es varu piekrist visam Tevis rakstītajam, un principā domāju tieši tāpat (tas "neatmaksājas" manā ierakstā nebija kā veids, kurā es par socializēšanos jūtos, vienkārši viens aspekts, kurā teorētiski varētu mēģināt "objektīvi" analizēt mijiedarbības), bet tas viss liekas kā, nezinu, sekas, nevis cēlonis? tb, ja mēs atmestu evolūcijas gaitā bijušo "citi ir vajadzīgi, lai izdzīvotu", kas ir tas, kas paliek, kas liek cilvēkiem justies tā, ka dzīve bez emocionālas tuvības ar cilvēkiem būtu tukša(āk)a, kāpēc mēs domājam par cilvēkiem ar maz draugu kā par lūzeriem, kāpēc lietas, kas sagādā prieku, sagādā vairāk prieka, darot kopā, un vai tā tiešām ir. un es zinu, ka šis ir visai retardēts virziens, kurā kaut ko sev un pasaulei jautāt, teju matu skaldīšana, jo ir jau pilns ar atbildēm, bet joprojām gribas aizrakties līdz kaut kādai, visdrīzāk, neeksistējošai, manām vajadzībām lietojamai atbildei - tādai, kas būtu viennozīmīgi vienmēr loģiska un jēgpilna, un nebūtu beigas noīsināma uz kaut ko along the lines "cilvēks ir sociāls dzīvnieks, jo viņš ir sociāls dzīvnieks". bet tai pat laikā man neder arī nekādi reliģiski izskaidrojumi, kas laikam padara šo pilnīgi, pilnīgi bezjēdzīgu un nepaveicamu.