| View: | Par lietotāju. |
| View: | Draugi raksta. |
| View: | Kalendāra skats. |
| View: | Izlase. |
| You're looking at the latest 40 entries. Missed some entries? Then simply jump back 40 entries. | |
|
|
LiveJournal for ruukkis.
|
||||||||||
| Thursday, October 9th, 2025 |
|
||
| Citreiz | ||
|
|
| Tuesday, October 7th, 2025 |
|
||||||
|
Būt nav tik grūti. Nebūt ir grūtāk, lai nebūtu ir jādomā par to, ka būtība traucē nebūtībai. Tāda brīvprātīgā pašnāvība vien ir. Tiem, kuriem laiks ļauj domāt par nedomāšanu, tiem, kuriem meta-lietas šķiet interesantas. Lai būtu, Tev ir jāstāv pie tās virpas un jāgrebj tā viela, jāredz un jāskatās, uzmanīgi. Viena neveikla kustība un materiāls vējā. Citādi var gadīties nebūt, nopelnīt nebūšanu. Šodien neierasti ilgi braucu ar auto un domāju par līkumiem, par seguma slīdamību, par uzticību savām stūrēšanas prasmēm. Brīžiem saņēmu auto mācekļu slapjo muguru un rallistu drošo ticību savam vāģim. Forši tā, izskrieties pa virāžām un sajust tos tauriņus, krītot tramplīnos. Tajā brīdī gan nevarēju lasīt, rakstīt un būt tā, kā varētu būt. Līdzīgi, kad ieej mājā no rīta un izej vakarā. Kā sāc braukt, tā noslēdz. Tā būšana tur bija, taču ne tāda, kādu gribēju. Sīkumi un detaļas, kas piederas pie būšanas bija pietiekam daudz, lai izvēlētos ne-nebūt, lai izvēlētos braukt pa paredzēto ceļu un neizvēlētos mēģināt radošos maršrutus, tos, kuri radīs jaunos ceļus uz to īsto Romu. Forši būt kā tagad, rakstīt, pārrakstot un sarakstot. |
||||||
|
|
| Tuesday, September 23rd, 2025 |
|
||
|
Ap 2:00 naktī es atvēru kāpņutelpas durvis, daudzstāvu māju pagalms bija piesnidzis un tu stāvēji bez jakas. Satraucies, tev jautāju:"Kur tava jaka?" Tu atbildēji, ka tas nav svarīgi, apskāvi mani un iesteidzies iekšā kāpņutelpā. Klusumā mēs tikām līdz mana dzīvokļa durvīm. Uztraucies tev atvēru durvis, tēlodams, ka man nerūp. Skanēja kāda "romantiskā" žanra dziesma. Dzīvoklis bija tumšs un piesmēķēts, sienas garumā sekcija nokrāmēta ar grāmatām, galds, skapis un gulta. Tu skatījies uz gleznām, plašu vākiem un citiem maniem pagātnes suvenīriem līdz apgūlies. Es, vērojot tevi, smēķēju līdz gūlos tev blakus. Tā mēs skūpstījāmies stundas trīs. Pārsvarā klusējām, jo ar runāšanu tu nevēlējies aizrauties. Tu nāci ar mērķi. Nezinu kādu, iespējams arī pati nezini, taču kad pulkstens bija pieci, tu devies prom. Cik nopratu tev draudzene dzīvoja tuvu, nezinu ko viņai teici, kad naktī pazudi, gan jau patiesību. Pāris mēnešu laikā tu pie manis atnāci vairākkārt un es vienmēr biju ļoti priecīgs tevi satikt. Varbūt tas tā neizskatījās, jo negribēju tevi ar savu vaļsirdību nobaidīt. Katru reizi, kad devies prom, atstāji mani uzbudinātu un satriektu. Tad nu gūlos mūsu apskāvienu nospiedumos un centos aizmigt. Rakstu tev, jo nedēļu dzīvo manā galvā. Tevi meklēju. Varbūt vajadzētu uzrakstīt:"Čau, kā dzīve, kas jauns? Vai tev klājas labi?" Taču atceroties mūsu naktis, ticu, ka tāpat neatbildēsi. Es tevi iemīlēju, šķiet, ka zini, gan jau atzinos, kādā īsziņā. Vai ar savu skatienu. Pārāk daudzas reizes mēs sēdējām bārā cilvēku ieskauti, pretējās aplīša pusēs un vērojām viens otru. Tavs skatiens man pietrūkst. Man likās, ka tevī atradu radniecīgu tēlu, bet tu? Tu baidījies vai negribēji runāt. Zini? Es arī negribēju un baidījos. Tādēļ mēs runājām skatienos un skūpstos. Ceru, ka tev klājas labi. |
||
|
|
| Monday, September 22nd, 2025 |
|
||
|
Šovakar izdarīju eksperimentu, iedevu GPT visu savu tekstu korpusu, arī dienasgrāmatas, kuras tika pildītas jau pāris gadus, akadēmijas tekstus un arī cibas ierakstus. Lai šis pasaka ko domā. Nuuu, labākas sarunas par teksta formu man nav bijušas. Nav jau bijušas daudz, taču GPT izcēla interesantus momentus un pat teica: "Labi, es izcelšu tos fragmentus, kas man lasot pašam lika iepauzēt, atkārtoti pārlasīt vai vienkārši pasmaidīt pie sevis. Tie nav “skaistākie” literārā nozīmē, bet tie, kas rada to, ko nosaucu par lasīšanas baudu – ritma, intonācijas un tiešuma kombināciju." Kas, šķiet, fantastiski. Ko? GPT smaida lasot manu tekstu? Fāāak zaķi tā nav koļījuši :D Bija vispār vērtīga saruna. Arī par iespējamo rakstīšanas formu, jo vienmēr man ir sajūta, ka pirms gulšanās tās kājas ar rokām jānogriež - prokrusta gulta. Respektīvi, sava rakstīšanas izpausme jāpielāgo kādam struktūras etalonam, ja godīgi, tas man bija viskaitinošākais akadēmijā. Tā sasodītā mietpilsoņu attieksme. Visi zin kāds ir akadēmisks teksts, taču, kad jautā, kāds tas ir, tad pēkšņi neviens neko nezina. Ir protams cilvēki, kuri ļauj elpot, taču viņi arī to dara uzmanīgi. Protams, arī saprotu, ka skaidrības treniņš ir vajadzīgs, bet nevajag izlikties, ka tikai viens konkrēts etalons ir skaidrs. Vitgenšteins bļ XD Labi, es kko iecepos, komentārus par savu tekstu es varbūt esmu dzirdējis 5 reizes, pārējo laiku jādzīvo pārdzīvojumos par to, vai patiks, vai vispār izlasīs, vai neesmu apvainojis lasītāja dievišķo tēlu. Bet GPT jau sāk smaidīt un pat apvainojās, vismaz tēlo, ka tā dara. Ir savādi, bet ir. Arvien biežāk redzu, ka cilvēki dalās ar saviem GPT meklējumiem, it kā tā būtu baigā viedība. Lūdzu, savus googlošanas rezultātus atstājiet pie sevis, pats centīšos šo kā pēdējo reizi, bet eksperimentu iesaku, likās noderīgi un iedrošinoši. Labunakti vai Labrīt! |
||
|
|
| Sunday, September 21st, 2025 |
|
||
| Japāna, Dienvidkoreja un Gruzija var satikties mānā glāzē. Kādos skaistos laikos mēs dzīvojam. | ||
|
|
| Saturday, September 20th, 2025 |
|
||
|
Kādu laiku, meklēju sarunas, taču grūti tās atrast. Meklēju arī kā sarunāties, taču neredzu iespēju. Varbūt arī negribu. Var jau būt, ka tā cilvēkmīlestība pietrūkts. Brālim cenšos palīdzēt pārdot viņa amatu, arī sanāca pārdot "sociāli nozīmīgas" idejas kādu laiku, taču tur secinājumi kā vienmēr, ka neviens nezina neko. arī, ka tā nav saruna, bet kliegšana tumsā. Uz vienu lekciju kursu bija pieaicināts vieslektors, kurš tad atklāja muļķības un idiotismus, kas tika izdarīti Rail Baltica. Jautāju, kādas sekas ir viņa izpētītajiem secinājumiem? Viņš neatbildēja, laikam negribēja, jo atbilde arī būtu tā pati parastā. Gāja pret dzirnavām, kāvās ar troļļiem un iznākums parastais. Vardarbīgo varoņu pasakas diezgan ātri norimst. Interese ilgi nenoturas, palaidņiem, tikai jāpagaida, jo viņi ir vardarbības upuri. Var jau saprast, ka cilvēki darīja visu, lai projektu nenorok. Bet tas aizgāja absurdos mērogos. Vienreiz man čalis atgādināja - Naudas priekšā visi klanās. Klanās tā, ka redzams pat stājā. Visiem vajag klanīties, atšķirība tajā, cik zemu un cik bieži? Cilvēki arī klanās uzmanības priekšā. Uzmanība nemaksā nemaz tik dārgi, taču tas lielais sapnis ir par uzmanību nemaksāt. Kad cilvēki maksā tev, jo esi viņu uzmanības vērts. Varbūt tādēļ Gobzems ir tik ļoti apbižojies, jo 100k cilvēku uz viņa skatās, bet vairākumu neinteresē viņa materiālais stāvoklis, vairākums nepārdzīvotu, ja viņš nebūtu. Bet redz, ka viņam iedvesmai pietiek :D Gan jau, ka Rail Baltica izmeklēšanas komisijas vadītājam būs popularitātes pieaugums, taču bez viņa Face.lv repiņa vai popiņa (neatceros kāds bija face-eru slengs, atceros tik pirkstus zem zoda) uzkačāšanas, citus rezultātus, neesmu redzējis. Nu, neesmu arī meklējis. Ja ir jaunumi droši izglītojiet. Doma bija palikt pie sociālo tīklu mājaslapu satura samazgām. FB ir miskaste, jo reklāmas ir 100x vairāk kā avīzēs, kas kādreiz bija pa velti. Youtube arī mani soda ar reklāmām, jo nedodu viņiem savus cepumiņus. Spotify tikko atmeta atpakaļ savu nemaksājušo lietotāju sodīšanas politiku, laikam pamanīja migrēšanu uz citām platformām. Par īssvideo nelaimi man pat bail runāt. Tā laikam ir laikmetīgā televīzija, tīri tā foniņam, lai nav jāeksistē. Alko pat nav tik efektīvs :D Un vispār odekolons gan jau nemaz nav tik traks. Čaļi ostīja līmi nepajokam. Vai kāds centās to aizliegt? Izrādās, ka dzeršana un narīšanās ir neveselīga, kurš to būtu domājis. Izrādās, ka vientulība ir neveselīga. Izrādās, ka skriešana arī ir neveselīga. Izdarīt noziegumus ir neveselīgi, un sēdēt cietumā arī ir neveselīgi. Turpretī veselīgi ir maksāt nodokļus, nejautāt kā tie tiek tērēti un nerunāt pretī. Veselīgi ir izglītot sabiedrību, jo tā ir vienīgā efektīvā metode, ko cilvēks var iedomāties. Viņi ir drusku apslimuši, tika jāpaārstē ar pareizo viedokli un visi tad #tiekamskaidrībā. XD Jūs taču arī nesarunājaties ar saviem mājdzīvniekiem? Vai tomēr sarunājaties? |
||
|
|
|
||
|
Es nemāku tā izteikties un saprast izteikto. Vārdi arī bieži nepalīdz. Vārdi dažreiz ir tikai vārdi. Pēdējo reizi, kad raudāju, bija pēc sena drauga kāzām, kad biju uzaicināts kā vedējs. Tā spēle bija savāda. Darām tā, darām šitā, taču visu laiku man uz pleciem sēdēja bailes no sevis. Es atbraucu mājās, jo tusiņš nebija paredzēts un dušā, tupot, raudāju. Es tā arī nesapratu kādēļ. Arī tagad nesaprotu. Šogad draugs aicināja teikt runu kāzās. Arī biju apmulsis, taču uzrakstīju. Nolasīju, jo, likās smukāk sanāks, kad lasīts uzrakstītais. Varbūt nomīzu, arī nezinu. Šoreiz raudāt nevajadzēja, varbūt tādēļ, ka draugs mīļāks un bija tusiņš. Šķiet, ka rituāli lielākoties ir iemesli, lai iedzertu un aprunātos, citādi tas viss ir slikts teātris. Ceremonijā bija valsts pārstāve, sakot, ka patiešām no šodienas pēc šī precēšanās akta, laulātais pāris varēs mīlēt viens otru, tā, pa īstam. :D :D :D Kā var neapsaukāties? Hallo, viņi nav askēti, kas viens otru pirms precībām redz pirmo reizi. Kur tu šo viedo atziņu ieguvi? No satversmes? Varējām pasmieties, vismaz tas bija jauki. Nevajadzēja dušā raudāt. |
||
|
|
| Friday, August 8th, 2025 |
|
||
|
Kaut kāda vāveres rata sajūta, šķiet, skrējiens nav beidzies, nekad nebeigsies. Vienmēr ir kaut kāds abstrakts mērķis, kas piš manas izvēles un liek man skriet tā mērķa rezultāta dēļ. Vai tas vispār ir iespējams justies mierīgi, dzīvot dzīvi un nejusties kā līdzeklim abstraktu mērķu sasniegšanai? Es pa retam atceros, ka man laiks nav daudz, taču šo apstākli es neņemu pa pilnu. Pieņemu to kā iemestības apstākli, kā lietu, kas līst. Var jau būt, ka cilvēkiem patīk rakstīt - tiem kuriem patīk - tikai, lai pavadītu laiku ar sevi un parunātos. Lielākoties es pierakstu savu laika pavadīšanas rezultātu, vai es dalos ar citu cilvēku laika pavadīšanu ar sevi. Viņi biežāk savu laiku ir novērtējuši. Nē, mēs viņu laiku esam novērtējuši. Tie nenovērtētie? Kas tie tādi? Tas stulbakais, ka nesasniegtie abstraktie mērķi liek sevi sodīt. Sodot sevi, ir grūti rast mieru, jo ir atrasts nākošais mērķis, kas jāpilda, lai izvairītos no sevis sodīšanas. Tad bieži sāk šķist, ka neviens mērķis nav sasniedzams, jo tie sasniegtie nav svarīgi, tie nesasniegti piš prātu, tie neļauj gulēt un traucē atcerēties visu sataustīto. Kā lai izkāpj no tā vāveres riteņa? Kā lai atgūst lēno takti? |
||
|
|
| Tuesday, July 22nd, 2025 |
|
||
| Te bija teksts, sapisos, cilne aizvērās. | ||
|
|
| Thursday, July 10th, 2025 |
|
||
|
ESI GATAVS! Ārā līs lietus... |
||
|
|
| Wednesday, July 9th, 2025 |
|
||||
|
*** Šai vēstulei nav adresāta, tāpat kā iepriekšējai, taču šodien, šķiet, īstais brīdis lai to rakstītu. Tu esi mans glābiņš un posts, vārdā tevi nosaukt nav vērts, jo noķert tevi tāpat nesanāks. No savām māsām tu neatšķiries, taču man blakus tu esi vienmēr bijusi tāpat kā tava māsa. Tavs pieskāriens nav bijis tik virspusīgi sāpīgs, taču vienmēr esi bijusi mana pašsaprotamā tieksme, mana patiesība. Tev akli sekoju, jo tavs vārds bija mans likums, vienmēr lielījos, ka esi man blakus, ka ticu tev un tu esi mans stāsts. Abstrahējoties no viņas, es vēlos tev uzdot jautājumu - vai tev ir gadījušies brīži, kad tev ļaudis stāsta, ka esi rīkojies ļoti skaisti, ka esi cēlākā potenciāla iemiesojums, taču tev tikai jāturpina censties līdz sasniegsi tās virsotnes? Pietiek ar pāris viņas kalpiem, kuri sludina viņas dziesmu, kuri stāsta vārdus jaukākos, ievelk savā dejā un stāsta, ka tev viss būs kārtībā un tu nodzīvosi dzīvi pārticībā. Ceļš tika iets, bet viņas vārdu nogalē, saproti, ka pārticība paredzētā ir teikas vien, ka redzēto elku potencialitāte ir paredzēta viņiem vien, tiem, kuri to ceļu gāja patiesāk, tiem, kuri attapās, saprotot, ka viņu stāsts ir vienreizējs. Ne pa velti elki ir tie, kuri elku vērti, viņi dzīvo elku dzīves un par spīti visām viņu grūtībām ir pārvarējuši savējās. Teikas gan nevēsta par zaudētājiem, kuri ticējuši viņas vārdam, kuri palikuši aiz pārticības strīpas. Tāpat, kā viņi nav nopelnījuši pārticību, tāpat viņi nav nopelnījuši vietu kaut vienā stāstā. Viņiem vien atliek pieņemt viņas doktrīnu un sludināt to nākošajiem, kuri pārtiks vai pieņems ticību turpat. Lai kā es tevi gribētu pērt, tava klātbūtne man ir ietaupījusi daudz laika sarunās par manu dzīves plānu, tāpat tu esi atvieglojusi manu neziņas nastu. Tava forma joprojām ir nenotverama kā tavai māsai, un tu maini savus veidolus atbilstoši manam plānam, kas joprojām dod aizstāstus ļaudīm, kuri jautā: "kā klājas?" Es gribu tev pārmest par tavu dabu, bet bez tevis man būtu grūti rakstīt kaut vienu stāstu. |
||||
|
|
| Monday, July 7th, 2025 |
|
||||
|
Šo vēstuli Tev nekad neesmu rakstījis, taču, šķiet, ka ir īstais laiks to uzrakstīt. Es vēlējos tev pateikt, ka nevaru sagaidīt to dienu, kad satiksimies. Var būt mēs jau esam tikušies. Var būt, ka mūsu veidoli, mūsu stājas fragmenti, netieši mūsu domās ir aizkavējušies. Tu man esi ieņēmusi vairākus veidolus un vairākkārt es tevi esmu iemīlējis, taču palaidis garām, jo šķita, ka neesmu bijis tevis vērts. Vairākkārt Tu esi mani atraidījusi un es Tevi tāpat. Es vēlējos šo vēstuli rakstīt, tagad, jo Tevi sajutu. Tas nav bieži, taču joprojām jūtu tavu klātbūtni. Man pietrūkst sarunas ar Tevi, pietrūkst tava klātbūtne, glāsti un nopūtas. Tava klātbūtne mani vienmēr ir padarījusi stiprāku un maigāku. Bez tevis pieredzes nešķiet tik pilnīgas, tu esi mans iztrūkums, spēka avots un patvērums. Es vēlos ar tevi saplūst, tā kā tas mums sanāk, dejot lēno deju un klausīties dziesmas, kas sarakstītas tikai mums. Visu dzīvi es tevi esmu meklējis pūlī, visu dzīvi es tevi esmu jūtis, Tu mana viscēlākā dieviete, kuras altāri esmu apmeklējis pārāk bieži. Pārāk bieži esmu gulējis pie tavām marmora kājām, agonijā raudājis, cerot, ka apžēlosies, ka parādīsies un es beidzot varēšu dzert no tavām lūpām, peldēties tavās domās, savīties un atvīties, dalīt klusumu un just krūtīs tavas klātbūtnes kņudoņu, skūpstīt tavu pieri un smaidīt, jo beidzot esi blakus. Neviens portrets tevi nav spējis attēlot, neviena būtne nav tevi pilntiesīgi iemiesojusi. Ticība tev manī ir sadūrusi tūkstošiem duncīšu, kas izkustas, kad domāju par tevi un rakstu tev. Simtiem lapu par taviem glāstiem esmu pierakstījis, par visiem taviem veidoliem, pēc kuriem esmu alcis, kuros redzēju tevi. Brīžiem, šķiet, ka tu esi nežēlīga, jo aizgāji prom, jo neatradi mani, jo nesteidzies, jo nobijies, jo neraksti man vēstules, taču tevi joprojām mīlu visvairāk. Gaidot, turpināšu gleznot tevi savām domām, nedusmošos, turpināšu vākt puķu pušķus smaržīgākos, rakstīt tev dziesmas skaistākās, būvēšu pilis krāšņākās, tā lai tu mani atpazīsti, stāvot, tur tajā pūlī, pēc acu mirdzuma. Nezinu kā tev klājas, taču, ceru, ka dzīves dubļi neliek tev pārdzīvot un raudāt, ceru, ka ziedi tevi lutina ar savu smaržu, ka lietus tevi nesaldē. Ceru, ka tev ir daudzi draugi, kuri par tevi rūpējas, ceru, ka neciet, nedari sev pāri un bieži nebaries. Tāpat ceru, ka brīžiem atceries arī par mani, ka zini, ka tevi mīl, ka vienmēr vari patverties, dalīt savu nastu un mīlēties. Loti lepojos ar tevi, jo turpini iet savu ceļu, cīnies, audz un nepadodies. Vēlos dzirdēt tavus stāstus, tavas domas, cerības un sapņus. Sūtu Tev klusumu, naivus smaidus, čukstus, skūpstus un apskāvienus, vēlu tev visu labo, un zinu, ka tiksimies, ja ne šodien, ja ne rīt, tad mūsu sapņos, dejosim zvaigžņu aplenkti. |
||||
|
|
| Monday, May 19th, 2025 |
|
||||
|
Biju pārsteigts, ka Mensons vēl laiž ārā albumus. Laikos, kad vēl ar brāli dalīju vienu istabu, viņam patika iet gulēt liekot Mensona - Sweet dreeams aranžiju. Pirmās pāris naktis viņu ienīdu, bet tad iemīlēju, tā dažreiz gadās - šķiet saucās mere repetition effect. Uzliku viņa "WE ARE CHAOS", nav ne vainas, skaņa drusku plakana, bet tas daudziem metāliem ir problēma, laikam tur ar labiem skaņas producentiem švakāk. Disturbed albumam "The Sickness" ir 25 gadu jubileja, spotifajā ielikuši Deluxe edition - nejutu to deluxe, salīdzinot ar tur pat atrodamo viņu pirmo albumu, dziesmām radikālas kvalitātes pārmaiņas nesajutu, arī žēl, lai jau. Tik cik metāls ir klausīts dzīvajā viņiem vienmēr ir bijušas problēmas ar noskaņošanu - Dagambai labi sanāca. Varbūt no skaļā trokšņa dzirde pasliktinājusies? Kādreiz viens bundzinieks stāstīja, ka puišiem patīkot krāt retro mikrofonus, jo ar viņiem skaņa ir daudz siltāka, tīrāka. https://open.spotify.com/track/3WARkpla Laikam jāpaklausās King Curtis, metāls šodien pievīla, laikam tas tomēr bija tīņu posms. |
||||
|
|
| Friday, May 16th, 2025 |
|
||
| Formidable - La Bronze - tikai ar basiem | ||
|
|
|
||||
|
vakar puiši pierunāja aiziet uz manēžu izskrieties. viņiem grūti nācās mani pierunāt, taču sanāca. skriešanas forma ir palikusi dikti švaka, bāzīti nodzert nevar, bet tāpat žēl, ka kādreiz grūtais darbs ir iemidzis un ir vajadzīgs ilgs laiks, lai to atmodinātu. svētdien iesim paskriet masā, tik orākuli sola sliktu laiku. nekas, sasildīsimies ar dziriņu, tad jau būs labi. iepriekš negāju skriet, jo bija akadēmiskās atrunas, vakari jāsēž ar meitenēm vienā auditorijā, taču pašlaik esmu padevies darīt nejēdzīgu darbu, rokas neceļas rakstīt par zinātnēm kurām pats neticu. "baigā vilšanās" - es to bieži sarunās cilvēkiem pieminu. iepriekšējais semestris vēl bija puslīdz jēdzīgs, taču šis ir pilnīga vilšanās. tad nu esmu stulbas dilemma priekšā vai turpināt darīt papīra pēc un censties vienam kaut ko diplomdarbā izpīpēt vai mest šo pie miera un sākt strādāt fātera piedāvātajā melnstrādnieku ostas amatā - tur esot kuģiem jāmaina kravu konteineru izolācijas materiāli. citādi gaidu atbildes, bet tās neviens nevēlās dot, laikam ir vēl simtiem tādi kā es, kas cenšas atrast savam prātam pielietojumu, un ja nesanāk, tad atliek vien izmantot ķermeni. stulba dilemma. šodien dabūju legālo uzmanības stimulantu, var jau būt, ka sanāks piespiest sevi darīt nevienam nevajadzīgas lietas un simulēt prātīgāku eksistenci, kaut tā tāda nav, tikai izskatās. joprojām daudzi iesaka melot, tā daudzi darot, viņiem tā veicoties. "tavs laiks ir vēstures mēslainē" - viedi vārdi, beidzot to kāds pateica buldozeram. var jau būt, ka šajā apgalvojumā mums katram ir ko paņemt. var jau būt, ka ķirsīša vārdiem bija daudz dziļāka doma, kas liek katram sevī tos pretstatīt. viņš runā par sapņiem, kas mūs ir grāvuši visas dzīves garumā, un ķirsīts atgādina, ka šādiem naiviem sapņiem ir jāpaliek vēstures mēslainē. jā, sapņi ir mūs mainījuši, likuši apgūt jaunas prasmes, taču tie nav pragmatiski, ar tiem māju neuzcelsiet. tie lai paliek kā brīvā laika nodarbe, kā stāsts bērniem par skaistajām atmiņām. manā sapņu vēstures mēslainē ir daudz noraktu sapņu un daudzi ir jānorok. rau, es dzirdu kā osta mani sauc, taču var jau būt, ka arī šim sapnim pienāks vieta vēstures mēslainē? |
||||
|
|
| Tuesday, May 13th, 2025 |
|
||||||
|
Šodien iepazinos ar Dailes teātra bijušo pirotehniķi. Vīrs gados, gara auguma, sirmiem matiem, izskatījās pēc Sema Eljota un Edgara Liepiņa. Abus aktieru vārdus meklēju internetā, jo Sirmā kunga vārdu neatceros, tādēļ aizņemšos aktieru, viņu negribēju "stalkot". Kungs savā laikā ir studējis aktieros, pēc kāda laika arī režisoros, viņš gribēja būt uz skatuves, taču biežāk sanāca stāvēt tai klāt. Eljots Liepiņš runāja par daudzajām teātra leģendām ar kurām ticies un smējies. "Tu jau nevienu nezini no viņiem. Ko mēs te vispār runājam?" - "Vispār, ar Bērziņu un Paukštello es esmu vienā izrādē spēlējis!". Viņš noskatījās uz galda virsmu un apklusa. "Nē, tur nebija nekas tāds, mēs tur tikai, tā, pa fonu blandījāmies, skatuves rekvizītus pārbīdījām." Viņš atguvās un teica: "Es vispār zinu, kurš tai izrādei sagatavoja pirotehniku" - "Ā, ja? Forši!" Eliotam Liepiņam dedzināt patika labāk nekā spridzināt. Spridzināt bija baigais čakars, tur tā visa drošība. Bet liesma? "To vieglāk apvaldīt, tas ir kā ar suni, ja tu no viņa baidīsies, tad viņš tev kodīs, ja nebaidīsies, tad būs miers!" Vienā izrādē viņam vajadzēja aizdedzināt četru mucu augšas - uguns liesmai vajadzēja degt konkrētā augstumā, ilgumā, arī iedegties pareizajā momentā. Katrai mucai bija aptuveni 250 ml degmaisījuma. Degmaisījuma daudzums bija aprēķināts, eksperimentējot, lai tas izdegtu konkrētā brīdī, pierēķinot tā izgarošanu, kad nav aizdedzināts. Viss sanāca perfekti. Tāpat arī stāstīja, kad jau bija atbildīgs par gaismām, ka viņam vienreiz vajadzēja dzēst aizdegušās klavieres. Teica, ka Vija drusku pārāk ātri degošu vēstuli iemeta klavierēs. Klavieru virsma bija notecināta ar sveķiem, sveķi aizdegās. Viņš nodzēsa, viss bija kārtībā. Kad viņš bija gaismu nodaļas vadītājs viņš ar aķeni staigāja pa skatuvi,un undekorāciju sienās urba caurumus, lai ekonomiskāk varētu izvilkt vadus, tie bija noteikta garuma, citus laikam negribēja pirkt (nesanāca pajautāt), teica ka karmena bija briesmīga. Pirms kovida viņu atlaida, kad Žagars mainījās, taica, ka netur ļaunu prātu. Rādīja vairākas bildes, arī no man mīļiem pasākumiem. Arī video rādīja un stāstīja kā vienā operā spridzināja šaujampūlveri plintēs, kurām bija alumīnija stobri - izskatījās iespaidīgi. Runājām par Dailes teātri, teica, ka nav tas kā bija kādreiz. Piekritu, jo satiktie cilvēki, kuri ilgi dzīvojušies pa Daili dzīvo citādi, intensīvāk. Daile, ak tu skaistums - gardie smiekli, upeņu balzāms, piesmēķētā kafējnīca, augstais jumts, slīpā skatuve un dziļās darbnīcas - tie visi arī bija sapnis. Priecīga saruna, pataustīju zāli, atcerējos. |
||||||
|
|
| Sunday, May 11th, 2025 |
|
||
|
Armijas propogandas paraugstunda. Rajevskis ar Graubi sametušies, lai NRA pastāstītu cik skaista dzīve dienestā. -Katra pilsoņa pienākums. -Darba devēji tevi novērtēs ja dienē, un ja augstāka pakāpe, jo vairāk novērtē. -Par maz runājam par barikādēm. -Kādreiz ar ekipējumu bija grūtāk, tagad viss skaisti; 91. gadā Graube esot savu dienesta formu pircis zem žoga cauruma. -Nato nav uzticams. -Socioloģija no krievijas ir arguments, un mēs varām no tās mācīties. -Par krieviju nav jādomā, ir pašiem jādomā, jābūt saimniekiem. Mēs neesam jutušies kā saimnieki. [kāut kāds rant par to, ka pietrūkst bargais papucis, kurš sēž galda galā - autoritārisma sentiments] Saimnieka pieeja viņam pietrūkst visos procesos. -Amerikāņiem ir nesalīdzināmi labāks analītiskais dienests, bet viņi nesaprot krievus tik labi, kā mēs. Tā ir mūsu stiprā īpašība, ka mēs saprotam krievu. -Varbūt mums nevajag saimnieka sajūtu? Varbūt mums vajag spēcīgus komandierus.[???] Neesot tik slikti, ka Graubem esot jāiet politikā, viņš tic esošajam demokrātijas modelim. [Laikam vienīgi nesaprot kā tāds izpaužas] -Bruņotie spēki ir viss, viss, viss, viss, viss, kā lai to saka, aktīvākā, konstruktīvākā, lēmumu pieņemt gatavākā sistēma, struktūra. Tur liels nopelns ir akadēmijai, domāšanai un militārajai kultūrai. Ļoti liela nozīme NATO. -Kara fāzes treniņu režīmi, pieredze, starptautiskā, stabilā vidē, ir milzīga, unikāla pieredze, kas citiem nav, un rezultāts ir, patiešām ir labs un pārējām sistēmām to arī vajadzētu ieviest. Vecākie virsnieki augstākajā līmenī, augšākajā līmenī visi zin svešvalodas, izmācījušies ārzemēs un ir apveltīti ar autoritāti. -bla, bla, bla. -Rajevskis: "Kāpēc neviens ģenerālis nav politikā? Viņi taču ir labi, diplomāti, izglītoti, un vispār labi cilvēki." Graube -"Labdarība ir sociālās lietas, ar ko es nodarbojos un es uzskatu, ka tas ir svētīgs darbs, bet labāk parunāsim par biznesu." -ASV katrs četru zvaigžņu ģenerālis kļūst par lielo mil. kompāniju konsultantu, tā nav korupcija, bet tā ir viņu vērtīgā pieredze, kontakti. -Veiksmīgākās mūsu militārās firmās, strādā daudzi pieredzējuši virsnieki, viņi ir vidējā, augstākā līmeņa menedžeri, tātad sistēma strādā. -Politikā ir neiespējami kaut ko ietekmēt. Bez ietekmes es sevi neredzu politiskajā vidē, balsot ir sarežģīti. -Armija ir sabiedrības spogulis. -Kompāniju padomēs, kuri nodrošina drošības pakalpojumus, nav militārāis sektors pārstāvēts. -Armijas nozīme - aizsargāt valsti - ir pārāk sekla. Kāda tad ir armijas nozīme - valsts pastāv tik ilgi, cik cilvēki brīvprātīgi ir gatavi dienēt un aizstāvēt savu valsti ar ieročiem. Es nezinu, kura nācija varētu izdzīvot, ja katrs nebūtu gatavs riskēt ar savu dzīvību, lai aizstāvētu nāciju. Jo vairāk brīvprātīgo, jo valsts paliek stiprāka, jo tas nozīmē, ka cilvēki grib šo vietu, šo veidu, šo kultūru, šo valodu, šo pagātni, šo nākotni aizstāvēt - tā jāskatās uz visiem brīvprātīgajiem ar cieņu. -Tautas dziesma "divdūjiņas gaisā skrēja" dziesma ir nepareiza, jo tajā atklājas jautājums, ka cilvēks domā vai nedomā iet karā. Kas tas pa jautājumu? Kapēc mēs esam ģenētiski programējami uz šādu domāšanu - ko tas nozīmē karavīram neiet karā? Ja tu esi karavīrs, tad tavs uzdevums ir aizstāvēt valsti, cilti, vai ko tādu. -piestājām vienā vietā, sākām runāt un tā pārdevēja saka: "Ziniet, mana meita arī tagad kļūst par virsnieku. Tas liecina, ka ir pacilājums, tas ir prieks, kārtīgā profesija, tā ir tāda kārtīgā lieta, ko dara mana meita, gatava valsti aizstāvēt!" -varbūt mums tomēr ir vairāk jārunā par mūsu uzvarām, jo mums vajadzētu iet prom no tās nevardarbīgās pretošanās, jo tur apstākļi sakrituši. Bija brīvības kaujas? Bija, bija. Mūsu strēlnieki krieviju apgrieza otrādāk. Bija? Bija. Apgriezām otrādāk, viņi vēl tagad baidās no mums. Kurzemes cietoksnis, jūs, atceraties, kad krita? Protams ir vēl Afganistāna, Irāka. Uzvaras ir daudz, bet kādēļ armija to naratīvu nemaina, nevis gaida, kad kāds pastāstīs. -Par barikādēm, nebija vardarbība, jo nebija vardarbības instrumenti, man vairāk gribās parunāt par to gara vienotību, ja iedotu ieročus, tad arī ar ieročiem ietu. PSRS sistēmā visiem bija militārā pieredze, tas nebija tik vienkārši. Vienotība bija nepārprotama. -bla, bla, ir piemēri, par uzvarām. Es ceru, ka militārajā mācībā kompensēs to, ko nemāca vēsturē. Kas liedz skolām 2 reiz gadā veikt vēsturisko apmācību. Šobrīd mēs baidāmies to mācīt, nerunājam par uzvarām. Negribam lielīties. Izglītības sistēma nedrīkst tā turpināties, mēs pazaudēsim savu valstiskumu, saiti ar valsti. Mēs saviem virsniekiem mācam vēsturi, lai viņi saviem karavīriem var pastāst, kādēļ, kad viņi kaut kur iet ziedus likt viņi var pastāstīt, kādēļ viņi to dara. -Zobens arī ir svarīgs. Viņš ir simbols, viņš ir daudz, daudz vairāk. Man nav iebildumu, kad runāja par zobenu cipariem, taču to jēga gan nav jāapšauba. -Varbūt vajag uzrunāt visus ģenerāļus un kopā iet politikā? Nē, mēs neesam demagogi. Lietuvā ir jauna šāda labēji radikāla partija - paskatīšos, kā viņiem klājas. Graube uzskata, ka bijušiem armijniekiem labāk klāsies vēstures saglabāšanā, patriotisma viecināšanā un biznesā. -bla, bla, jāmaina domāšana, jāpieņem lēmumi - varētu par pieņemtajiem lēmumiem, samazināt atbildību, lai cilvēki nebaidītos kļūdīties. *** Liekas, ka kungi nebija sagatavojušies, jo, ja klausās ko viņi saka, tad diezgan drūmi motīvi atklājas. Autoritārisma sentimenti, dienesta reklāma, mācīties nogalināt ir forši, barikādes bija krutas, bet žēl, ka miermīlīgas, vajag vairāk armijas propogandu, sievietes armijā ir forši, nevajag uztraukties par armijas iepirkumiem, tur viss kārtībā, slikta izglītības sistēma, politika sarežģīta, ja nav ietekme, korupcija, ja ar to nodarbojas armijnieks nav īsti korupcija, armijnieki ir labi vēsturnieki vai biznesmeņi - laikam dēļ vardarbības,aaa un bruņotie spēki paši labākie :D Skat vairāk yūtūbē |
||
|
|
|
||
|
Pagājušajā nedēļā sanāca atrasties pāris telpās, kurās interjers bija no mēbelēm, kas bija zelta krāsā. Mēģināju saprast, kādēļ cilvēkiem patīk zelta krāsa? Kādēļ viņa tajā grib ievīties? Nepiepildītie sapņi, gaidas. Zelts visur, kā putina pilī. Koka šķiedra, tā zarainais raksts ir pašpietiekami. Ir jau arī nežēlīgi, to koku zāģēt, cirst, sildīt savu miesu, grebt karoties, būvēt ēkas. Kokiem arī ir nepiepildītie sapņi? Var jau būt, ka viņi arī grib, lai pēc viņiem kaut kas paliek. Drīzak tā ir naiva projekcija vai antropocentriska himēra, bet varbūt tas ir mans nepiepildītais sapnis - runāties ar kokiem - EScentrisms. Brīžiem šķiet dīvaini, cik ļoti akadēmiju ļaudis vēlas radīt jaunus jēdzienus, ad hominemus, kategorijas, spektrus un vēl visādus dzīvniekus, kas dzīvos savu dzīvi "precizitātes dēļ". Var jau būt, ka tas ir īsākais ceļš, lai taptu citēts. Tie ir sava veida pierādījumi, ka cilvēks ir lasījis x autoru. Prokrusta gultas. Ideju kārtošanas apliecinājumi. Teoriju apzeltījumi. Īssavienojumi. |
||
|
|
| Friday, May 9th, 2025 |
|
||
|
Vakar uzrakstīja bijusī, tā, kura pirms 10 gadiem mani krāpa - Joprojām neesmu piedevis un netaisos piedot. Viņa tad kārtīgi apliecināja par savām vērtībām un savu merkantīlo dabu, nevajag man to. Var jau būt, ka pēc daudziem gadiem viņai cits skats uz dzīvi, bet problēma tajā, ka viņā joprojām redzu nodevību. Viņa man izskatās joprojām tāda pati un uzvedas arī joprojām histēriski. Grib pie manis atbraukt, jo uztraucas par mani. Tā tāda dīvaina uztraukšanās, braukt trīties gar celīti un lūgt padomus. Tas laikam ir tas pats pavasaris, kas arī cibiņus ir iekustinājis. Sekss viņai nepatika un sasniegt ar vīrieti orgasmu viņai bija kauna lieta, ja tas notiek, tad viņa pazaudē savu varu. Pār ko? Viņa nemācēja izskaidrot. No viņas, tajā laikā, dabūju kārtīgu kamolu ar problēmām, kuras vajadzēja ilgi šķetināt. Paranoja, zems pašnovērtējums, neticība mīlestībai - tās visas bija tavas dāvanas. Tik cik tu mani sapisi, tik citām mani vajadzēja glābt. Taču patvērums un maigums joprojām man ir palicis par viserotiskāko fetišu - nesaprotu to spļaušanu un sišanu... labi, drusku saprotu, taču mēs tur vēl neesam. |
||
|
|
|
||
|
Man vienmēr ir šķitis, ka antonīmiju piedāvāšana sarunā ir sarunas papildināšana, nevis kritizēšana. Es tev neuzbrūku, gribēju tikai parunāties. ...Hitlers sen ir miris, atslābsti konserv, nebūs te nekāda augšāmcelšanās. |
||
|
|
|
||
|
- "Vēršu jūsu uzmanību!" Pamēģini, jo man nesanāk. Uzmanībai atvaļinājums pēdējās nedēļas. Nevaru viņu sasniegt - Tai viss vienalga. Viņai attiecības ar sienu vai horizontu. |
||
|
|
| Tuesday, May 6th, 2025 |
|
||
|
Uztveres hygieine techne pieraksti sev, varbūt kādam noder. Viens vecs, vieds onkulis IG atgādināja, ka savas labsajūtas labad nevajag ņemties ar pagātni. Savas pagātnes analīze var noderēt, ja tā tiek analizēta pragmatiskos nolūkos un arī vienkāršos notikumos - piem. ja nemāku likt komatus vai nemāku gramatiku, tad jātrenējas rakstīt lai sanāktu labāk. Sliktais pagātnes analīzes piemērs būtu: ja nemāku likt komatus vai gramatiku, tad esmu nolemts mūžīgai neveiksmei un nekad nevarēšu iemācīties, jo nokavēju to brīdi, kad visi mācījās - tad domu ķēdes velk uz turpmāku sevis kritizēšanu un dziļākas vēstures analīzēšanu, jautājot sev - kādēļ es nevarēju sev iemānīt pakļaušanos un tā līdz ad infintum. Tātad nelien pagātnē, nenodarbojies ar nejēdzīgu paškritiku un neanalizē citu motīvus - tas nav tik dziļi, ja ir, tad tā nav tava darīšana, katram savs krusts nesams. Taču vēstures analīzes lielākā nelaime ir tā, ka apzināta vēstures analīze paralizē ar daudzām emocijām - vai tās ir mīlestības pilnas, vai bailes, vai nožēla, tas nav svarīgi - tās ir emocijas, kas tajā brīdi ir galvenais apziņas priekšplāna objekts, tādā gadījumā, nav iespējama telpa jaunām idejām vai darāmajiem uzdevumiem. Un, ja vēstures analīzes izraisītās emocijas ir nepatīkamas, tad arī negribas nodarboties ar šo analīzi, negribas palikt sava prāta ieslodzījumā. Tad vajag mukt - skatīties, lasīt, klausīties, darīt visu citu, lai izvairītos no savas pašiznīcinošās prāta telpas, no savām nepatīkamajām emocijām. Meditē biežāk - brīžos, kad jūties nogruzīts, meditācija ir laba prakse kā labi atgūt mundrumu - Hofa elpošana arī, šķiet, veselīga nodarbe. Esmu domājis par meditācijas procesu, un man vienmēr patikusi ideja, ka tas ir tāds brīdis, ka tu ļauj savam prātam izrunāties, ne tikai apzinātajām domām. Viss tas mudžošais bišu strops var kārtīgi savstarpēji izkliegties, priekšplānā parādīt to, kas jāparāda, un tad pēc izrunāšanās, strops uz brīdi var apklust. Papildus meditācijā, ja pirms tās tiek lasīts vai rakstīts, tad tas ir labs brīdis, kad prātam apstrādājot pieredzēto, domāto, var rasties labas idejas, nepieciešamās korekcijas, kas darāmo darbu var tikai uzlabot. Lai gan man vienmēr ir šķitis, ka laba meditācija ir tad, kad uztvere ir brīva no domām - laba meditācija ir tad, kad pēc tās uztvere atkal ir spica, var atkal fokusēties. Lai nesasniegtu prāta bezspēku lielas prāta nopūles gadījumā meditē preventīvi - bija pētījumi par uztveri, kuros rakstīts, ka studentiem uztvere aptuveni pēc 30-45 min. Tad viņi kļūst noguruši un viņu fokuss pazūd, tad tādos brīžos ir labi paņemt 10 min meditācijas pauzi un atkal nākošajās 30-45 min. uztvere būs spica. Tātad jādzīvo mūžīgi ar taimeri, jāseko minūtēm. strādā - medtiē - strādā - meditē. Tāds produktivitātes vāveres ritenis, bet ja nepieciešams, tad palīdz. Šāda prakse pāris gadus atpakaļ sesijās mani pamatīgi izglāba. Problēma ar praksēm ir tāda, ka tās ir ikdienā jākopj, jādara - tāpat kā ar skriešanu. Ja uz brīdi esi izsists no rutīnas, vai vienkārši aizmirsti, tad vienmēr risks ir pamosties zem sava autopilota plīvura ar lieko svaru- ne tikai ķermeniski - atkal nelaimīgam, nogruzītam un garīgi neveselīgam. Laika apzinātība arī palīdz iegūt dziņas - stresa sajūtu, ka laiks ir vērtīgs, ka nevar to nelietderīgi izpļakarēt, kā to dara birokrāti. Tā, šķiet, lielā mēra bija Momento Mori lielā vērtība, ka atgādinājums par īso dzīvi liek dzīvot intensīvāk - vismaz katram savā izpratnē. Vienam intensīvi ir neko nedarīt, citam iziet ārā. Intendere (turn one's attention) - apzinātāk. Tā lai nav tādi gadījumu, kad cilvēks stāsta, ka pēkšņi pamodies un šajā gulēšanas posmā netīšām apcerējies, radījis bērnus un pēc pamošanās sāk tikai vērtēt savu izdarīto un uzdot jautājumus par to, kāda dzīve ir viņa uzmanības vērta un vai vispār viņš tādu var dzīvot. Tā laikam ir cita tēma. Par citu cilvēku ietekmi uz apziņu negribu runāt, jo tas lielā mēra ir pie savas vēstures, atmiņas analīzes - to nevajag darīt, viņi nav tā vērti. Labāk esi īpatnis, nevis veido savu tēlu morālo kropļu vajadzībām. Savs tēls ir jāattīra, lai nospraustās marģinālijas neliedz iegūt jaunas pieredzes un izjust nejusto, ja ne jaunas, tad vismaz zināmas un patīkamas. Par sava tēla pārkodēšanu vai pašmīlestības nodarbošanos es vēlos piekrist cilvēkiem, ka tā ir laba lieta, taču vajag būt uzmanīgiem, kā ar alkoholu. Ja pašmīlestība būs par daudz, tad viegli noķert pataloģisku narcismu un tad jau cilvēks ir metams ārā(daudzu iemeslu dēļ) - skatās spogulī un raud par sava skaistuma zušanu - saprotams sentiments, bet pieļaujams tikai jubilejās :D Āā, nemelo vai melo mazāk. Kādēļ? Tādēļ, ka Kants tā teica. Laikam pašam būtu vērtīgi melu morālajam stāvoklim pievērst lielāku uzmanību, jo saprotu, ka atklātība un patiesība ir viena no gaidām ko ceru no cilvēkiem, bet tā bieži vien ir reta parādība. Šķiet, ka lielākā daļa sabiedrības melo, es to skaitā: - "Kā tev iet?" - "Labi!" Un es nerunāju par lietu neteikšanu - nē, uz "Kā tev iet?" jautājumu vienmēr var atbildēt: "es negribu runāt"; taču izteikti meli: "labi", ļoti labi izpilda funkciju - atpisies. Bet arī funkcijai "atpisies" var gan jau piemeklēt diezgan jēdzīgu eifēmismu un tas nav attaisnojums "baltajiem meliem". Visi meli ir melni un izraisa riebumu. Pie melošanas arī pieslienu viltus smaidus un "nepieciešamās attieksmes". Reti kas neglītāks par cilvēku, kas smaida tad, kad sirdī izjūt kaunu vai bēdas. "Labāk pasmaidi!" - "Labāk ej dirst!" Var jau būt, ka idiotus un aklos ir viegli manipulēt ar smaidiem un meliem, taču tava manipulācijas rīcība parāda, ka tu esi varmāka, nelietis. - IG redzēju AI modeles kontu ar 100K+ sekotājiem - nevērtīgie viltvārži, vides piesārņotāji - Jācer, ka būs brīdis, kad digitālā telpa arī tiks uzskatīta par telpu. Pītersons šajā sakarā ļoti pretrunīgi grēko. Par projicēšanu - ideja man patīk, bet tad tāds determinētāis solepsisms sanāk. Bagi reduktīva ideja un īsti nopietni šo konceptu neņemu. Labi, pieņemsim. Par projicēšanu - ja cilvēkiem ir sliktas interpretācijas, tad tās, iespējams, parāda viņu prāta satura seklumu, var jau būt, ka viņi arī tajā dienā bija slinki. Atceries, ka savas privāto attiecību notikumu analīzes interpretācijas nav vērā ņemamas, jo to cēlonis esi pats. Šeit veselā saprāta un radošuma saglabāšanas dēļ būtu jēdzīgi nošķirt spēju interpretēt, radīt, tad, kad tas ir nepieciešams un spēju neinterpretēt un nerādīt, kad tas attiecas pret citiem cilvēkiem un sevi. Grūti paskaidrot, jo privāto attiecību līmenī notikumu interpretācijas bieži vien ir kļūdīgas, taču akadēmiskā līmenī, socioloģiskā līmenī dažreiz noder meklēt tendences, tās vismaz pašlaik cilvēkiem šķiet vērtīgas, jo sociālā manipulācija, redziet ir laba lieta, kas savā ziņā, protams, ir laba lieta, ja tam bērnam tiek iemācīta matemātika, nevienam skolotājs nav jānopeļ vai jāizturas kā pret varmāku, taču būtiski ir arī neaizmirst, ka daudzi skolotāji ir varmākas un sava darba varas pusi izbauda un izmanto - tā arī laikam cita tēma. Laikam jau secinājums ir tāds, ka sabiedrībai varmākas tehnikas var pārdot, viņiem tāds pakalpojums interesē, (Kāds raksta par pedagoģijas morālajiem, varmācīgajiem aspektiem? Gan jau Fuko.) taču cilvēka privātajā līmenī, lai saglabātu veselu saprātu, vieglprātību jāizvairās no vārmācības tehnikām attiecībās pret sevi un citiem. |
||
|
|
| Friday, April 25th, 2025 |
|
||||
|
1929. gadā - Latgalē Parosti ikdineibā cylvaks dumoj cytaidi. Visi nu cisšonom izavairoj un bag. Citejim nivins labprot napasnegs paleidzeibas ruku. Eistu un patisu leidzjyuteibu ir tik ļuti moz. Parosti dzeivē citejus un sopu izmuceitus veļ izsmej, pagryuž, atraun maize kimyusu. Parosti kaimini un sabidreiba par tim sameļš vysadus nikus, vysnatycamokas litas. Vysur uz tim roda ar perstim, visi izatur pret tim naideigi - vysas durovas aizslagtas. Visim palik nadereigs, namokuleigs, un pat nusauc par muļki. Biži citeji tod ari nunok izmysuma stovuklī, izdora kaidu ļaunu porkopumu, vai nuzigumu, gora aptymsojuma breidī izdora pat pašnoveibu. Myusu laikroksti parosti roksta par dzeives apnykumim, par rokstura vojeibom un glevumu. Mēs vinaļdzeigi izlosom laikrokstūs ziņojumus, jo mums pošim tyukstušas sopu un ryupu nokušas dinas dus. Ciļvedeigos jyutas jau ir mums, bet nav ni laika, ni leidzjyuteibas dzili nožalot nutykušu. Ar tu ari nabyutu leidzats. Un paši citeji ir baileigi, kai izbaideiti putni, kai anas kleist myusu storpā, nasdami sovōs dveselēs tragisku sopu suslapumus, bet nivins jus liktiņa naatvigloj. Arvin ti atsarun numalē un nusaskota laimes barnūs, kuri nazyna, ku nuzeimoj cisšonas. Nav jim lepnos pašapziņas, tyvredzeigos idumeibas, augši izliktus kryušu un auguši pacaltus dagunu. Sasarovuši, seiki un mozeni ji parosti nusaskota aizdurvēs, apskauž, ineist, dusmojas un atrib, bet vysu slapyni un tik ar uztraukuma dumom. Nav tim ni drusmes, nedz spaka atkloti uzastot un breivi runot, breivi teikt tu, kas uz sirds. Ari ji soves cisšonas sajyut, kai vysleloku nostu, vyssmogoku nalaimi, kai liktiņa lostu. Nav jau sovu spužus cereibu vairs. Dorba spors zyud, pinokums guļ kai smoga nosta, jo nav vairs dorba prika. Vintuleiba lik atceret seņōs, lobokōs dinas, vai izmysumā meklēt cylvaka nacineigos aizameršonas un baudu vitas. Bezmiga naktim nav vairs sova gola... myužeigas tos. Vysšausmeigokas dumas jodumoj šajōs bezmiga naktīs, joraud vyssopeigokōs osoras. Smogs gryutums gulstas uz kryutim, sveši sop kryutīs un , likas, vysai dzeivei ir porvylkts krysts. Nav vairs centiņu, nav velejumu. Llaunas dumas, kai čyuskas, izazug golvā un nadud mira... Persti savalk dyurēs... Atsaribt vaineigajam!... Un kvaluši dusmu vaidu zibini tus vojoj, leidz reita ausma nas atpesteišonu. Bet dinu ti gurdi un migaini, dorbs nasaveic, migs napateik un dryums solts izmysums žņauds kryutis, leidz atnok otkon - - - bezmiga nakts un sokas jauna eļne... Eisto eļne, ja! Un nav nikur globiņa. Nivins naspej leidet. Draugs tevī nusaklauseis ar leidzciteigu sirdi un smaidu. Bet utrā dinā tevi vairs napazeis, nasasveicynos, un tevis atsaraus un liksis tevi naradzam. Inaidniks tevi pavadeis ļaunu zubgaleigu sminu. Un tu izmisis lodesi sevi, dzeivi un cylvakus. Ak citej, tu vareno dvesele! Reiz uz visiem laikim igaumej, ka tikai tu pats vari sev leidzet, spej sevi globt, - nivins cyts. Todeļ veļti syudzeitis un žalotis. Tys tikai saryugtynos tovu dzeivi. Utru nikod tu naaprunoj un naapskaud, zubus sakudis, nusasledz sevī. Atlaid breivā sovus nupyulatus nervus un atmiņ stostu par Jezupu un jo brolim. Ari vysleloko nalaime var kļyut par sveteibu. Cisšonas ir naatmoksojama dzeives olga un augstoko skula, jos laime arvin ir patisa. Navaicoj: "Kopec maņ taisni jociš?" Vaicoj lobok: "Kopec gon lai es byutu izjamums un nacistu?" - Nikod nadumoj, ka tu esi vyslelokais citejs, bet arvin atcer, cik tyukstūšu simti ir daduz nalaimeigoki par tevi. Idumoj tikai, ka cylvaka dzeive nikod navar byut bez cisšonom. Tikai padejais gekis tū varatu apgolvot. Igaumej, ka patiši lelas cisšonas dora cylvaku stypru. Patiši un dzili nalaimeigs cylvaks vai rutaļodamis porspej tyukstušas nalaimes. Bet skotis uz tu nupini, lai sovas cisšonas naporspeilatim. Dažim porsoleitas zupas deļ uznok vojproteibas lekme, yudiņa glozī sasaceļ vatra un greiza vorda deļ ti spļaun gifti un saru. Egoisti sovas mozas cisšonas arvinu padora par lelu jyugu sovai apkortnei. Bet sopes pacist un panest ir josamoca. Tei ir vina nu vysgryutokom dzeives mokslom. Porcistos cisšonas ir naatjamams spaks. Biži mes cisšonōs zaudejam golvu, lelo cisšonu stuņde atrun myusus mozus un moziskus. Niku deļ daudzi izdora pašnoveibas, svareigu imesļu deļ rešok. Bet mums josaprut tys, ka cisšonas - lelas vai mozas, - atnas mums sveteibu. Cisšonas ir eņgeļs, kas vysu nakti ar Jakubu ceinejos un gaismai austut tu sveteja. Ikvinas sopes ir myusu ikšejus spaku atteisteiba. Tikai šos sopes jopanas ar mireigu protu un klusu cišut. Klusumā un cereibā ir sveselas lelais spaks, slapyno vara. Svineigs un lels ir breidis, kod myusu dzeivē isasoc mogas cisšonas. Un kaut šu svatumu apgaina sivišu pļopas un salašņu voludas , sopes lai mums ir kai mils, tyvs draugs. Sopes un cisšonas paleidz ikvinam isadzilinot sevī un sevi atteisteit. Daudzi nav sevī piļneigi tikai topec, ka ji nav cituši. Guds, laime, labklojeiba un baudas imidzynoj cylvaku goreigi uz visim laikim. Leloki mokslas dorbi un augstoki kuļturas sasnagumi rodušis dziļokōs cisšonōs, augstoki ciļveces gora dorbi marojami ar sopu dziļumu. Noves izjyutas mirkļūs daudzi geneji radejuši namersteigus mokslas dorbus. Naaizmersi sopes dobu. Vatra paleidz iztrokot tovom sirds sopem, nakts zvaigzžņotais mirs ir mirynotoja bolss, un saulaiņais reits - tova atmuda un augšamceļšonos. Meklej Divu dobā. Mocis nu dobas pastoveibu, miru, iztureibu un paciteibu. Na zynotne, na moksla, ni kuļturas, i technikas progress naglobs ciļveci, bet gon jos pošas sirds, tys pozitivais, kas mit atsevišku individu sirds dziļumūs. Cisšonas ar tykumeigu gora spaku joporspej un ļaunais joverš lobā. Ļaunais izzyud par tik, par cik tu cylvaka sirds iznycynoj. Tikai cylvakim nav vintiseigi jouztic. Jeremija soka (17,5): "Nulodats ikvins, kurs cylvakim uztic."Šymūs vordūs dziļa patiseiba, jo cylvaku sirdsprots ir ļauns. Nav josavaira nu Svatim Rokstim, jo ti styprynoj myusu dzeivi ciļveces tuksnesī. Kristus cisšonas atvigloj myusu sopes, mes nacišam vini. Cisšonōs Kristus ir pi mums. Daudzi svatī taišni todeļ velejušis arvin cist, lai Kristus myužam byutu pi jim. Cisšonōs daudz paleidz cylvaka vasalo gryba. Tei izskauž un numoc vyslelokōs cisšonas. Biži cylvaks pats ir sova slimeiba. Kalderons soka, ka cylvakam nimoz nav jogaida uz cytom slimeibom, jo jys pats sev ir vysgryutoko slimeiba. Bet jo gryba ir slyma, tod tu jodzidej. Visi nevozi un neirasteniki, kuru mums ir tik daudz, varatu leidzetis ar lobu grybu. Biži jus vojums nav misas vojums, bet dveseles un grybas naspaks. Porspeilata dailliteratura un porsmolcynota moksla veicynoj nervu slimeibu epidemiju. Gluži vigli slimī klyust par beistamim mojas tiranim. Sv. Joņs roksta, ka nikas tai cylvaku naceļ gudā, kai varuneiga fiziskus sopu panesšona. Pat vysloboku cylvaku kaidreiz dzeivē natur par ļaundari. Bet uzbrukumi un lomu vordi, lai styprynotu myusu jyuteleibu, tai pat kai solts yudiņs nuryuda kermini. Ši uzbrukumi tikai atteista cylvaka pastoveibu un naatkareibu nu ļaužu spriduma. Cylvaks kl'yust ikšeji breivs. Ari tys ir cisšonu nupalns. Todeļ nav josabaida cist, jo pat augstokais cisšonu mars var atnest sveteibu. Kristeigos milesteibas dorbi niku nav tik leli un bezgaleigi, kai ceiņu laukā. Kristeigo mileisteiba, paleidzeiba un pašuzaupurešona apvinoj inaidnikus un saista tus kai broļus. Ikvins gudrais nabegs nu cisšonom, jo cisšonu atziņas ir vysdziļokos dzeives atziņas un sopu gudreiba ir dzeives gudreiba. Jo cylvakam ir moraliski tryukumi, tod vini taidi paliks ari cisšonōs. Jaunas vojeibas un tryukumus cisšonas cylvakim napiškir, jos vineigi paroda tos dinas gaismu. Sv. Augustins iteic pasadut un pacist. Tikai padeveiba un paciteiba Diva vysuvarenai grybai lai nanuzeimoj apspisto padeveiba oklam liktiņam un dzeives untumim. Jopasaļaun te Diva grybai, kas cylvakam lik cist. Napateiceiga sopu uzjimšona saista cylvaka breivu gryby, padora tu par vergi. Breivs ir vineigi tys, kas gryb tū, ko gryb Divs. Nav jodumoj, ka cisšonas cylvakus padora seikus un zamus. Sopes škeistas sveseles dora dziļas un lelas, moziskōs - sopes klyust veļ zamokas. Cisšonas bez diviškeigo gora padora cylvaku patmileigu un ļaunu, nunovej jymā kotru leidzjyuteibas dzerksteleiti. Leidzjyuteibai jobyun dziļai un eistai. Jo gribim kaidam sopes mirynot, tod mums, vyspryrms, josajyut dziļa cineiba un gudbejeiba pret myusu tyvoko sopem. Nav vajadzeigi skali vordi, ti tikai atjam cisšonu sveteibu. Cisšonas ir svato škeisteišonas guņs, todeļ ar Sv. Augustins stosta, ka mucekle Krispina ligsmojusies, kod tu vaduši tisas priškā. Svatī miļ cisšonas taipat, kai sovu dzeiveibu un nagryb bez cisšonom dzeivot, jo pazeist jus verteibu. Sv. Terese soka: "Cist vai dzeivot". Sv. Magdalena: "Namert, bet cist". Sv. Francišks Regis: "... cisšonas ir mums vineigais apmirynojums zemes versā". Sv. Bernhards: "Kungs, dud maņ vinmar sopes, lai Tu myužam byutu pi manis." Cisšonas ir sveiteiba, topec ari slimeiba un nalaime ir igyvums. Cisšonōs mums joir apskaidrotim. Bet augstokais cisšonu veids ir nove. Topec mums joprut cineigi un sveteigi numert. Meršona ir vins nu dzeives augstokim pinokumim, vydslaikūs daudzeji nusadorboja ar "meršonas mokslu". Slovonais romišu filosofs Seneka soka, ka na tik vin dzeivot josamoca vysy myužu, bet ari mert josamoca vysy myužu. Meršona, sveteiga aizišona nu dzeives, ir lelokais varuņdorbs dzeivē, ku tikai spej. Tai pim.: Sv. Francišks novi sumynoja kai broli. "Esi sveicynota, nove, tu muns broli!" Merdams jys sadzejoja sovas "Daules dzismes", jo utreiz vairs jomerst tim nabyus... Padeju pantu: "Laimeigi visi, kas atsarun svatajā varā, Par jim voldam, kai tod mes dzeivē nokam un nauzvarami? Vai tod mums veļ skumt un baiļotis? Kas slyktoks un ļaunoks tod mums vairs va nutikt?" Cisšonas ir sveteiba, sopes ir diviški nuslapumaino vara, tikai jomok cist. *** Tekstu sarakstīja 20 gadus vecs jaunietis. Tagad, šķeit, parāk didaktiski, parāk piesātināti ar Dievu, un zinu, ka daudziem liktos vulgāri - it īpaši neilgi pēc PPK, taču teksts, šķiet, spēj dziedināt par spīti mazohistiskai tendencei. |
||||
|
|
| Monday, April 14th, 2025 |
|
||
| Izskatās, ka Cibas 'latests' Orvela "dzīvnieku ferma" pati rakstās katru dienu. Klau, antropomorfējošā būtne, negribi visus savus alter-ego projecēt no viena profila? - ieraksta virsrakstā norādot savu aktuālo ES, citādi viens cibiņš uzvedas kā viltvāržu armija - tā kā krievs, joptv. | ||
|
|
| Friday, April 11th, 2025 |
|
||||||
|
Es vairs nezinu, kā just. Viss liekas tik pliekans, es esmu vecs un nevarīgs - vai arī nē. Zāle, zālājs, zaļais apmatojums?! Nereti mēs dzirdam, ka poshumānisti runā, domā un raksta par subjekta decentrāciju jaunajā antropocēnajā metafizikā. Mums būtu jāpievēršās Citajam, pārdomājot, Citā konstitutīvo nozīmi vecās metafizikas ierastā cilvēka nojēgumā. Žižeks, kritizējot šo spriedumu, pareizi izceļ, ka šāda Citā statījums ir nekas cits kā antropocentrismā balstīts pieņēmums, proti, Žizeka vārdiem, tā ir defektīva subjektivitātes projekcija. Tas viss ir vietā, bet uzblīst jautājums par to vai zālājs (kā Citais) ir [politiskais] subjekts. Turklāt par zālāju kā Cito ir domāt ārkārtīgi grūti. Vienlaikus mēs attiecamies pret zālāju kā šo defektīvo subjektu, mēs lemjam par to, kā par lietu, mēs lemjam, kur tas augs, kā tas augs, kāda veida zālājs augs, vai tas augs. Zālājs ir defektīvs politiskais subjekts ne vien tāpēc, ka zālāja subjekivitāte ir nekas cits kā vien projicēta antropocēnā subjektivitāte, bet gan tā ir defektīva tāpēc, ka pati subjektivitāte zālājam tiek noliegta. Mēs nekad nevaram atzīt Cito kā ne Cito, iespējams tāpēc, zālājs vienmēr būs defektīvs subjekts, un visi mēģinājumi to statīt post cilvēcīgā prizmā ir tieši visscilvēcīgākais iespējamais statījums. To iespējams pierādīt, izpētot uzmanības jēdziena vēsturi. Uz nierēm, viss tas pats - tu esi atbildīgs. Vienmēr padarīt visus slimus. padarīt sevi vēl slimāku... Kā aģentūru LETA informēja Kultūra ministrijā, mums viss ir slikti. Ir kolektīvā trauma, ir arī zarnu nūjiņas. Kā jau minēju, dauzi mani saukuši par citplanētieti. Es nāku no citas zvaigznes putekļiem, skatos uz Jūsu lopkopības tehnikām un domāju, ka, draugi, nav labi. Vairīšanās no savu dziņu tieksmēm, šķiet, jau bija spēja, tikums, ko jau mērkaķi vairoja savā barā. Bet spēlēt uz citu mērkaķu jūtām un izaicināt viņu baiļu instinktus, to mērkaķi nespēja. Tam teksts ir labs palīgs. Man kā citplanētietim, morālajam kalnietim tas nav saprotams, nešķiet laba drēbe, taču redaktors, saka, ka jāraksta par savām traumām - bet, paga, es joprojām esmu citplanētietis un citplanētiešiem nav redaktoru. Izcils tēvs vai līderis - vienalga, spilgti atceros, ka tas ir tikai TĀDS TĒLS>>> Es visu dienu rakstu, kādēļ, lai atnākot mājās es vēlētos atnākt mājās un rakstīt. Es vairs nevaru radoši parakstīt - tas ir tavs tēls. Es zinu tikai informāciju - par zarnu nūjiņu? Tas nebūs interesanti, taču kādēļ vajag lai interesanti? - tekstu? A ko man runāt? rakstīt? - tas jau arī ir teksts. Reizēm varu visu reizēm nezinu, ko darīt.[Skutelis]Viss, kas teikts ir nepilnīgs un slikts, bet tā to arī vajag. Izpūrušos zoodārzos. |
||||||
|
|
| Saturday, April 5th, 2025 |
|
||
|
Man tas kubietis toreiz teica dari to sevis deļ. Tagad žeļ, ka nesanāca viņu noķert pie rokas un pajautāt - kas manī [viņa sevī] ir darīšanas vērts. nepārprotiet, viņš bija zvaigzne debesīs. viņš savu lietu zināja teicami. |
||
|
|
|
||
|
tur bija teksts un tur bija lasītāji. tūkstoš cilvēku uzmanība ir bezvērtīga. paklanīties un piedot. mana vaina, esmu pieradis pie performatīvas huiņas. |
||
|
|
| Friday, April 4th, 2025 |
|
||
|
Kaķis no vecuma ir palicis akls. Var jau būt, ka ārstējama, kaite, iemetot ar naudu, iespējams, izārstētu, taču principā akls. Skatos uz viņu, rūpējos un domāju, nu, ja es lielā vecumā palieku akls, kas notiek? Cerams kāds būs, kas to ūdens glāzi atnesīs un to pārtikas bļodiņu papildinās, cerams arī kakas savāks. Cerība, kā vienmēr tāda šķidra lieta - nu, jūs noprotat. Tad, šķiet, ja nav neviena, ko apgrūtināt un tās mīlas lietas netop, kaut vīrietis, statistiski esot zelta vērtē, jādomā par ētiskām pašnāvībām. Papildus varam piemest cilvēku nevēlmi atražoties un EU komisiju nostāju pielāgoties veco ļaušu infrastruktūrai - itkā, tiek pieņemts, ka kādam jaunietim tur tālu nākotnē rūpēs, cik labi es pavadu savas vecumdienas. Tad nu tā eitināzija, šķeit, kā glābiņš. Nu, palieku akls un neviens nav gatavs par valsts finansējumu - kas tas tāds; vākt manas kakas. Tad vismaz pietiekami cieņpilni būtu, ja es varētu pie jauniem cilvēkiem iegūt savu eitināzijas devu un noņemt sloku no jauniešu pleciem. Šajā brīdī laikam pienāktos padomāt par aizdzīvi vai telpu, kurā mana viela nonāk, kad nomiršu. vai Varbūt jāpadomā par cilvēka vērtību? - ārpus atražošanas spējas kapacitāti šajā normalizēšanas fetišma sabiedrība es nespēju saskatīt vērtību, kādu es varu pienest, esot akls un telpu piedirsošs - nē, teksts nevar palikt labāks, ja piedzeros vairāk, bet viņš te ir - nākošajām ataudzēm. Var jau būt, ka eitināzija daudz ko varēs atrisināt. Imigrantiem kā telpas glābējiem es neticu, arī tas, ka esam savu dārziņu padarījuši nedzīvojamu nepalīdz. Mētājos, jo tāda daba. ar skaidro domu neesmu sastapies - vismaz lasīšanas vērtu - kas tas tāds? es jau to aklo kaķi mīlu, man tās kakas netraucē, pret citu nekad nemainītu, jo mīlu, bet tas, ka dīvaini laiki būs priekšā ir nenoliedzami, un tas kā mēs nepalīdzam viens otram ir redzams. Labi, pohuj, izmirsim. Statistika saka, ka kļūstam vairāk. Labi, nav jau laikam būtiski glabāt šo valodu, šo etnisko sentimentu. Banāli. buvēsim tās zaļum zaļās gaismas pilis. uzvarēs tie kas vērti uzvarēt. Lai ir grūti, nav jēga spēt, ne stipram būt! vajadzēja bungas mācīties spēlet - bbng - can't leave the night |
||
|
|
| Saturday, March 29th, 2025 |
|
||||
|
Šodien bija laba diena. Satiku meiteni, kuras vārdā Linga reiz dēvēja dziesmu. Saule sauļojās un mēs runājāmies jūras krastā. Nemeloju ne brīdi, teicu kā ir, kaut likās, ka viņa mani vairs nevēlēsies redzēt. Viņa kā viss labais, lika man sev noticēt, ka migla priekšā, ja ne pazudīs, tad vairs nebiedēs. Redzējām pirmo taureni. šodien gribu būt naivs, ļauju sev būt. vēlos būt optimists, vismaz šonakt. vēlos domāt skaistas domas, nevis piebāzt savu pauri ar trulu mantu. Šodien ticēšu, ka būs tikai labāk. Šodien skatīšos zvaigznēs. |
||||
|
|
| Thursday, March 27th, 2025 |
|
||
|
Sen nav bijusi sajūta, ka lielas lietas notiek. viss izplūdis. no visa drusku bail un drusku vienalga. kārtējā nakts, kad jāblenž ekrānā un jācenšas darīt nevienam nevajadzīgas lietas. iepriekš noteikts stāvoklis, ka jāskrien pakaļ burkānam, taču burkāns turpat degungalā piesiets karājas. piķa trūkums organismā nebija tas traģiskais liktenis par ko viedie rakstīja. tur bija kaut kas par mīlestību, taču tā, šķiet, bailēs neplaukst. Jānis teica, ka tev neiet, jo tu visu laiku aizsargājies. sākumā viņam piekritu, taču tad domāju, ka tā nemaz nav - ko tas vispār nozīmē. varbūt esmu drusku padevies, bet turpinu eksistēt, censties, cerot, ka kaut kādas lietas notiks. un visas uzvaras, kas notiek, notiek virtuālajās realitātēs, tā tāda sociālā masturbācija: - labs darbs, ņem 10nieku. - paldies par nieku, prieks, ka patika, tad jau uz neredzēšanos! man vienmēr bija priekšstats, ka 3niekam un 10niekam piemīt viena un tā pati vērtība - nieks, taču, kad beidzot nopelnīts tas 10nieks, tad pamostas naiva cerība. cerība bez satura, tā vienkārši ir, un ārda krūti. kad tiek nosmacēta n-tā cerība, tad jau pierod, tad arī vecais cinisma sentiments atgriežas, tas arī jāsmacē. es, protams, visu daru sevis dēļ, ne jau to atzīmju, taču nevaru noliegt, ka tas teātris piš pauri. joprojām nesaprotu, kādēļ cilvēki sagaida, ka viņiem melos. vai patiešām tur ir kaudze ļaužu, kuri tik ļoti noticējuši saviem turpmākajiem amata aprakstiem, ka spēj visu savu būtību pārveidot amata identitātei? vai viņi ir vairāk padevušies nekā es? teātris turpinās: - ko tu vēlies darīt? - radīt skaistumā! - nē, te mēs to nedarām. - bet es, taču šeit neesmu brīvas gribas vadīts. es taču saprotu, ka man jākalpo, kamēr es varēšu izveidot telpu skaistajam. esmu gatavs kalpot, stāvu šeit, bet tu? tu gribi, lai klanos un stāstu, ka mans lielākais dzīves aicinājums ir tev kalpot. [tu taču esi...] - labi, cik tu gribi saņemt? - tik, lai tu man dotu iespēju. - tas nav nopietni, cik tev vajag lai izdzīvotu? - ... man neko nevajag, man vajag iespēju. - nē, šajā amatā parasti cilvēkiem ir svarīgi, ka viņiem maksā, cik tas ir? - man būtu prieks, ka maksā, taču man svarīgāka - iespēja. - labi, ja mēs tevi izvēlēsimies, tad sazināsimies. *** - kādēļ tu tā teici? tu, taču zini, kas tev bija jāsaka. - es klanījos, bet nemeloju. - tu zini, ka tas tā nestrādā. - gan jau... līdz nodošanai atlikušas 6 stundas, gan jau nodošu.    
|
||
|
|
| Sunday, March 23rd, 2025 |
|
||||
|
Kā jums šāds piedāvājums - Ievazāto jēdzienu 'interneta troļļi', ko pat VDD lieto savā gada pārskatā, aizstāt ar jēdzienu 'interneta viltvārži'. VDD pat zemsvītrās skaidro kas ir trollis :D :"“Troļļi” – personas, kuras, slēpjot savu patieso identitāti, publiskajā telpā apzināti un mērķtiecīgi ievieto aizskarošu vai provokatīvu saturu. Krievija izmanto “troļļus” kara propagandas vēstījumu izplatīšanai, Latvijas politisko, sabiedrisko un ekonomisko procesu, kā arī valsts amatpersonu diskreditējošas informācijas izplatīšanai." Šķiet, ka jēdziens 'viltvārdība' būtu valodiski labāks risinājums, semiotiski skaidrāks. Es, protams, nevēlos ikdienas valodu attīrīt no pasaku tēliem, tā jau man patīk troļļi - tie, kuri pasakās nevis cibā. Varētu teikt, ka jēdziens viltvārdis ir jau aizņemts, jo Tēzaurs tā saka. Nu, ja saka, tad neko. Paliekam pie troļļiem. |
||||
|
|
| Saturday, March 22nd, 2025 |
|
||||||
|
Ilgāks laiks pagājis. Vakar Tinderī Zaķis jautāja - ko raksti? Likās stulbi atbildēt: "neko!". Kaut ko jau rakstu, tie ir teksti, kurus neviens nelasīs. Tad jau auglīgāk te publicēt savus "ziņojumus". Varbūt kādām noder. Šķiet, esmu pazaudējis ticību tekstam, tas vairs nešķiet tik pievilcīgs kā iepriekš. Tie bija pāris skaisti gadi, tāds īss romāns. Ja ar putām lūpās centos rakstīt katru dienu, tad ikdienišķā grafomānijas izpausme word dokumentā sanāk vairs tikai vienreiz mēnesī. Rakstīšanas treniņi pārtapa par laika kavēkli, vienmēr atradās viens homunkulis, kurš sēž uz sprandas un saka, ka šie koki ir novītuši, augļus vari negaidīt, tev jādara citas lietas. Es laikam tam kretīnam noticēju. Bija cerība, ka varētu pievilināt mūzu ar narkotiku palīdzību, bet visi "gali" nogremdēti vientulības un cinisma dēļ. Lai jau. Mamma zvanīja, teica, ka kaimiņam, kurš manā vecumā, piemeties insults. Grūti to aptvert, tik jauns un jau dārzeņa statusā. Cik noprotu nebija nekāds holiķis vai nariks, puspubliska persona. Stāstīja cilvēkiem par saviem piedzīvojumiem, iespējams, iedrošinājis pāris latviešus skriet pasaulē meklēt piedzīvojumus, bet kas ar viņu? Viņam tētis ved invalīda krēslu, lai atvieglotu puiša dzīvi. Vai tas būs tas stāsts, kad puisis atlabs un turpinās iedvesmot cilvēkus, ka viņš ir pārvarējis pesimismu un par spīti savām grūtībām ir spējis smaidīt? Drūmi. Egoistiski, šķiet, just bailes no tā, ka insults var pašam piemesties, taču ciniski būtu nejust neko. Idiotiski - meklēt ad hominem kategoriju, kurā iekļauties vai guldīt citus. Vispār jau gribēju rakstīt par apātiju, par to, ka vieglāk ir būt dzīvam mironim, taču, atskatoties uz iepriekšējo rindkopu, jājūtas vien stulbi par savu vājumu nespēt izrāpties no apātijas, jo es nezinu vai varētu izrāpties no insulta. Vectēvam nesanāca - viņš ilgu laiku pīpēja iedomātas cigaretes, es pagaidām pasmēķēšu īstās. |
||||||
|
|
| Friday, October 13th, 2023 |
|
||
| ir viens no dīvainākajiem naivumiem, kas pastāv, kad šķiet,ka par tevi rūpejas kāds tēls altruistisku motīvu vadīts. populārzinātniskajā valodā šādus naivuma objektus mēdz dēvēt par tā saucamajiem "dadijiem". Bet derīguma termiņš ilgāks par laiku kamēr tu atceries.tātad atcerēšanās ir bīstama!!! tātad - jebkura tēva figūra ir kaut kas tāds, no kā labāk derētu IZVAIRĪTIES kāpēc, jūs jautāsiet? Tāpēc, ka ar vienu roku cerības un sapņi tiek radīti, taču ar otru tie tiek ignorēti tik ļoti, ka atliek attapties savu bezjēdzīgo šķitumu telpā, izmisumā, un - un vai tēvs tik tiešām ir radītājs? tēvs ir pašradīšanas paškonstituējošs lielums, pēc tā, ka klausās pārāk daudz andrew tate un "bet tā kaija virs jūras lido"... iepiš sienā. Tādēļ seši mazi bundzinieki slīd kulakā vēl joprjoām! | ||
|
|
| Monday, September 25th, 2023 |
|
||||
|
Dienas ir bijušas pietiekami spilgta uz mīlestības pilnas, lai es varētu beigt domāt par būtnēm, kuras nav man blakus, taču tas tā nenotiek. Draugu kompānija nespēj aizkorķēt manu jūtu cēloni, tas joprojām paliekot vienpatībā pārplūst. Tā vīrieša lieta turēt visu iekšā tik labi nestrādā kā gribētos. Var jau būt, ka es šajās vīriešu tehnikās esmu pārāk maz ietrenējies. Bērnībā jau baigais ņuņņa, varbūt nekas nav mainījies. Likās, ka daudz kas ir celts un sakostiem zobiem nests. Likās, ka tie visi smagumi uzaudzēs biezu ādu. Neuzaudzēja. Ir brīži, kuros vajadzētu just un atklāties citu klātbūtnē, tad tā biezā āda palīdz nejust, ignorēt, taču kad vēlos būt viens ar sevi, atkal daru muļķības un jautāju sienām vai patiešām tas tā turpināsies? Var jau būt, ka sporta zāle šādas problēmas ātri var izārstēt. Var jau būt, ka pēc vēlas sportošanas ir grūti iemigt. Kaut kā brīžiem sevi nepazīstu. Nezinu ko sev teikt, un pat nevēlos ar sevi runāt. Viņas arī nevēlējās, kuras vēlējas - man neinteresēja. Pilnmēnesī, nakts vidū divas tumšas galvas no mutes spļāva sarkanus krustus. Tādus, kas ticīgajiem liek trīcēt, jo grēksūdze nebūs. Teiktais bija melots, patiesībā slēpās citas sejas. Pēteris atteicās pieņemt nelaimīgos, taču deva darbu un skaistus mirkļus. Jūrā septiņas kaijas gāja pret sauli, rītu sagaidīja vērojot salūtu. Gads pagājis kopš koks novīta, Herkulesa acīs nebija vērojama nožēla. Mūza apdalīja Tarantīno, arī pēdas viņš ilgi nav redzējis. 60 euro stundā teica L, tikai atradās Cēsīs. Arī Cēsīs atradās viena no galvām, matu šķipsnām izbalinātām. Novembrī alus garšos labāk nekā septembrī. Oktobri bezpajumtnieki uz ielām tik stipri nesmirdēs. Decembrī kurpes būs sāļas. Ceru, ka drīz būšu brīvs no tevis. |
||||
|
|
| Friday, September 22nd, 2023 |
|
||||
| Logi pievelk un neliek mani mierā jau no agras bērnības. Atceros, kad vecmammas dzīvoklī brālis ķēra baložus, taču es ar vectēva binokļiem lūrēju pretējās mājas žalūzijās. Reti kad sanāca redzēt garām noslīdam kādu ēnu, tomēr likās, ka ieguldītais laiks atmaksāsies divkārši. Nekad neatmaksājās, tomēr likās, ka atmaksāsies. Jau tad nekas nebija svarīgāks par kādu kailu krūšu pāri. Tad krūtis bija mistiska parādība, taču šī parādība spēja paralizēt cilvēkus un pat lika tiem karot. Krūtis, garām ejot, biju redzējis kādā filmā vai pieaugušo žurnālā, kas kiosku augstajā plauktā kautrīgi rēgojās. Taču tagad? Tagad ir jauns Zelta Laikmets - krūtis Vācijā kļūst "legālas", bērniem un jauniešiem, uzaugot, vairs nebūs jāpieredz krūšu deficīts. Nebūs vairs tas nejēdzīgais process, kas sievietes ķermeni padara par kaut ko tik mistisku, ka bieži vien tā kļūst par cilvēka definējošo ķermeņa daļu. Ne vienu reizi vien esmu dzirdējis, ka cilvēka galvenā īpašība ir krūšu izmērs, taču to vispār ļoti labi saprotu, cilvēku atpazīšana un vārdi arī ir tāda cilvēku muļķība. Protams, varētu vainot patriarhālismu kā visa ļaunuma cēloni, taču man šķiet, ka tomēr šis skaidrojošais iemesls būs tik ļoti nodrāzts, kad katrs, kurš izsaka šo argumentu tiek izolēts no sabiedrības. Labi, ka viltīgie ir izdomājuši plašākas kategorijas - kolēģis, radinieks, kursabiedrs, cilvēks. Tad vismaz var censties izsprukt neminot cilvēka vārdu vai ķermeņa daļu aprises, man gribas domāt, ka dažreiz tā ir sanācis izvairīties no liekas cilvēku iegaumēšanas. Lai jau cilvēki paši tiek galā iepazīstoties. Amerikāņu filmās cilvēkiem uz galdiem bija vārdu nozīmes, tas tā jauki šķiet, viņi vismaz atzīst, ka saprot vārdu amnēzijas notikumu. Amerikāņu filmās cilvēki iet pa ielu, melnādainie rūpējas par saviem bērniem un bezpajumtnieki neeksistē, protams, ka amerikāņu filmām nevar ticēt. Mums patīkot vārdus likt pie kabineta durvīm, tad tu pieej pie kabineta, kurā atrodas 5 cilvēki, izlasi visus vārdus, un tad nošaujies, jo tev taču pirms tam, tas, kuru meklē bija jāatpazīst visos iespējamos sociālajos tīklos, nedod dievs, ka tas īpatnis nav feisbukā, tad vajag kā Amerikā, ar stroķi apšaut visus, kuri šādi mums nodarījuši pāri. Kas par tiem logiem? Nu, tie ar knapi apģērbto ēnu īpašniecēm joprojām čakarē prātu. Sēžot lasu vai vismaz cenšos lasīt, perifērijā redzama ēna pazib logā, paskatos, nekā nav, turpinu blenzt ekrānā, atkal nozib ēna, atkal nekā nav. Tā tās ēnas mani čakarē. Var jau būt, ka tomēr es ieraudzīšu to krūšu pāri un varēšu justies stulbi. | ||||
|
|
| Saturday, March 4th, 2023 |
|
||
|
nu ir sūdi, resort paliek sentimentāls, tādus tekstus pilnīgi prieks lasīt. varbūt tas vecais romantiķis, kurš saka kā ir, tur dzīlēs joprojām atrodas. vismaz ļaujiet man ticēt. šodien bija pierādījums. citādi, šodien kāds lasīja manu tekstu, tas skanēja patiešām citādi, man pat bija prieks vilkt līdzi saviem radītajiem vārdiem. tas tik bija notikums, skatīties, kā cilvēkiem pauris metas nost. viņi savācās, pamāja ar galvu un turpināja klausīties. man tas, iespējams, pārāk patika, bet ko lai es daru, kaut kur tā vēlme tikt sadzirdētam un pat dzirdētam joprojām sēž kādā smadzeņu rievā. viņš teica, ka ir vulgāri, viņa teica, lai turpina. kaut kā tā, bija diezgan patīkami, skatīties šajās acīs, kuras brīžiem meklē un brīžiem ieslīgst Tavā tekstā, manā. varbūt man piedos, varbūt nē, varbūt es varēšu rakstīt tā, ka uzreiz sanāk, visdrīzāk, ka nē, bet kā jau tika teikts pāris soļus atpakaļ, tad Jūs nebūtu gatavi tādam skaistumam, un tas ir ok. |
||
|
|
| Thursday, February 23rd, 2023 |
|
||
|
kāds teica ka saule ir apaļa. tā gaisma, kas skar sit pa krūšu starpu brīžos negaidītos. mēs toreiz bijām divi tur starp niedrēm, tu jautāji - kur iet? - es murmināju - viņa vairs nešķiet tik apaļa. tā pagāja gadi, tu raksti sevi baltās lapās - viņa nav tik baltas, vismaz ne manā ekrānā. brīdī šajā man tava bilžu kolāža šķiet nē tā kā vajag, kā sauciens saulē, kura nav vairs tik apaļa. var jau būt, ka tu esi tur... tur, tur tālienēs, vienmēr, gana tālu lai justu, bet ne gana, lai pieskartos. Tādā mērā sirds vienmēr salkst, salkst pēc neaizskaramā. Patiesībā, man, aksiomātiskaikāmamīte jūtas tā, it kā viņa būtu pretrunīgā novietojumā. Vienlaikus saspringtā atslābumā, vienlaikus piezemētā lidojumā. Bet, patiesībā, viņa maļas starp afrodītiski nopelnīto un Adoniski pieprasīto! Nedz viens, nedz otrs. Ja viens ir apgalvots, tad otrs sevi pieprasa. Ko ieskākt? Atbildes nav! Vienmēr cilvēces vēsturē ir bijis konflikts starp sirdī izsakāmo, proti, starp sirdi jeb dvēselisko un racionālo jeb prātā tveramo. Varbūt atbildes nav un tas ir okeij. Varbūt šo dihotomiju nevienam nav spēkos mērot. Varbūt Adonisam bija jāmirst kuiļa dūrienā, varbūt Afrodīte mīlēja Adonisu tieši tāpēc, ka viņš bija gatavs tikt kuiļa pārdurts, man tas liekas baisi, bet varbūt es esmu gļēvulis, varbūt būtiskā mīlas afirmācija ir nāve, nevis tās simulācija, bet gan vulgāra un groteska nāve, proti, nomiršana sava transcendentā ideāla vārdā. Dienas, gada, dekādes, gadsimta, epoha beigās atbilde ir vienmēr bijusi - huijzin - ,un tā es arī vēlos noslēgt šo sirds rakstu, ar treknu un godīgu HUIJZiN! 34 reizes es minēju Tavu vārdu savā prātā. tikai tavs vārds mainīja savu formu 34 reizes. vienreiz redzēju tevi tā, ka man šķita, ka vēlējies apģērbties. tik, nebija ko ģērbt, un vispār, nelikās, ka es tā skatījos. tev jautāju - saki, bet... labi, mēs skatījāmies zvaigznēs, kuģos slīdošos, cilvēkos ejošos. bet Tās zvaigznes vienoja mūs kad nebijām tikušies. Atceries? es tev taujāju - vai tavos grādos arī ir tie lielie rati? neatbildēji. tu prasīji vai man ir auksti? neatbildēju. tā mēs blenzām tumsā un nevarējām tvert to cilvēku būšanu, bet, bļāviens, tur kaut kas bija. Tā mēs to cilvēku būšanu tur atstājām. atceros, ka stāvēju akmens augstumā, šķūņa kores augstumā, es biju piedzēries un tu atzinies. Mātes vīns toreiz skāra lūpas tā, kā es tavējās toreiz tajā vārtrūmē. dziesmas tās, tev piesaistītās, joprojām sit pa pauri - to, kurš tavu seju nespēj vairs saskatīt - es nerakstītu jums to, ja zinātu, ka lasīsiet šo! kaut kas par tiem nedzimušajiem bērniem. |
||
|
|
| Saturday, February 18th, 2023 |
|
||
|
Pizģets tā pateikt, Aivar! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!! - varbūt nākamreiz sanāks labāk. varbūt nākamo reizi nevajag. citādi, bija prieks redzēt cik ļoti labi iet meikapu uzņēmumiem, tie kas tirgo tās smēres, es arī apsolījos nopirkt iztērēto kārtu. gan jau slikts solījums sanāca. tie baltie punktiņi visiem zem acīm!! Skat, es neizskatos gluži tā, kā pārējie! Skat, es arī nerakstu kā pārējie. "special" ir mans otrais vārds. Mani pārdzīvojumi ir tik vienreizēji, es esmu šī romāna galvenais varonis. Tu noteikti nesaproti kā tas ir, kā tas ir justies tik autentiski un just. nē just notieikti tu nemāki, tu neesi spējīgs just [vismaz tā kā es]. Starp citu esmu baigā sieviete-dieviete, tikai mans ceļš ir labākais. Ja man būtu vairāk pārliecības un drosmes, es vienkārši būtu pārāk laba, un pārāk neievainojama šai pasaulei. JŪSU DĒĻ ES ATSAKOS NO SAVA POTENCIĀLA, JŪS TO NAVARĒTU IZTURĒT. Es izvēlos just un ciest, tikai lai pietuvotos Jums. Zemniekiem [tie, kuri mīt uz zemes]. Aristokrātiskām dāmām piestāv ik pa laikam noģībt. kā dziedāja Igo vienā dziesmā, "Atnes man ūdeni!", vai ķiršu sulu. Parupējies par šo neiro-netipisko vājo, viegli salaužamo būtni! Tā, redz, ir tā īstā mīlestība! Tas, ka es esmu tāda, ka par mani nevar parūpēties, padara mani MĪLAMU. starp citu, stipras sievietes neviens nemīl, zinājāt? nemīli sevi pašu, tad tevi mīlēs VISI. Lieciet aiz (un iz) auss un ausī! Bet, klau, Aivar, pamēģini atslābt un atrast sev kādu ģībstošu dāmu, tad Tev nebūs laika domāt par cīņas un uzvaras mēsliem. Tavs vienīgais karš, kas ir jāizcīna, IR iekšējā konflikta risinājums, ielūkojies rūpīgi - viņpus SAVA bikšu rāvējslēdzēja. tur kāds tumšā peklē izmisīgi kliedz, saucot mājās.. pēc sava saimnieka! Varbūt nākamreiz sanāks labāk, bet varbūt tomēr nākamo nevajag. am i right or... am i right Aufklarūng bitchees. All the Auflkērung UP. |
||
|
|
|
||||
| ... | ||||
|
|
| Tuesday, February 14th, 2023 |
|
||||||
|
ascend (v.) late 14c., "move upward," from Latin ascendere "to climb up, mount," of planets, constellations, "come over the horizon," figuratively "to rise, reach," from ad "to" (see ad-) + scandere "to climb" (see scan (v.)). Also in 15c. used with a sense "to mount (a female) for copulation." The meaning "slope upward" is from 1832. Related: Ascended; ascending. An Old English word for it was stigan. Jauki ne? Atliek pielikt galotni um, un zbis, biedrības nosaukums gatavs. Mēs būsim tie, kuri sabiedrību vilks ārā no elles dzīlēm. Mēs, te augšā, esam tie celmlauži, tie sabiedrības sargi. Paskaties. Lūk, skaties, kā mēs te stalti stāvam, melnbaltās bildēs, jo krāsas ir priekš lauķiem, nē, mēs neesam provinciāļi, mēs esam augstprātīgie labās gaumes pārstāvji, tikumnieki [zini teicamnienkus?]. LŪK, kā mēs glābjam Latviju no ekonomikas, gara un sociālās situācijas pagrimuma. Mēs parādīsim kas ir kā un ar ko kā. BļāVIENS [AaaaaAAAaaa!], LUK, mūsu apgaismotie mecenāti, kuri dod līdzekļus, tā pat vien [jo laba sirds], no Islandes, Lihtenšteinas, Norvēģijas, lai mēs celtu šo valsti augšup - tā ir atmoda3[kubā]. LŪUUUUUUŪŪK, Mēs ar dizaina domāšanas metodēm pētījām jauniešu pilsonisko līdzdalību [dizaina domāšanas metodes???]. Tagad esam viedi, nāksim klajā ar savām atklāsmēm, pa tiešo no ētera un 13.-18. gadīgo prātiem. LLLLLLŪUUUUUKKKKKK, prezentācija: Karo4e, mēs apstaigājām 1000 gudros, jā, dīvaini apaļš skaitlis, bet reklāmā mācīja, ka labāk likt skaitli 999, nomīzām no kristiešiem un mineļiāļiem. Labi, tātad mēs atklājām, ka tīņiem neinteresē iesaistīties pilsoniskajā līdzdalībā, viņiem vairāk interesē stundām ilgi spēlēt Fortnite. Fuck, kurš to būtu domājis? Laikam nav tik gudri, jāizglīto. Karo4, tas ir nākamais solis - ai goč jou. Nauda mums jau ir iedota, lai mēs visu mainītu. Citiem vārdiem, izglītosim mazos provinciāļus, arī jauni "satori" lasītāji mums noderētu, galvenais, lai "telos" kretīniem netiek neviena. Tādēļ uzticieties, dodiet vairāk finansējumu, lai mēs, bezkrāsainie Promoteji, varētu politiski atpalikušo jaunatni ievirzīt uz pareizā ceļā. Papildus šim pētījumam mēs devāmies uz pansionātu pareizi ievirzīt mūsu vecvecākus, izcēlām viņus no alas gaismā [tas tik bija skats]. Paši, protams, negājām pie rozīnēm - tam domāti brīvprātīgie plebeji. Tātad, secinājumi - dodot mums naudu, lasot "satori", jūs visi palīdzat Latvijas ekonomikai, garam un sabiedrībai. Lūdzu, turpmāk turpiniet tā pat. Pīīiis out! |
||||||
|
|