pirmkārt, cilvēks kā sabiedrisks dzīvnieks, t.i. organisms/cns/gēni/whatever mums diktē socializēties. senlaikos tas bija ar tīri praktisku nozīmi, lai var nomedīt ko lielāku vai iekopt plašāku dārzu. mūsdienās medī ne tikai dzīvniekus un iekopj ne tikai dārzus, bet būtībā notiek tas pats, tikai apaudzis ar daudz citām izpausmēm.
otrkārt, vienkārši lai būtu interesantāk. kas gan var arī izrādīties maska tam pašam ģenētiskajam diktātam, kam ir palicis mazāk iemeslu pastāvēt.
bet vel jāņem vērā, ka cilvēks, atšķirībā no citiem dzīvniekiem ir spējīgs iet pret instinktiem. vienmēr ir bijuši mūki vientuļnieki vai šamaņi, kas aiziet no sociuma. bet viņiem ar to neklājas viegli, jo tas sociums iet pie viņiem, uzdod visādus jautājumus un neliek mierā pat pēc nāves.