildīt šo mērķi tik ilgi.
(Reply) (Parent) (Link)
briinumcepuminjsh[info]french_mime on July 10th, 2015 - 06:29 pm
Man šķiet papildus visiem evolucionārās izdevības iemesliem. Manuprāt saskarsme ar draudzīgiem cilvēkiem nomierina un palīdz savā ziņā definēt, kas tu pats esi tajā kontekstā, jo tu vari ne tikai sevi uztvert no iekšienes, bet arī iznākt no tās pašanalīzes ārā un mēģināt saprast citus, un tad atkal ar tām jaunajām zināšanām atgriezties pie introspekcijas.
(Reply) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on July 10th, 2015 - 07:31 pm
jā, šis laikam tas virziens, kuru pagaidām esmu izjutusi kā iespējami produktīvāko, atminoties arī komunikācijas kompetenču nodarbībās apspriesto, ka būtībā komunicējot ar citiem validējam savas esības konstrukcijas, tb, tās līdz galam varam uzskatīt par patiesām tikai tad, ja tam piekrīt vēl kāds "vērotājs no malas", e.g. es varu domāt, cik gribu, ka esmu, piemēram, melnādainā, bet tāda nebūšu, ja neviens to neatzīs, un tāpat tad it kā ar būšanu jebkādam, tostarp godīgam, laipnam, gudram vai pat labam, vai vērtīgam. bet te atkal rodas drusku tāda pretruna, jo parādās atkarība no vērtējuma, un gribētos jau ticēt, ka cilvēka vērtībai nevajadzētu būt atkarīgai no kāda ārējā vērtējuma - tomēr, realitātē jau tā nekad nav pilnīgi neatkarīga, un liekas tā visai drūmi domāt, ka, lūk, patiesībā mēs socializējamies viens ar otru tikai, lai pašapliecinātos. un arī , ja tā ir, tad atkal tas jautājums - kāpēc tas ir tas veids, kurš vajadzīgs un kuram uzticamies pat ~vairāk, nekā saviem paša kontruktiem.

un vai tad, ja tie citi svarīgi kā palīdzība tālākai pašanalīzei, kā saki, vai tad tas citus cilvēkus neinstrumentalizē.

kaut kur nedaudz šajā visā jūtos iepiņķerējusies varbūt par dziļu, jo it kā jau tie kopumā tiešām tādi šķietami triviāli jautājumi, lai gan tai pat laikā ļoti fundamentāli, bet principā drusku atsit tādas pusaudžu laikā mazliet-iedzērušas wannabe intelektuāļu kompānijas pārdomas, ai,ghh.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
briinumcepuminjsh[info]french_mime on July 10th, 2015 - 08:36 pm
Par to wannabe intelektuālismu, vispār jau šķiet tieši ļoti valid par to domāt, es arī pēdējā laikā pārdomāju tādus elementārus jautājumus, like ko es vispār daru? Tas iet kaut kādās fāzēs manuprāt. Ir pusaudzīgie jautājumi, un tad tev kādu laiku šķiet, ka zini, ko dari, tad atkal tu apstājies un uzdod tos jautājumus.

Vēl man šķiet tā socializācija tāpat kā grāmatas dod kaut kādu veidu saprast kā lietas jūt un domā citi, varbūt tas atkal ir kaut kaut kā egocentriski, jo rezultējas introspekcijā, bet tas ir tik kruti kādā brīdī piefiksēt, ka you're not the only one going through these things.
(Reply) (Parent) (Link)
пивчик, семушки и на стадик[info]miligrami on July 10th, 2015 - 10:46 pm
dažas lietas nevar darīt vienatnē. spēlēt futbolu, piemēram.
(Reply) (Link)
[info]vizionar on July 12th, 2015 - 12:18 am
pirmkārt, cilvēks kā sabiedrisks dzīvnieks, t.i. organisms/cns/gēni/whatever mums diktē socializēties. senlaikos tas bija ar tīri praktisku nozīmi, lai var nomedīt ko lielāku vai iekopt plašāku dārzu. mūsdienās medī ne tikai dzīvniekus un iekopj ne tikai dārzus, bet būtībā notiek tas pats, tikai apaudzis ar daudz citām izpausmēm.
otrkārt, vienkārši lai būtu interesantāk. kas gan var arī izrādīties maska tam pašam ģenētiskajam diktātam, kam ir palicis mazāk iemeslu pastāvēt.
bet vel jāņem vērā, ka cilvēks, atšķirībā no citiem dzīvniekiem ir spējīgs iet pret instinktiem. vienmēr ir bijuši mūki vientuļnieki vai šamaņi, kas aiziet no sociuma. bet viņiem ar to neklājas viegli, jo tas sociums iet pie viņiem, uzdod visādus jautājumus un neliek mierā pat pēc nāves.
(Reply) (Link)
(Anonymous) on July 12th, 2015 - 02:15 am
Apskāvieni un oksitocīns, piemēram. Es domāju, ka man šis ir primārais apstāklis, kāpēc gribu pie cilvēkiem, jo iespēju gudri runāties noteikti vērtēju zemāk; tad taču man pietiktu ar grāmatām un internetu.
/L.
(Reply) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on July 13th, 2015 - 11:56 pm
es arī domāju par oksitocīnu, bet tehniski to var dabūt arī masturbējot :D
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
(Anonymous) on July 14th, 2015 - 08:20 am
Tehniski cilvēks ir paēdis arī no griķiem. :D
Bet gan jau, ka kompleksāk kaut kas, kas saistīts ar procesiem atalgojuma sistēmā. Un tas arī varētu paskaidrot, kāpēc dažiem vajag vairāk un citiem mazāk, jo tā galvas ķīmija jau atšķiras.
(Reply) (Parent) (Link)
rrr[info]rr_rrr_r on July 13th, 2015 - 10:06 pm
man, protams, nav ļoti atbildes uz Tavu jautājumu..
man tas varētu būt saskarsme, tie brīži, kad sanāk būt uz viena viļņa, kā arī cilvēku eksistences ir ļoti intriģējošas (lai gan interakcijas ir sarežģītas). kā arī tas, kas notiek citu cilvēku galvās

bet vispār man ļoti gribētos, lai tā tomēr būtu tīri tikai un vienīgi izvēle un nekādā veidā nejustos kā nepieciešamība. man gan gribētos, lai arī visādi miegi un ēšanas būtu tīri tikai izvēlēs, bez nepieciešamības faktōriem
(Reply) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on July 13th, 2015 - 11:55 pm
jā!
bet man liekas, tā IR tikai izvēle, tomēr es gribētu saprast, kāpēc gribas izvēlēties to, ko izvēlas; man ir grūti paskaidrot, šis nebija domāts tāds "oh god kā man besī cilvēki bet es zinu, ka tas ir it kā svarīgi un tāpēc socializējos", tas reasoning ir otrāds, es secinu, ka tas ir svarīgi un nepieciešami, no visādām savām/citu sajūtām, reakcijām etc, un es nevaru izdomāt, kāpēc tieši tas tā ir. tad, ja es zinātu, kāpēc, tad varētu arī labāk saprast visādas variācijas situācijās un sajūtās un labāk analizēt notiekošo un pielāgoties
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
rrr[info]rr_rrr_r on July 19th, 2015 - 10:06 am
šis, protams, ir ļoti individuāli un tā
bet visās tajās reizēs, kad man ir ļoti gribējies varēt vienkārsi to give up on people un nevajadzēt, un nesatikt viņus, tas vienmēr tomēr rezultējas tādā kā ļoti nepieciešamībā tomēr veikt kaut kādas interakcijas, draudzīgumus, saskarsmes, koeksistences

bet kopumā tās socialitātes, kas ir kā izvēles un vēlmes - tad maslova piramīdas dažādie slāņi nāk prātā XD
(Reply) (Parent) (Link)