jā, šis laikam tas virziens, kuru pagaidām esmu izjutusi kā iespējami produktīvāko, atminoties arī komunikācijas kompetenču nodarbībās apspriesto, ka būtībā komunicējot ar citiem validējam savas esības konstrukcijas, tb, tās līdz galam varam uzskatīt par patiesām tikai tad, ja tam piekrīt vēl kāds "vērotājs no malas", e.g. es varu domāt, cik gribu, ka esmu, piemēram, melnādainā, bet tāda nebūšu, ja neviens to neatzīs, un tāpat tad it kā ar būšanu jebkādam, tostarp godīgam, laipnam, gudram vai pat labam, vai vērtīgam. bet te atkal rodas drusku tāda pretruna, jo parādās atkarība no vērtējuma, un gribētos jau ticēt, ka cilvēka vērtībai nevajadzētu būt atkarīgai no kāda ārējā vērtējuma - tomēr, realitātē jau tā nekad nav pilnīgi neatkarīga, un liekas tā visai drūmi domāt, ka, lūk, patiesībā mēs socializējamies viens ar otru tikai, lai pašapliecinātos. un arī , ja tā ir, tad atkal tas jautājums - kāpēc tas ir tas veids, kurš vajadzīgs un kuram uzticamies pat ~vairāk, nekā saviem paša kontruktiem.

un vai tad, ja tie citi svarīgi kā palīdzība tālākai pašanalīzei, kā saki, vai tad tas citus cilvēkus neinstrumentalizē.

kaut kur nedaudz šajā visā jūtos iepiņķerējusies varbūt par dziļu, jo it kā jau tie kopumā tiešām tādi šķietami triviāli jautājumi, lai gan tai pat laikā ļoti fundamentāli, bet principā drusku atsit tādas pusaudžu laikā mazliet-iedzērušas wannabe intelektuāļu kompānijas pārdomas, ai,ghh.