Gribēju rakstīt šo ierakstu trešo reizi, bet nekas paurī bez uztraukuma un stresa neatrodas. Palīdzēja trīs ali un laiks ar čomu. Atcerējāmies par tām bezmērķīgajām klaiņošanas dienām, tad viss bija vienalga un spļaušanas tehnikas atstrādāšana bija galvenais uzdevums un atbildība, jo normālam čalim precīzi spļaut vajadzēja iemācīties. Kādēļ tagad nevar nodarboties ar izdzīvošanas treniņiem rajonā? Tādēļ, ka atrodoties uz vecajām takām, minot tās beidzamo reizi, ir jāatceras viss izniekotais laiks par kuru tagad ir jāmaksā ar savu klātbūtni, tikai tādēļ, lai kliedētu vientulību un skatītos kādai būtnei acīs, un ticētu tam, ka viņas elpa liks just kaut ko. Es biju Tas čalis, kurš izšķiroties no pirmās mīlestības bija pazaudējis visu jēgu dzīvei, jo biju būvējis visu savu būtību apkārt  savstarpējās saticības uzlabošanai. Protams, ka man nesanāca, es biju, un esmu joprojām, egoistisks deģenerāts, kuram bija nospļauties  [vismaz eleganti] uz apkārtējo pasauli, lai kas tā tāda būtu un kur tā atrastos. Problēma bija tā, ka nevis es biju pazaudējis jēgu, bet nekad īsti to nebiju meklējis. Ikdienas laiks tika aizpildīts ar pāris "cienījamiem" nācijas kultūras veicināšanas darbiem. Viss pārējais laiks tika veltīts hedonisku vēlmju apmierināšanai. Tā bija un ir joprojām melošana gan sev, gan citiem. Cenošoties atvairīt jebkurus vērtējošus skatienus ar to, ka man ir plāns, cēls, tik cēls, kā nevienam, bet saknē tā bija milzīga vienaldzība pret visu esošo. Melot arī sanāca citiem tik labi, ka pats noticēju tam debīlajam [ne medicīniskā nozīmē] plānam, ka var tā vienkārši dzīvot, darot to, kas patīk.

Domājot par saknēm, kas ir dīgušas šo vērtējošo skatienu nicināšanai, es atminos iespējamo ainu. Kādreiz, pamatskolā es biju biežs administratīvo sēžu apmeklētājs, kur aicināja vecākus, lai disciplinētu neaudzinātos pilsoņus. Manai mātei bija noriebies attaisnot manu vienaldzību citiem pieaugušiem cilvēkiem, viņa vairs uz sēdēm negāja. Telpa bija šaura, es vienmēr stāvēju durvju ailē, apkārt sēdēja mācībspēks, kas pārsvarā sastāvēja no nelaimīgu un noguruša dāmu kolektīva. Tur bija viens kungs - mājturības skolotājs, viņš bija pirmo gadu sācis strādāt mūsu pamatskolā. Viņš vienīgais ik pa laikam centās iespraukties disciplinārajos uzbrukumos, kas bija vērsti pret mani. Es biju viens no retajiem, kurš viņa stundās neizturējās pret viņu pazemojoši, jo tas man baudu nesagādāja, es redzēju, ka viņam ir grūti tā pat. Man arī patika savā nodabā ņemties ar attiecīgo rokdarbu uzdevumu, kas mums bija uzdots. Vienreiz administratīvajā sēdē viņš izteicās:" Mini-Rūķis taču ir labs cilvēks, viņam vienkārši ir jādod iespēja un jāpalīdz viņam mācībās." Uz ko viņš saņēma atbildi no mācību pārzines, kura iespējams bija viena no pirmajām vīrsievietēm Latvijā: "Būt par labu cilvēku nepietiek, viņš ir jāsoda nevis jāmāca." Man jau tad bija bieza āda uzaudzēta, bet man šķiet, ka ar šiem vārdiem viņa manī kaut ko salauza. Es ticēju, ka tomēr es esmu labs cilvēks, tomēr nē, es biju zeks viņas acīs un viss ko viņa vēlējās ar mani darīt ir vardarbīgi sabiedēt, lai es nemaisos viņai vairs pa kājām. Iespējams viņa iesēja manī spītību, kas, protams, izplauka - ne par velti, Viktora Lapčenoka "spītība" ir joprojām viens no maniem mīļākajiem gabaliem. Spītība bija mans biedrs nākošajās sēdēs, un tas bija ļoti iedvesmojošs biedrs, lai varētu veidot opozīciju pret pieaugušo varas aparātu. Tajās dienās es patiešām pāris zekus iepazinu gan topošos, gan nesen iznākušos.  Ikdienišķa vardarbība un eleganta spļaušana bija neatņemama ikdienas daļa. Ja viena sabiedrības daļa tevi atraida, tad cita savu vientulību kliedēs tavā kompānijā, jo viņu skatiens arī ir spītības pilns. Mani iepriekšējie rajona varmākas pieņēma mani un es kļuva par daļu no bara.

Kas ir atlicis no tām naktīm? Kuras tika pavadītas zvaigžņu gaismā un pilnīgā pimpī. Bieza āda, spītība, atmiņas un nožēla par savu vienaldzību.