Kā ir būt
Būt nav tik grūti. Nebūt ir grūtāk, lai nebūtu ir jādomā par to, ka būtība traucē nebūtībai. Tāda brīvprātīgā pašnāvība vien ir. Tiem, kuriem laiks ļauj domāt par nedomāšanu, tiem, kuriem meta-lietas šķiet interesantas.

Lai būtu, Tev ir jāstāv pie tās virpas un jāgrebj tā viela, jāredz un jāskatās, uzmanīgi. Viena neveikla kustība un materiāls vējā. Citādi var gadīties nebūt, nopelnīt nebūšanu.

Šodien neierasti ilgi braucu ar auto un domāju par līkumiem, par seguma slīdamību, par uzticību savām stūrēšanas prasmēm. Brīžiem saņēmu auto mācekļu slapjo muguru un rallistu drošo ticību savam vāģim. Forši tā, izskrieties pa virāžām un sajust tos tauriņus, krītot tramplīnos.

Tajā brīdī gan nevarēju lasīt, rakstīt un būt tā, kā varētu būt. Līdzīgi, kad ieej mājā no rīta un izej vakarā. Kā sāc braukt, tā noslēdz. Tā būšana tur bija, taču ne tāda, kādu gribēju. Sīkumi un detaļas, kas piederas pie būšanas bija pietiekam daudz, lai izvēlētos ne-nebūt, lai izvēlētos braukt pa paredzēto ceļu un neizvēlētos mēģināt radošos maršrutus, tos, kuri radīs jaunos ceļus uz to īsto Romu.

Forši būt kā tagad, rakstīt, pārrakstot un sarakstot.