Kaut kāda vāveres rata sajūta, šķiet, skrējiens nav beidzies, nekad nebeigsies. Vienmēr ir kaut kāds abstrakts mērķis, kas piš manas izvēles un liek man skriet tā mērķa rezultāta dēļ. Vai tas vispār ir iespējams justies mierīgi, dzīvot dzīvi un nejusties kā līdzeklim abstraktu mērķu sasniegšanai? Es pa retam atceros, ka man laiks nav daudz, taču šo apstākli es neņemu pa pilnu. Pieņemu to kā iemestības apstākli, kā lietu, kas līst. Var jau būt, ka cilvēkiem patīk rakstīt - tiem kuriem patīk - tikai, lai pavadītu laiku ar sevi un parunātos. Lielākoties es pierakstu savu laika pavadīšanas rezultātu, vai es dalos ar citu cilvēku laika pavadīšanu ar sevi. Viņi biežāk savu laiku ir novērtējuši. Nē, mēs viņu laiku esam novērtējuši. Tie nenovērtētie? Kas tie tādi?

Tas stulbakais, ka nesasniegtie abstraktie mērķi liek sevi sodīt. Sodot sevi, ir grūti rast mieru, jo ir atrasts nākošais mērķis, kas jāpilda, lai izvairītos no sevis sodīšanas. Tad bieži sāk šķist, ka neviens mērķis nav sasniedzams, jo tie sasniegtie nav svarīgi, tie nesasniegti piš prātu, tie neļauj gulēt un traucē atcerēties visu sataustīto.

Kā lai izkāpj no tā vāveres riteņa? Kā lai atgūst lēno takti?