Kaut kāda pati vienkāršākā atbilde varētu būt, ka cilvēks ir social animal, un tam it kā vajagot komunicēt ar citiem pēc būtības, un droši vien tur arī ir sava daļa patiesības, tikai komunikāciju jau gan var iegūt arī darbā, skolā utt., un nav obligāti speciāli jāsocializējas un, es domāju, ka ir cilvēki, kam tiešām ar to arī pietiek.

Citādi, man šķiet, ka atbildes ir ļoti individuālas, nu, tur, sākot no tā, ka, ja tev nav draugu, tad citi domā, ka tu neveiksminieks (sākumskola), tad, lai būtu partneri to lietu darīšanai, kas sagdā prieku, lai pārvarētu vientulības sajūtu utml. Man liekas, tur var būt simtiem iemeslu.

Es, piemēram, uzturu sociālus kontaktus tāpēc, ka man patīk pārrunāt lietas, diskutēt ar cilvēkiem, uzzināt viņu domas, tāpat man patīk kopā ar cilvekiem, kuri man patīk, darī lietas, kuras man patīk (braukt uz jūru, spēlēt spēles, iet uz pasākumiem utt.), vēl viens iemesls noteikti ir vajadzība pēc tuvības sajūtas - tāda, protams, nav ar visiem cilvēkiem, ar kuriem es mēdzu uzturēt sociālus kontaktus, bet bez tiem jau parasti pie tādas nevar tikt - t.i. man nav racionāla pamatojuma, kāpēc tā ir, bet man patīk justies tā, ka otrs cilvēks man ir nozīmīgs, un justies nozīmīgai citiem cilvēkiem, un es par šo nekad neesmu domājusi "atmaksājas" vai "neatmaksājas" kategorijās, jo, protams, ka tas viss vienmēr nav tik skaisti, ka visi viens otru mīl, draudzējas, rūpējas un nekad nesāpina vai nepamet, bet principā bez emocionālas tuvības ar cilvēkiem, man šķiet, ka dzīve būtu, ja ne gluži tukša, jo es principā zinu, kāpēc es daru lietas, kuras es savā dzīvē daru, bet man liekas, ka tajā pietrūktu kaut kā ļoti nozīmīga. Piem, uni sākuma laikā es ļoti jutu, ka manas dzīves kvalitāte vienkārši ir ievērojami samazinājusies, jo nav laika/iekšējo resursu attiecībām ar citiem.

Bet es domāju, ka vienas atbildes, kas derētu visiem, nav.