[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Below are the most recent 18 friends' journal entries.
| Saturday, June 3rd, 2023 | ||
|
n_komentari [ qi ] |
9:01p | fapats |
|
n_komentari [ mapats ] |
8:38p | Vienmēr laipni. |
|
honeybee |
8:22p | Well, ciba, you be pretty shitty today, ain't ya. |
|
honeybee |
6:46p | Izejam no Vērmanes dārza pēc praida, un tur visi tie homofobi, kas stingām sejām stāvēja gar parādi, ir sapulcējušies vienā bariņā un uzņem grupas bildi Stella (skaļā un priecīgā balsī): Paskaties! Viņiem ir draugi! Es: Jā. Tad jau viss ir labi. Stella: Jo mūsu ir tik daudz, bet viņi... bet viņiem ir vismaz daži draugi. |
|
aborigens |
5:27a | Pēc ilgāka laika atkal lasu par latviešu mākslu trimdā. Iepriekš vajadzēja kaut ko sacerēt studiju vajadzībām un no tā laika man dažu mākslinieku vārdi un trimdnieciskās noskaņas nedaudz iespiedušās atmiņā. Toreiz uz Latviju bija atbraukusi Eleonora Šturma, stāstīja par Frīdrihu Miltu un Elles ķēki. Tas bija arī Latvijas simtgades svinēšanas laiks, kad kultūras pasākumiem pieplūda dāsnāka naudiņa. Bija lielā izstāde "Pārnēsājamās ainavas". Larim Strunkem bija lieli, abstrakti audekli Dzelzceļa muzejā. Imants Tillers bija atvilcis gabaliņu Austrālijas. Es lasīju Anšlava Eglīša "Cilvēks no Mēness" un kādā lekcijā Juris Cālītis pieminēja, ka bijis vienā bēgļu nometnē ar Jāni Jaunsudrabiņu. Tas, kas man tagad jālasa ir diezgan saraustīts kļūdu pilns savārstījums par tēmu. Bet tas galīgi nav svarīgi. Lasot otrreizējā pietuvinājumā vizualizēju kā tas bija, kā viņi domāja, ka Latvija burtiski nomira un tāpēc pēc ebreju izdzīvošanas metodes vajadzēja ņemties ar visu to latvisko, tradīcijas uzturēšanu un attēlošanu, bet līdz galam neskaidru iemeslu dēļ tas īsti neizdevās, viņi vienkārši tajā iestrēga (t.i., būtu nomiruši tāpat kā Latvija). Un atskatoties tagad tas liekas gan naivi, gan provinciāli, gan vēl kas tik ne. Bet ja es patiesi noticētu, ka Latvija ir mirusi, un es esmu kaut kur ellē ratā un bez manis neviens cits to vairs nepārstāvēs, es laikam arī staigātu apkārt panikā ausekļiem apkārusies un dainas skandēdama, baidoties kaut ko netīšām sajaukt vai aizmirst. Un tas tēls ar manu seju ir tik baisa latviskuma karikatūra, ka es vairs nespēju beigt par to domāt. Es viņu izsviežu pa logu, bet tas murkšķošais šamanis vienalga rāpjas atpakaļ. Lasot citātu zemāk, nez kāpēc liekas, ka trimda ir Latvijă. Vai tas vispār ir par to, bet ja ne, tad par ko tas ir? ---------------------------------------- „Trimdinieka atšvešināšanās no savas tautas – vispirms no tautas lielākās daļas dzimtenē, vēlāk arī trimdinieku savstarpējā atsvešināšanās.[...] Indivīda latvisko interešu lokam sašaurinoties tas pats notiek arī ar sabiedrības grupām. Mums, piemēram, tagad ir organizācijas un formāli organizētas grupas, kuru vienīgā nodarbošanās ir rīkot jubilejas indivīdiem un organizācijām un rīkot tradicionālus sabiedriskus saietus. Citām grupām ir izolētībā izveidojušies un jaunu iespaidu trūkuma dēļ sastinguši, sen vairs citur eksistējošām realitātēm neatbilstoši ideoloģiski uzskati. Grupas viena otru vērtē ļoti šabloniski un virspusīgi: visi jaunieši ir ļoti naivi, tie ir komunistu līdzskrējēji, Daugavas Vanagi ir fašisti, Zinaidas Lazdas Fonda locekļi ir pakalpiņi utt. Rodas neauglīgi un sīkumaini, īstenību ignorējoši strīdi starp grupām. Šie īstenībā ir strīdi starp svešiniekiem, kas neatskārst, ka viņi tādi kļuvuši. Sairšanai turpinoties, vadītāji, kas domā, ka viņiem jāvada visa kolonija, vai visa trimda īstenībā var vadīt tikai aizvien mazākas grupas. Kad vairs nevar atrast vadītāju, kas ar mieru darboties šajā nereālajā situācijā, tad sabiedrības sairšana ir būtībā nobeigusies.[...] Bet – ievērosim! – šie latvieši nekad apzinīgi nenolēma, ka viņi vairs nebūs latvieši, kā to darīja tie, kas apzinīgi un pilnīgi iekļāvās amerikāņu vidē tūlīt pēc ieceļošanas ASV.” / LVA 1985. f., 1. apr., 170.l., 4-4A. lp. (Uldis Bluķis, „Latviešu atšvešināšanās trimdā”, 1978) |
| Thursday, June 1st, 2023 | ||
|
honeybee |
1:16a | Akdies, mani dzen tādā depresijā tas prieks par Rinkēviču kā prezidentu un vēl jo vairāk par "omg omg openly gay viņi tiešām spēja nobalsot par openly gay", tas ir kā skatīties ilgi sistas sievas priekā par to, ka vīrs viņai spontāni nopircis maximas tulpes ar atlaidēm "un pat nelika par to atsūkāt, es to pati aiz priekiem izdarīju", un es saku, jā, protams, mums nav kauns par Rinkēviču un ir jauki, ka viens cilvēks var būt openly gay un vēl tieši pirms praida, cik simboliski un simboliski Tak vismaz kāds pasakiet, ka viņš ir ciešams politiķis un tāpēc tika ievēlēts |
| Tuesday, May 30th, 2023 | ||
|
honeybee |
4:11p | Šis, tātad, ir gads, kurā es esmu vīlusies LGBT+ kopienā (nu, šajā gadījumā LG kopienā) vēl pirms praida, nevis praidā, kad, piemēram, kāds pieveļas un laipni asūmo, ka es esmu straight ally vai izdara kaut kādu līdzīgu gatekeeping žestu, malacīši, malacīši. (Straight kopiena, protams, pats par sevi, bet tas nu tā, tur vēl var pieņemt, ka cilvēki tiešām var naivi nezināt-neinteresēties.) |
| Monday, May 29th, 2023 | ||
|
extranjero |
6:06a | Visā šajā sajūsmas eiforijas brīdī derētu arī visiem atgādināt – hokeja čempionāts un vispār profesionālais sports ir tikai izklaides pasākumi. Uzvaras tajā globāli nav neko nozīmīgas un neko neliecina par valsts stiprumu vai sasniegumiem. Kā piemērs – iepriekšējos gados daudz uzvaru hokejā bija guvusi Krievija. Tagad šī valsts ir kļuvusi par terorisma atbalstītāju un sūta nevajadzīgā nāvē gan savus pilsoņus, gan civiliedzīvotājus Ukrainā. Tās prezidents ir kara noziedznieks, kurš agri vai vēlu stāsies Hāgas tiesas priekšā. Tomēr ir pozitīvi, ja kāds notikums, pat ja citādi ļoti maznozīmīgs, spēj apvienot tautu un motivēt to uz kopīgu rīcību. Svarīgi, lai šī rīcība būtu pozitīva. Lai nebūtu kā Krievijā, kurai tikai sakāpa galvā par savu pārākumu un noveda pie milzīgas traģēdijas. Latvija šo sajūsmu varētu ieguldīt pozitīvā gultnē – dot cilvēkiem lielākas brīvības, ātrāk atrisināt jautājumus par finansējuma palielināšanu veselībai. Saeima vakar parādīja, ka var ātri pieņemt lēmumus. Pēkšņas brīvdienas iedošana ir strīdīgs jautājums, bet domājams, ka problēmu ir mazāk un vairums cilvēku protestē tāpēc, ka viņiem ir grūti paciest nenoteiktību – vai man uz darbu ir vai nav jāiet un vai bērnudārzs strādā? Kad tas noskaidrosies, tad būs vieglāk. Viena brīvdiena nevar nodarīt lielākus zaudējumus nekā vairāku nedēļu un mēnešu ilgas piespiedu dīkstāves kovida ierobežojumu laikā. Turklāt toreiz tās bija pilnīgi bezjēdzīgas un tikai radīja nopietnu ekonomisko krīzi un daudziem arī garīgās veselības problēmas. Cilvēkiem šodien tas ir acīmredzami, bet kas bija tā apmātība, ka to nespēja ieraudzīt pirms 3 gadiem? Droši vien tā pati iracionālā kolektīvā domāšana, kāda tā ir šodien no vienas komandas uzvaras izklaides pasākumā. |
|
aborigens |
8:06a | Domas par krii pēdējo ierakstu saslēdzas ar manu mazo ceļojumu grāmatiņu, kurā profesors bēdăjas par ignoranci. "The standard university history of philosophy course, which jumps as if over an abyss from Aristotle to Descartes, or many a standard textbook history, with its meagre and narrowly focused chapter on Middle Ages, is more likely to inculcate ignorance than knowledge about how philosophy has developed and its role in human history." /John Marenbon, Medieval Philosophy: A Very Short Introduction |
| Saturday, May 27th, 2023 | ||
|
aborigens |
3:01p | "Podnieks mēdz podnieku skaust, ar namdari namdarim ķilda Ubags ir ubagam naidīgs, nav dziedonis dziedonim vēlīgs. Brāli, mans Pers, to paturi dziļi sev sirdī, ko saku: Neļauj tu Erīdai ļaunai sev prātu novērst no darba, Klausoties dažādās ķildās, kas dzirdamas sapulču vietās! Neatliek strīdiņiem laika un dažādām laukuma runām Tādam, kurš mājā jau laikus nav sakrājis veselam gadam Pārtiku, Dēmetras graudus, ko zeme cilvēkiem dāvā." /Hēsiods, Darbi un dienas http://gramatas.lndb.lv/periodika2-view |
| Thursday, May 25th, 2023 | ||
|
aborigens |
2:27p | Būtu interesanti uz brīdi Latviju ieraudzīt pilnīgi neieinteresēti no malas, kā ārzemniekam. Kur mēs esam attiecībā pret Poliju un Ungāriju. Aborti mums aizliegti nav, diktators arī nav. Bet no otras puses nav CSL un ir nacionālas intereses. Varbūt kaut kāda Gruzija, bet ar zemu reliğiozitātes līmeni. |
|
extranjero |
9:25a | Birokrātu prieks: https://twitter.com/GundegaFelicity/sta https://twitter.com/KPitkevica/status/1 Pilnībā pievienojos šiem viedokļiem. Ārsta izziņa, ka bērns drīkst kārtot mūzikas skolas eksāmenu vai izziņa par asinsgrupu vasaras nometnei ir ar nulles lietderību, pilnīgi nevajadzīga birokrātija un līdzekļu un laika atņemšana svarīgākām lietām. Īpaši jocīgs tas komentārs ar ideju – bet domāju, ka tomēr var noderēt. Tu taču esi mediķis? Kāpēc tu iebilsti? Gan jau atnāks resorts un pateiks to pašu par būsteriem. :) |
| Wednesday, May 24th, 2023 | ||
|
melnbaltalapsa |
1:45p | j Izskrienu pļavā. Zem garās kleitas nav apakšveļas. Kopš satiku viņu, manī ir pārgājusi pilnīgi jebkāda vēlme būt rāmjos. Es gribu sajust viņa pieskārienus savās intīmajās zonās vienmēr un visur. No viņa skatiena es kļūstu pārāka. Es mīlu. Rasa apņem manas pēdas kā viņa pieskāriens. Ir tik agrs vēl. It kā nekad nebūtu iets gulēt. It kā acis nekad nebūtu redzējušas tumsu. Viņš vēl guļ. Viņš vēl sapņo. Par mani, varbūt. Par vakardienu, varbūt. Par sirdspukstiem man esot uz viņa, kad mīlējamies pie ugunskura. Varbūt. Rasa saslapina kleitas apakšu un tā, kā otrā āda līp pie manām kājām. Berze ir mokoša. Bet patīkama. Baudas pilna. Gribas kliegt. Skrāpēt muguru. Kost. Laimīgi smaidīt. Noguļos zālē un ar skatienu glāstu debesis. Gubu mākoņi sāk veidoties par formām. Un es atkal, atkal meklēju līdzības ar to agrāko sevi, kura pa visām varītēm gribēja iemīlēties. Iemīlēties tik ļoti, ka apkārtējais ir mazsvarīgs. Kaut man toreiz kāds būtu pateicis par sevis iemīlēšanu! Tik ļoti iemīlēties citos, bet aizmirst par pašu svarīgāko sev! Sevi! Tik ilgi esmu staigājusi apkārt, gulējusi svešās gultās, izdāļājusi savu sirdi Skolotājiem, kuri paši neprata mācīt. Paņemt svarīgāko no mācību stundām. Un ir tik patīkami beidzot būt mājās. Mājās ar viņu. Būt aiz viņa muguras. Aiz viņa sirds paslēpties un atļauties būt pašai sev. Un mīlēt sevi esot kopā. Es dievinu mūsu kopā būšanu. Es dievinu strādāt pie mūsu attiecībām, jo tikai tā abi Skolotāji strādā. Nav viens, kurš māca. Nav otrs, kurš tikai klausās. Ir abi, kuri nonāk pie kopējā. Un viņam ir tik daudz ko dot! Aizveru acis un dzirdu viņa balsi. Kā vienam cilvēkam spēj būt tik pavēlnieciska balss? Balss, kuras skaistums ir redzams. - "Vai es drīkstu Tevi noskūpstīt?" Atveru acis un viņš ir pārliecies pār mani. Viņa zilās okeāna acis manās zaļajās. Un tur ir dzirksteles. Un tur ir vārdos neaprakstām mīlestība. Un tur ir visas mūsu iepriekšējās dzīves un nākamības. Pēc brīža jau esmu viņa rokās un mūsu ķermeņi, sirdis saskaras un laiks izgaist. |
|
melnbaltalapsa |
11:18a | Divi Esmu galējību cilvēks. Strādāt pie attiecībām vai laist tās projām. |
| Tuesday, May 23rd, 2023 | ||
| eos | 5:15p | “Pacietība” Kā varētu domāt, arī Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolā šajā vasarā ir izlaidums. Kāda meitene un kāds zēns, kuri mācās tur 4. kursā, šajā gadā abi beigs šo skolu un dosies tālāk mācīties. Viņa – uz mākslas koledžu Francijā, viņš – tepat Latvijā uz mākslas akadēmiju. Tas viss bija ieplānots jau pirms tam. Šo klasesbiedru vecāki tā bija izdomājuši, un jaunieši bija piekrituši. Taču notika neparedzēts apstāklis – šajā pavasarī abi klasesbiedri iemīlējās, un nu sāka domāt, ko darīt, jo dzīvot katrs savā valstī visu studiju laiku negribēja. Vecāki bija skeptiski un teica, ka tik svaigas iemīlēšanās dēļ neatcels sarunas ar skolām. Ka uz iestājeksāmeniem abiem būs jābrauc, kur izvēlēts iepriekš. Meitenei uz Parīzi, zēnam – tepat Rīgā. Meitene par šo situāciju gauži raudāja, jo četru gadus ārzemēs prom no mīļotā, kurš ir tik svaigi satikts, emocijas un hormoni kā cunami sitas pa galvu, viss ir tik daudz, ka atliek tikai sveču gaismā raudāt un lūgties visaugstākajam kādu risinājumu šai situācijai. Puisis bija noskaņots pragmatiskāk – ja viņi tiešām ir stiprs pāris, tad šos 4 gadus izturēs. Turklāt priekšā ir vēl visa vasara Latvijā kopā. Taču stress abiem bija liels. Skicējot rokas drebēja, asaras tecēja, vien ieraugot vienam otru nodarbībās, bija liela spriedze. Meitene atdeva puisim kaklarotu, ko bija valkājusi pie sirds gadiem ilgi. Puisis izgatavoja no sudraba viņai mazu sirsniņu, ko vilkt kaklarotas vietā. Uz šo visu noskatoties, viņu skolotāji skolā sāka runāt ar kursa vadītāju, kas īsti notiek. Viņi abi ir bijuši izcili talanti, taču tagad, emociju dēļ, var sabojāt sev noslēguma rezultātus un iestāšanās eksāmenus. Pēc tam kursa vadītāja piezvanīja viņu vecākiem un izstāstīja, ka visa situācija apdraud jauniešiem sasniegt vislabākos rezultātus. Vecāki nosprieda satikties četratā un izrunāt situāciju, kā atdzesēt nokaitētās bērnu sirdis. Viņi sprieda tā, ka Parīzi no Rīgas šķir 2100 km, taču vienmēr ir iespējas. Mēs dzīvojam 21.gadsimtā. Ir internets, telefons, video zvani. Tad ierunājās meitenes mamma: “Ja viņi piedalīsies iestājeksāmenos ar tik lielu neskaidrību par nākotni kā tagad, tad zaudējumi no tā, ka viņi var netikt budžetā un nedabūt stipendiju, ir daudz lielāki, kā mums nāktos ieguldīt, lai viņi varētu satikties biežāk kā tikai Ziemassvētkos un brīvlaikos, kuri pārklājās gan Latvijā, gan Francijā!” Pārējie trīs vecāki piekrita, ka bērnu nākotne ir svarīgāka par tiem tūkstošiem eiro četru gadu laikā aviobiļetēm (jo studijas bija četru gadu garumā). Kad jaunieši šo uzzināja, viņi bija ļoti patīkami pārsteigti. Vecāki bija atraduši, ka ir lidojumi Rynair, ir vasaras brīvlaiki, kas pārklājas, ir arī jaunais gads. Par labām sekmēm vecāki piesolīja tikšanos reizi trīs nedēļās, par izcilām – reizi divās nedēļās, par viduvējām – reizi mēnesī. Kaut nu, visiem bija skaidrs, ka, ja jaunieši dabūs visprestižāko stipendiju, viņi varēs satikties ļoti bieži. Kad šāds solījums maija vidū bija nosēdies jauniešu apziņā, tad viņi ar divkāršu sparu metās mācīties, kas Rozentāļos parasti nozīmēja skicēšanu cauru vakaru vai pat nakti. Šajā stāstā vēl nav laimīgu beigu, jo jauniešiem jānokārto beigšanas eksāmeni un iestājpārbaudījumi vasarā, vēl jādabū tā vislielākā stipendija, vēl jāpabeidz studijas, vēl jāappreacas, vēl jāizveido harmoniskas karjeras mākslas jomā, vēl jārada ģimene, un vēl jālaiž pasaulē maz-maz-mazbērni. Taču viss sākās ar mīlestību šajā pavasarī. |
| Monday, May 22nd, 2023 | ||
|
n_komentari [ zivs ] |
6:58p | mēnešreizes? vēla tev tā pubertitāte |
| eos | 5:19p | Pludmalē sauļojās divas lauvas. Pienāca Jaguārs un sāka lasīt morāli: ”Ko snaužat? Jāstrādā! Monmatijā mūsējo kuģi karājas gaisā un strādā uz savējiem lejā, bet jūs te Avionā sauļojaties!” Baltais lauva noņurdēja: “Nu, viņi to izvēlējās, viņi arī lai taisa pikniku kosmosa kuģī!”. Otrs piebalsoja: “Mēs jau esam vienā pagastā, sauktu par Piena ceļu, bet, vai tāpēc man jāskrien kaimiņa ugunsgrēks dzēst?” Jaguārs neatlaidās: “Daudzi no mūsējiem dzīvo tajā Midgardā briesmīgos apstākļos. Ne laba ēdiena, ne gaisa, par apaļām migām nemaz nerunājot! Vēl pirms dažām dzīvēm viņi bija jūsu labākie draugi. Tikai tāpēc, ka iemiesojušies šoreiz Midgardā, tikai tāpēc jūs par viņiem esot aizmirsuši?” Šim argumentam lauvām nebija, ko likt virsū. Viņi sāka nepatikā šmakstināt muti, vēcināt astes, satraukumu paužot ļoti redzami. “Un ko tad Tu gribi, lai mēs darām, Jaguār? Mūsējie jau tur ir, vesels kuģis. Ar droniem novēro, ziņo mūsu izlūkošanai. Vai mums atkal jākļust par kosmonautiem?” Jaguārs pasmīnēja un teica: “Jūs esat lauvas, jūs varat kaut ko izdomāt.” Lauvas saskatījās un sāka smieties: “Mēs esam lauvas un tāpēc varam kaut ko izdomāt?” -Jā, tieši tāpēc. Jūs vienmēr kaut ko izdomājat. Es atnācu, lai pateiktu, ka ir īstais laiks kaut ko izdomāt. Šobrīd ir ļoti izšķirīgs brīdis. Ir iespējams paātrināt procesu, ja aizdomājas visos pareizajos virzienos. |
| Sunday, May 21st, 2023 | ||
|
extranjero |
11:02p | kultūru karš par valodām Nesen lasīju komentāru, kur Kvebeka tika apsūdzēta visos cilvēktiesību pārkāpumos par to, ka visiem pieprasīja lietot franču valodu un līdz ar to anglofoni tika izdzīti no Monreāles. Komentāra rakstītājs bija pametis Kvebeku un par to izjuta atriebības alkas. Tas tik ļoti atgādina krieviski runājošo sūdzības par to, ka viņiem tagad ir jārunā latviešu valodā. Tad man nāca atjausma, ka valodu jautājums ir patiesais kultūru karš. Lai nu kāda ir Kanādas vēsture, Kvebekas iedzīvotāji saprata, ka mūsdienu attīstītā valstī nekāda divvalodība praksē nav iespējama. Vai nu visi būs angliski runājošie, no kuriem daži pratīs arī franciski, vai arī otrādi. Viņi izvēlējās cīnīties par franču valodu un uzvarēja. Tieši tas pats notiek arī Latvijā un citās pēcpadomju valstīs – lietuviešu, latviešu, ukraiņu vai baltkrievu valoda pret krievu valodu. Baltkrievijā uzvarēja krievu valoda, Lietuvā lietuviešu valoda, Ukrainā vēl fiziski karo, bet Latvijā kultūru karš vēl nav beidzies, lai gan jau var skaidri paredzēt, kurš būs uzvarētājs. Kultūru kari man parasti šķiet pilnīgi bezjēdzīgi. Visi šie strīdi, vai gejiem ļaut vai neļaut precēties? Vai pareizā politika ir kreisa vai labēja? Esiet saprātīgi un iejūtīgi pret cilvēkiem nevis karojiet pretī viņu idejām un apspiediet lietās, kas nekādi jūs personīgi neietekmē. Vienīgais neizbēgamais kultūras karš ir tieši par valodu, jo šobrīd nav praktiska cita risinājuma, kā valstij vienoties par vienu valodu. Ja mēs gribam, lai ikviens jaunietis varētu atrast darbu veikalā, un ikviens pircējs saņemtu personīgu apkalpošanu, ir svarīgi, lai viņi abi runātu vienā valodā. Latvijā šī izvēle sen ir izdarīta par labu latviešu valodai, tāpēc nekas neatliek kā pabeigt šo karu līdz pilnīgai uzvarai. Diemžēl vienai pusei šajā karā būs jāzaudē. Daudzi zaudētāji jutīs atriebību vai pametīs savu dzīves vietu, tāpat kā tas ir noticis Kvebekā. Tas ir neizbēgami sāpīgi, un neveiksme gaida samierinātājus, kas domā, ka izdosies izdarīt tā, lai visiem būtu labi. |