Cisšonas - sveteiba
1929. gadā - Latgalē

Parosti ikdineibā cylvaks dumoj cytaidi. Visi nu cisšonom izavairoj un bag. Citejim nivins labprot napasnegs paleidzeibas ruku. Eistu un patisu leidzjyuteibu ir tik ļuti moz. Parosti dzeivē citejus un sopu izmuceitus veļ izsmej, pagryuž, atraun maize kimyusu. Parosti kaimini un sabidreiba par tim sameļš vysadus nikus, vysnatycamokas litas. Vysur uz tim roda ar perstim, visi izatur pret tim naideigi - vysas durovas aizslagtas. Visim palik nadereigs, namokuleigs, un pat nusauc par muļki.

Biži citeji tod ari nunok izmysuma stovuklī, izdora kaidu ļaunu porkopumu, vai nuzigumu, gora aptymsojuma breidī izdora pat pašnoveibu. Myusu laikroksti parosti roksta par dzeives apnykumim, par rokstura vojeibom un glevumu.

Mēs vinaļdzeigi izlosom laikrokstūs ziņojumus, jo mums pošim tyukstušas sopu un ryupu nokušas dinas dus. Ciļvedeigos jyutas jau ir mums, bet nav ni laika, ni leidzjyuteibas dzili nožalot nutykušu. Ar tu ari nabyutu leidzats.

Un paši citeji ir baileigi, kai izbaideiti putni, kai anas kleist myusu storpā, nasdami sovōs dveselēs tragisku sopu suslapumus, bet nivins jus liktiņa naatvigloj.

Arvin ti atsarun numalē un nusaskota laimes barnūs, kuri nazyna, ku nuzeimoj cisšonas. Nav jim lepnos pašapziņas, tyvredzeigos idumeibas, augši izliktus kryušu un auguši pacaltus dagunu. Sasarovuši, seiki un mozeni ji parosti nusaskota aizdurvēs, apskauž, ineist, dusmojas un atrib, bet vysu slapyni un tik ar uztraukuma dumom.

Nav tim ni drusmes, nedz spaka atkloti uzastot un breivi runot, breivi teikt tu, kas uz sirds. Ari ji soves cisšonas sajyut, kai vysleloku nostu, vyssmogoku nalaimi, kai liktiņa lostu. Nav jau sovu spužus cereibu vairs. Dorba spors zyud, pinokums guļ kai smoga nosta, jo nav vairs dorba prika. Vintuleiba lik atceret seņōs, lobokōs dinas, vai izmysumā meklēt cylvaka nacineigos aizameršonas un baudu vitas. Bezmiga naktim nav vairs sova gola... myužeigas tos. Vysšausmeigokas dumas jodumoj šajōs bezmiga naktīs, joraud vyssopeigokōs osoras. Smogs gryutums gulstas uz kryutim, sveši sop kryutīs un , likas, vysai dzeivei ir porvylkts krysts. Nav vairs centiņu, nav velejumu. Llaunas dumas, kai čyuskas, izazug golvā un nadud mira... Persti savalk dyurēs... Atsaribt vaineigajam!... Un kvaluši dusmu vaidu zibini tus vojoj, leidz reita ausma nas atpesteišonu. Bet dinu ti gurdi un migaini, dorbs nasaveic, migs napateik un dryums solts izmysums žņauds kryutis, leidz atnok otkon - - - bezmiga nakts un sokas jauna eļne...

Eisto eļne, ja! Un nav nikur globiņa. Nivins naspej leidet. Draugs tevī nusaklauseis ar leidzciteigu sirdi un smaidu. Bet utrā dinā tevi vairs napazeis, nasasveicynos, un tevis atsaraus un liksis tevi naradzam. Inaidniks tevi pavadeis ļaunu zubgaleigu sminu. Un tu izmisis lodesi sevi, dzeivi un cylvakus.

Ak citej, tu vareno dvesele! Reiz uz visiem laikim igaumej, ka tikai tu pats vari sev leidzet, spej sevi globt, - nivins cyts. Todeļ veļti syudzeitis un žalotis. Tys tikai saryugtynos tovu dzeivi. Utru nikod tu naaprunoj un naapskaud, zubus sakudis, nusasledz sevī. Atlaid breivā sovus nupyulatus nervus un atmiņ stostu par Jezupu un jo brolim. Ari vysleloko nalaime var kļyut par sveteibu. Cisšonas ir naatmoksojama dzeives olga un augstoko skula, jos laime arvin ir patisa. Navaicoj: "Kopec maņ taisni jociš?" Vaicoj lobok: "Kopec gon lai es byutu izjamums un nacistu?" - Nikod nadumoj, ka tu esi vyslelokais citejs, bet arvin atcer, cik tyukstūšu simti ir daduz nalaimeigoki par tevi. Idumoj tikai, ka cylvaka dzeive nikod navar byut bez cisšonom. Tikai padejais gekis tū varatu apgolvot. Igaumej, ka patiši lelas cisšonas dora cylvaku stypru. Patiši un dzili nalaimeigs cylvaks vai rutaļodamis porspej tyukstušas nalaimes. Bet skotis uz tu nupini, lai sovas cisšonas naporspeilatim. Dažim porsoleitas zupas deļ uznok vojproteibas lekme, yudiņa glozī sasaceļ vatra un greiza vorda deļ ti spļaun gifti un saru. Egoisti sovas mozas cisšonas arvinu padora par lelu jyugu sovai apkortnei. Bet sopes pacist un panest ir josamoca.

Tei ir vina nu vysgryutokom dzeives mokslom. Porcistos cisšonas ir naatjamams spaks. Biži mes cisšonōs zaudejam golvu, lelo cisšonu stuņde atrun myusus mozus un moziskus. Niku deļ daudzi izdora pašnoveibas, svareigu imesļu deļ rešok. Bet mums josaprut tys, ka cisšonas - lelas vai mozas, - atnas mums sveteibu.

Cisšonas ir eņgeļs, kas vysu nakti ar Jakubu ceinejos un gaismai austut tu sveteja. Ikvinas sopes ir myusu ikšejus spaku atteisteiba. Tikai šos sopes jopanas ar mireigu protu un klusu cišut. Klusumā un cereibā ir sveselas lelais spaks, slapyno vara. Svineigs un lels ir breidis, kod myusu dzeivē isasoc mogas cisšonas. Un kaut šu svatumu apgaina sivišu pļopas un salašņu voludas , sopes lai mums ir kai mils, tyvs draugs. Sopes un cisšonas paleidz ikvinam isadzilinot sevī un sevi atteisteit. Daudzi nav sevī piļneigi tikai topec, ka ji nav cituši. Guds, laime, labklojeiba un baudas imidzynoj cylvaku goreigi uz visim laikim. Leloki mokslas dorbi un augstoki kuļturas sasnagumi rodušis dziļokōs cisšonōs, augstoki ciļveces gora dorbi marojami ar sopu dziļumu. Noves izjyutas mirkļūs daudzi geneji radejuši namersteigus mokslas dorbus.

Naaizmersi sopes dobu. Vatra paleidz iztrokot tovom sirds sopem, nakts zvaigzžņotais mirs ir mirynotoja bolss, un saulaiņais reits - tova atmuda un augšamceļšonos. Meklej Divu dobā. Mocis nu dobas pastoveibu, miru, iztureibu un paciteibu. Na zynotne, na moksla, ni kuļturas, i technikas progress naglobs ciļveci, bet gon jos pošas sirds, tys pozitivais, kas mit atsevišku individu sirds dziļumūs.

Cisšonas ar tykumeigu gora spaku joporspej un ļaunais joverš lobā. Ļaunais izzyud par tik, par cik tu cylvaka sirds iznycynoj. Tikai cylvakim nav vintiseigi jouztic. Jeremija soka (17,5): "Nulodats ikvins, kurs cylvakim uztic."Šymūs vordūs dziļa patiseiba, jo cylvaku sirdsprots ir ļauns.

Nav josavaira nu Svatim Rokstim, jo ti styprynoj myusu dzeivi ciļveces tuksnesī. Kristus cisšonas atvigloj myusu sopes, mes nacišam vini. Cisšonōs Kristus ir pi mums. Daudzi svatī taišni todeļ velejušis arvin cist, lai Kristus myužam byutu pi jim.

Cisšonōs daudz paleidz cylvaka vasalo gryba. Tei izskauž un numoc vyslelokōs cisšonas. Biži cylvaks pats ir sova slimeiba.

Kalderons soka, ka cylvakam nimoz nav jogaida uz cytom slimeibom, jo jys pats sev ir vysgryutoko slimeiba. Bet jo gryba ir slyma, tod tu jodzidej. Visi nevozi un neirasteniki, kuru mums ir tik daudz, varatu leidzetis ar lobu grybu. Biži jus vojums nav misas vojums, bet dveseles un grybas naspaks.

Porspeilata dailliteratura un porsmolcynota moksla veicynoj nervu slimeibu epidemiju. Gluži vigli slimī klyust par beistamim mojas tiranim. Sv. Joņs roksta, ka nikas tai cylvaku naceļ gudā, kai varuneiga fiziskus sopu panesšona. Pat vysloboku cylvaku kaidreiz dzeivē natur par ļaundari. Bet uzbrukumi un lomu vordi, lai styprynotu myusu jyuteleibu, tai pat kai solts yudiņs nuryuda kermini. Ši uzbrukumi tikai atteista cylvaka pastoveibu un naatkareibu nu ļaužu spriduma. Cylvaks kl'yust ikšeji breivs.

Ari tys ir cisšonu nupalns.

Todeļ nav josabaida cist, jo pat augstokais cisšonu mars var atnest sveteibu. Kristeigos milesteibas dorbi niku nav tik leli un bezgaleigi, kai ceiņu laukā. Kristeigo mileisteiba, paleidzeiba un pašuzaupurešona apvinoj inaidnikus un saista tus kai broļus. Ikvins gudrais nabegs nu cisšonom, jo cisšonu atziņas ir vysdziļokos dzeives atziņas un sopu gudreiba ir dzeives gudreiba. Jo cylvakam ir moraliski tryukumi, tod vini taidi paliks ari cisšonōs. Jaunas vojeibas un tryukumus cisšonas cylvakim napiškir, jos vineigi paroda tos dinas gaismu.

Sv. Augustins iteic pasadut un pacist. Tikai padeveiba un paciteiba Diva vysuvarenai grybai lai nanuzeimoj apspisto padeveiba oklam liktiņam un dzeives untumim. Jopasaļaun te Diva grybai, kas cylvakam lik cist. Napateiceiga sopu uzjimšona saista cylvaka breivu gryby, padora tu par vergi. Breivs ir vineigi tys, kas gryb tū, ko gryb Divs.

Nav jodumoj, ka cisšonas cylvakus padora seikus un zamus. Sopes škeistas sveseles dora dziļas un lelas, moziskōs - sopes klyust veļ zamokas. Cisšonas bez diviškeigo gora padora cylvaku patmileigu un ļaunu, nunovej jymā kotru leidzjyuteibas dzerksteleiti.

Leidzjyuteibai jobyun dziļai un eistai. Jo gribim kaidam sopes mirynot, tod mums, vyspryrms, josajyut dziļa cineiba un gudbejeiba pret myusu tyvoko sopem. Nav vajadzeigi skali vordi, ti tikai atjam cisšonu sveteibu. Cisšonas ir svato škeisteišonas guņs, todeļ ar Sv. Augustins stosta, ka mucekle Krispina ligsmojusies, kod tu vaduši tisas priškā. Svatī miļ cisšonas taipat, kai sovu dzeiveibu un nagryb bez cisšonom dzeivot, jo pazeist jus verteibu.

Sv. Terese soka: "Cist vai dzeivot".
Sv. Magdalena: "Namert, bet cist".
Sv. Francišks Regis: "... cisšonas ir mums vineigais apmirynojums zemes versā".
Sv. Bernhards: "Kungs, dud maņ vinmar sopes, lai Tu myužam byutu pi manis."

Cisšonas ir sveiteiba, topec ari slimeiba un nalaime ir igyvums. Cisšonōs mums joir apskaidrotim. Bet augstokais cisšonu veids ir nove. Topec mums joprut cineigi un sveteigi numert. Meršona ir vins nu dzeives augstokim pinokumim, vydslaikūs daudzeji nusadorboja ar "meršonas mokslu".

Slovonais romišu filosofs Seneka soka, ka na tik vin dzeivot josamoca vysy myužu, bet ari mert josamoca vysy myužu. Meršona, sveteiga aizišona nu dzeives, ir lelokais varuņdorbs dzeivē, ku tikai spej. Tai pim.: Sv. Francišks novi sumynoja kai broli. "Esi sveicynota, nove, tu muns broli!" Merdams jys sadzejoja sovas "Daules dzismes", jo utreiz vairs jomerst tim nabyus... Padeju pantu:

"Laimeigi visi, kas atsarun svatajā varā,
Par jim voldam, kai tod mes dzeivē nokam un nauzvarami?
Vai tod mums veļ skumt un baiļotis?
Kas slyktoks un ļaunoks tod mums vairs va nutikt?"

Cisšonas ir sveteiba, sopes ir diviški nuslapumaino vara, tikai jomok cist.

***

Tekstu sarakstīja 20 gadus vecs jaunietis. Tagad, šķeit, parāk didaktiski, parāk piesātināti ar Dievu, un zinu, ka daudziem liktos vulgāri - it īpaši neilgi pēc PPK, taču teksts, šķiet, spēj dziedināt par spīti mazohistiskai tendencei.