[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Below are the most recent 21 friends' journal entries.
| Wednesday, August 26th, 2026 | ||
|
aborigens |
2:06p | Jāatceras, ka starp drāmu un mieru parasti nepieciešami tieši trīs miegi. Es it kā to zinu, bet katru reizi esmu pārsteigta. |
|
nekurlande |
12:07p | Esmu liela Dollijas Partones talanta cienītāja. Viņas daiļradi iepazinu diezgan vēlu, bet, kad aizskatījos aiz 'Jolene' un 'I will always love you' stereotipu sienas - mute palika vaļā. Viņa mazāk zināmajās dziesmās dziedāja par nabadzību, vardarbību ģimenē, par apcelšanu skolā, alkoholismu, piekrāptām sievietēm, vientulību, par mirušiem bērniem. Kurš vēl fucking tajā laikā atļautos dziedāt par, piemēram, stillborn zīdaini, vai dzērājģimenes nosisto bērnu spokiem?! Vairākas no viņas apdziedātajām tēmām bija ārkārtīgi tumšas, vienlaikus mijoties ar izteikti naiviem tekstiem kā "love is like a butterfly a rare and gentle thing". Man no viņas tekstu tumsas kombinācijā ar to gaišo, rotaļīgo intonāciju mati cēlās stāvus. Tanks augstpapēdenēs ne sieviete. Par to vizuālo tēlu spriest es neņemos, bet vienaldzīgu tas neatstāja nevienu. Ne velti Dollija pati kādā intervijā reiz teica "It costs a lot of money to look this cheap". Es savu pirmo un vienīgo ģitāru dabūju vienā nedēļā ar pirmajiem spicajiem gēla nagiem. Man tādas drosmes nebija (drusku jau pacentos). Vēl mani aizkustināja tas viņas labais kristiešu dzīvesveids, labdarība un 60 gadus ilgā laulība ar savu asfalta liešanas šeptē nodarbināto vīru, lai gan viņa varētu dabūt fucking īsto Persijas princi, ja gribētu. Kopš manās tā laika mājās ienāca Dollijas plate, tā izkonkurēja visas pārējās un griezās kā drūmos vakaros, tā bezbēdīgās viesībās un arī dzīves brīžos, kuros bija nepieciešams spēks. Un tajā mēs beidzot bijām vienprātis. Slava Dollijai Pārtonei! Ceru, ka Tevi apglabās rozā gliteru zārkā ar rožu jūru, vai ever da fuck you would want, baby! Tavā priekšā izņemu savu matu sprādzi un paklanos. Paldies! |
|
divdabis |
12:28a | es varbūt nerakstu, bet cītīgi lasu. |
| Monday, August 24th, 2026 | ||
|
disfigurator |
5:28p | Stylus pieradināšana? Pa īstam tā manās mājās notiek laikam tad, kad ir saliekts dimanta turētājs jeb Cantilever
|
| Sunday, August 23rd, 2026 | ||
| swimpis | 12:15a | If You live by the sword You die by the sword Current Music: Witchfinder General - death penalty |
| Friday, August 21st, 2026 | ||
|
iive |
10:21a | Mēs esam pelnījuši, lai jūs beigtu dalīties ar tizliem AI "jaunradītajiem" emodžijiem. |
| Thursday, August 20th, 2026 | ||
|
eos |
4:53p | Psihiatrija 7/ “Krāsu paletes paplašināšana” (Stāsts par pašnāvības pārvēršanu pārdzimšanā) Reiz kādā mazā Latgales pilsētiņā dzīvoja ģimene. Mamma, tētis un meita. Mamma strādāja veikalā, tētis bija mežsargs. Meita auga Daugavas malā. Viņiem bija daudz meža, maza mājiņa un vienkārša iedzīve. Tomēr kaut kas stāvēja starp mammu un tēti, ģimenes enerģijā bija trauksme un neapmierinātība. Mazā Magda, meita, juta, ka mamma ir dziļi neapmierināta ar savu vīru, viņas tēvu. Tēvs bija mantojis daudzus simtus meža hektāru un varēja atļauties vai nu strādāt, vai nestrādāt. Viņam patika ar draugiem krogā sēdēt un runāt par visu un neko. Viņam bija arī vairākas pašceltas būdiņas mežā, lai apgaitas laikā varētu ieiet zem jumta un nosnausties. Katrā no šīm koka būvēm bija viena gulta, elektrības rozete, kafijas kanna un kafija, paka ar grauzdiņiem un vecas grāmatas. Šādu būvju mežos, kas robežojās ar Lietuvu un Baltkrieviju, bija kopā piecas. Viņš devās no vienas uz otru, apsekoja teritoriju. Brauca ar vecu “Ņivu”. Tā kalpoja labi. Pēc tam nopirka glaunu džipu, taču tikai tāpēc, ka darba vajadzībām. Magdai šķita, ka viņa noteikti būtu tēva meita, ja vien tēvs vairāk izrādītu mīlestības mammai. Mamma pārmeta tēvam, ka viņš ir slinks, pavada pārāk daudz laika klejojot apkārt, neko prātīgu nedara, un, tā vietā, lai strādātu, dzīvo savā pasaulē, vai arī dodas uz nezināmu laiku pārbraucienos pa tuvīnajām ārzemēm. Tāpēc viņam ik pa laikam nākas pārdot daļu mežu platību, jo benzīns un ēdiens maksā naudu. Magda bija spiesta dzīvot normāla cilvēkbērna dzīvi, jo bija deviņdesmito gadu pats sākums. Iet skolā, mācīties. Nevarēja vazāties līdzi tēvam pa ārzemēm, jo tad sistēma draudētu mammai ar tēti viņu atņemt, jo bērns neatrodas skolā, neiegūst obligāto deviņu klašu izglītību. Tomēr viņa ļoti gribēja ātrāk pabeigt skolu un ar stopiem apceļot Eiropu. Arī, kā tēvs, darīt labu dabai, kopt un uzraudzīt platības, lai mežs būtu labā stāvoklī, tiktu atjaunots, ja vajadzētu. Taču tās visas ir tikai dekorācijas. Katrs priekšmets Magdas dzīvē bija viņas papildinājums. Viņas zobu suka, matu lentas. Ritenis. Kabatas nazis. Labākā draudzene skolā, ko viņa tik ļoti mīļoja. Šīs lietas izteica viņas iekšējo trūkumu un pārpilnību, izteica viņas esības nokrāsas. Konflikts ģimenē bija viņas karma no citas dzīves, kurā viņa bija vai nu tēvs, vai māte. Šajā viņa bija vienīgais bērns ģimenē, meita. Samsāras rats turpināja griezties kā tādā daudzdimensiju karuselī. Viņa bieži vien šķita ļoti apjukusi cilvēkos. Viņa sauca domās pēc savas upes, pēc meža, putniem, zvēriem. Skola ar savu cietumam līdzīgo iekārtu viņai šķita sveša un necilvēcīga. Zaudējusi dabiskumu. Viņa gribēja uz Dienvidiem, uz Franciju, kur cilvēki teica, ko juta, gāja ielās, smējās un dejoja. Kur intravertus cēla uz rokām un tad izkala pieminekļos. Viņa gribēja uz Ziemeļiem, uz Fjordiem un zivīm bagāto jūru. Pie cilvēkiem, kuri atpūtās parkos, ģērbušies pufīgos ziemas mēteļos, ar karstām termosa krūzēm. Tad viņa sēdētu kafejnīcās un rakstītu dienasgrāmatā par skaistajiem norvēģiem. Taču dzīve viņai piedāvāja Rīgu, un te bija izpriecas un vīns. Kā arī augstskola, kur mācīties par dabu. Reiz, daudz vēlāk, es satiku meža inženieri, kurš bija atradis sevī. Arī viņš bija Magdas viena no versijām. Viņas “doppelganger”. Pa to laiku Magda nogāja no ceļa, iegriezās vienā no daudzajiem ilūziju -ismiem, tur iestrēga, un 2012.gadā atstāja šo pasauli. Taču šis stāsts ir par alternatīvo realitāti, kurā viņa 2010.gadā, pēc sev tuva cilvēka slīcināšanās mēģinājuma, saprot, ka viņai jau no desmit gadu vecuma ir pašai pašnāvības domas, un viņa tagad, būdama pilngadīga, pierakstās pie psihiatra. Psihiatrs viņai izraksta antidepresantus un nozīmē dialektiski biheiviorālo terapiju. Viņa dodas uz šo terapiju par naudu, ko bija paredzējusi iztērēt lētam vīnam, vīrakam un drēbēm. Terapijā atklājas, ka viņas neveiksmes ar vīriešiem sakņojas mātes neapmierinātībā ar viņas tēvu. Viņa visus puišus, ko izvēlējusies, meklējusi tādus, kas nav vīrišķīgi, kas piekrīt visam, ko viņa saka un ierosina, kas ir vienkārši priecīgi kopā tusēties. Kuriem nav stingra mugurkaula un savu dzelžainu pārliecību. Viņa, pa to laiku, aizvien vairāk aizraujas ar feminisma un maģijas lietām, meklē savu vīrišķo atspulgu, animus, sievietēs. Tādu viņa atrod kādā kursabiedrenē, kura ir ļoti pašpārliecināta, lecīga, prot labi manipulēt un melot. Viņa nežēlīgi iemīlas un ir pārsteigta, ka šī meitene tikai pavīpsnā par to. Cilvēki viņai apkārt viņu slavē par uzdrošināšanos atzīt savu netradicionālo orientāciju uz nāvi brunčos. Viņas izkropļotā vīrišķā daļa, kas manifestējusies kā tēvs, kurš staigā pa pasauli, bet nemīl savu sievu un meitu, nu mēģina viņu apmānīt, sakot, ka jaunas meitenes taču ir bez krāniņiem, un viņas ir pasaules glābējas. Pat ja dzer, pīpē, bučojas ar visiem smukajiem pēc kārtas un mūk no savām izkropļotajām animus daļām, kas manifestējušās agrāk onkuļos un patēvos, kas izsaka nepiedienīgas piezīmes. Ir skaidrs, ka Magda nepiekrīt psihoterapeitei, viņas teoriju nosauc par homofobisku, un vispār paziņo, ka hetero sievietes ir daudz zaudējušas, jo nesaprot sieviešu ķermeņa vilinājumu. Tajā pat laikā viņa secina, ka Latvijā nav daudz laimīgu lezbiešu pāru. Vai vismaz par tiem neraksta avīzēs. Vēl viņa secina, ka tādu pāru, kas nāk no mazturīgo vides, ir vēl mazāk. Magda pati nāk no Latgales katolicisma vides, kur jebkāda veida novirzes šajā jautājumā tiek asi nosodītas. Ir skaidrs, ka, kamēr viņa ir jauna un smuka, Rīgas meitenes viņu gribēs, taču, sasniedzot piecdesmit un sešdesmit gadu vecumu, diez vai ar šādu orientāciju viņa Latvijā varēs atrast ilgtermiņa partneri. Tas viss ir tik sarežģīti. Atceramies, ka šo notikumu laikā Magdai ir tikai astoņpadsmit gadu. Lai nopelnītu naudu terapijai, viņa ārzemēs lasa ābolus. Tēvs ar viņu aizvien nerunā tik bieži, cik viņa vēlētos. Ir priecīgs, ka viņa arī sekos dabas mīļa ceļu. Taču viņa ir sen nostājusies mātes pusē, tēvu uzskata par slinķi un slīmestu, kurš pamazām izputina savu mantojumu. Rīgas puiši viņai sola daudz ko, taču nespēj atrisināt karmisko mezglu, kurš samilzis. Jo viņai bērnībā vajadzēja tieši tēva mīlestību – rūpes, aizsardzību, drošības sajūtu. Sajūtu, ka tēvs ir mājās, kad mammai vai viņai ir bēdīgi un nestabili. Taču tēvs bija mežos. Lielākoties. Kosmiskajā domino katrs ir tikai kauliņš. Tēvs tā nerīkojās, jo ienīda visu pasauli vai savu sievu. Nē, viņš tā rīkojās, jo viņam tā bija vieglāk. Viņš neapzinājās sekas savai rīcībai. Viņš arī bija egoists. Terapijā pienāk kāds punkts, kurā ir jāspēj piedot. Pēc tam pieņemt. Mūsu ģimenes locekļi ir ne-perfekti cilvēki. Kuri bieži vien dzīvo mucā, atbilstoši savai izpratnei. Tālāk neesot droši. Tēvs varēja lielo mantojumu nospēlēt kārtīs vai nodzert. Nē, viņa vaina bija tikai tā, ka viņš mājās bija vienu nedēļu mēnesī. Viņš bija vientuļnieka tips, kurš bija apprecējis Magdas mammu jaunības impulsu vadīts. Pēc trīsdesmit vai četrdesmit viņam sievieti gribējās aizvien retāk un retāk, viņam pietika sajūtas, ka ir māja ar sievu un meitu, taču svarīgāk šķita dzīvot sev. Šis domu vīruss, ka cilvēks domā, ka viņam nodarīts pāri speciāli, kaut viņš bijis tikai blakus un cietis no blakuszaudējumiem - termina, ko lieto bombardēšanā. Kāda cilvēka egoisms vienmēr rada zaudējumus. Ja cilvēkam ir draugi, ģimene, padotie, tad zaudējumi var strauji pieaugt. Daudz sarežģītu lietu. Katrs ābols – desmitā daļa no terapijas minūtes. Kāds vispār ir mērķis? Bēgt no traumas, lai trakā skrējiena laikā apdauzītos un iegūtu daudzas citas? Vai tomēr atgriezties izejas punktā. Magdas māte arī bija egoiste. Nenovērtēja savu vīru, kurš nekrāpa, nelamājās, nebija agresīvs, nebija dzērājs, tikai pēc desmit laulībā nodzīvotiem gadiem distancējās un ilgi nenāca mājās. Pēc ļaužu runām – nevienas citas viņam nebija. Viņš nekautrējās gulēt savā Ņivā un pārtikt no barankām, ja tas nozīmēja dzīvi būdā pie ezera un makšķerēšanu. Viņam nepatika burzma un cilvēki. Vajadzība domāt par naudu. Viņš bija piedzimis un dabūjis mantojumu - tik lielu, ka deviņdesmito gadu Latvijā varēja nestrādāt. Veiksminieks, kurš rāda citiem it kā sliktu piemēru, jo neuztraucās par rēķiniem, tāpat kā citi. Magdas māte domāja, ka šāda tēva rīcība izlutinās meitu. Tāpēc pati strādāja veikalā garas stundas, lai vismaz no viņas meita iemācītos darba tikumu. Terapeite nevarēja Magdai sagādāt jaunu tēvu vai māti. Taču varēja iemācīt elpošanas, apzinātības tehnikas, kuras pielietot pašnāvības domu novērošanai. Nesatraukties, ka ir šādas domas. Novērot tās kā vētru, kura izpeld, pagorās un nozūd. Spēju pārdzīvot emocionālus satricinājumus, nevainojot apkārtējos vai sevi. Magda bieži teica, ka dzīvo mātes dēļ. Un, ja nebūtu mātes, tad nebūtu nekā. Jo viņa strādāja par diviem vai trijiem. Desmit un sešpadsmit stundu maiņas. Tomēr tēva nospiedumi uzvedībā bija acīmredzami. Magda negāja pie masiera, bet pirka dažādus motorizētus verķus, ar ko masēt muguru, kad tā no sēdēšanas pie datora sāpēja. Viņai nepatika kontakti ar cilvēkiem, atskaitot māti un savu skolas draudzeni. Viņa dzīvoja savā komforta zonā, jo zināja, ka daudz kas var izprovocēt šņabja dzeršanas lēkmi. Tēvs meitai deva naudu, jo uzskatīja, ka meita ir pietiekami gudra, lai to nenotriektu. Rīgā vecākiem Magdu izkontrolēt bija praktiski neiespējami, tāpēc viņa Rīgā uzvedās pavisam citādi. Viņa vairāk tikās tikai ar tiem, kas domāja tā, kā viņa. Radikalizējās. Tikai terapeite spītīgi palika pie tā, ka pašnāvības domām ir saistība ar to, ka viņa jūtas kā nevajadzīga. Terapeite uzskaitīja, ka tas ir standarta gadījums: 1. Bērns ir pamests novārtā. Tēvs nav mājās, jo ir mežā. Māte nav mājās, jo strādā garas stundas. Tie abi ir signāli, ka meita nav viņiem prioritāte. 2. Bērns tēva prombūtni neuzskata par neitrālu, bet gan apzinātu izvēli. “Ja es būtu svarīga, tēvs būtu biežāk mājās!” 3. Mātes dusmas, ka viņai ar visu jātiek galā, meitai rada sajūtu, ka viņa ir daļa no šī “visa”. Ka arī viņa ir mātes dusmu iemesls. Viņa nav vajadzīga. 4. Dzīve šādās mājās, kur naudas ir daudz, taču nav neviena, kas vakarā samīļo, rada trauksmi un stresu. Trūkst stabilitātes. Haoss nozīmē briesmas un hronisku stresu. Sekas šiem faktoriem, pēc terapeites teiktā, ir sajūta: “Es neesmu vajadzīga, un mana eksistence visiem padara dzīvi tikai sliktāku”. Tieši šādā augsnē domas par pašnāvību sāk kļūt "normālas". Vēl viens faktors ir tāds, ka Magda neapzinājās, ka bija kļuvusi par emocionālo miskasti mātei un tēvam aiz pārprastas mīlestības pret viņiem. Tā vietā, lai viņiem neļautu aprunāt vienam otru, viņa viņus uzklausīja bez komentāriem. Un kļuva tik pilna, ka tikai Daugava varēja viņu panest. Viņai mājās nebija ne tantes, ne onkuļa, ne vecvecāku, kas viņai dotu prieku dzīvē. Jā, kaut kur citur Latgalē tie visi bija, bet ne rokas stiepiena attālumā. Neviena stabila pieaugušā, pie kā pieķerties. Sociālie tīkli viņai signalizēja, ka viņas pieredze ir retums. Citiem ir ģimenes brīvdienas Somijā, kopīgas brokastis svētdienas rītos, vai vismaz baznīcas apmeklējums, citiem ir brāļi un māsas. Viņa bija viena. Vēl terapeite uzsvēra, ka Magda neprasa palīdzību, jo ir pieredzējusi, ka citi viņu nesaprot. Jo viņa taču ir no bagātas ģimenes, kam viss ir! *** Magdai nebija nekāda konkrēta lūzuma punkta. Pakāpenisks process, kurā viņa naudu izpriecām, erotiskām drēbēm, alkoholam, braucieniem uz ārzemēm, ka tik tālāk no mājām, pārvirzīja uz psihoterapiju. Uz vietu, kur visvairāk sāp. Uz vietu, kur atklājās, ka viņa tikusi atstāta novārtā mājās, kas viņai šķitušas nu tā “diezgan ok”. Viņa izlēma atrast jaunu iemeslu dzīvot. Nevis tāpēc, ka māte tik daudz viņā ieguldījusi laika un nervu, un tēvs – naudas. Nevis tāpēc, ka viņa arī glābs dabu un sekos tēva pēdās. Viņa pārstāja sist kosmiskā domino kauliņus vienu pret otru. Vainot sevi, māti, tēvu, blakus neesošās tantes un onkuļus. Deviņpadsmit gadu vecumā, pēc tikai sešiem mēnešiem psihoterapijā, viņa nonāca pie secinājuma, ka cilvēks vispār ir viens. Taču tas ir normāli. Katrs cīnās ar savu ego. Meklē izpriecas un maizi savā mucā. Baidās paskatīties pa spundi ārā, ja nu tur ir elle? Terapeite neiedeva viņai brīnumrecepti. Un arī antidepresantus viņa vēl glabāja ilgi, ja nu noderēs. Viņa kritiski izvērtēja ieradumus, ko bija mantojusi neapzināti no mātes – paššaustīšanos, dusmas, mazohismu, darbaholismu, un no tēva – klejošanu pa pasauli, antisociālu uzvedību, iegrimšanu sevī, visas cilvēku civilizācijas noliegšanu. Viņa meklēja sevi ārpus šīs dzīves pieredzes. Ārpus bērnībā iegūtām traumām no vecāku skaļajiem strīdiem. Ārpus mājas, kurā nejutās gaidīta. Kas bija tas labais viņas dzīvē? Kuri viņas papildinājumi atspoguļoja to viņas dzīves daļu, kas jau bija laimīga? Nevis iluzori, bet patiesi laimīga? Viņa lasīja par ģenētiku, par to, ka cilvēks neapzinās, cik patiesībā daudz, kas ir iedzimts no vecākiem un vecvecākiem. Viņa pētīja sevi, lai saprastu, kas ir "viņa" ārpus dzimtas. Kur beidzas viņas miesa un sākas viņas apziņa? Tas nenozīmēja, ka viņai bija jāpamet Meža inženiera studijas. Viņa tās turpināja. Taču jau ar citu motivāciju. *** Ir tāds teiciens: “No visām lietām, kas nav notikušas, šī nenotika visvairāk”. Tad lūk, tā patiešām nenotika. Taču iespēja bija un ir. |
|
sramgni |
1:08p | oš Par to jau sen rakstīja Osvalds Špenglers. |
|
sramgni |
12:51p | af Affirmations. |
|
sramgni |
12:37p | wwwwwwwwwww  |
|
sramgni |
11:41a | kā es pīpēju 2 Aiziešu uz klases salidojumu un parādīšu urlām, kā es pīpēju cigareti. |
|
swimpis |
8:52a | Man patiik meitenes,kas lieto Heroīnu Man patīk meitenes,kas lieto Heroīnu, jo viņām neviens neteiks - ble tas simons tevi uzseedinaas. Un ja nu tieshaam gadījumā, nu ble es pie tā nebūšu vainīgs. Jēcis teica, ka viņam patīk meitenes,kurām ir bērns, līdzīgu iemeslu dēļ. Plus neauglība viena sēklinieka zaudēšanas dēļ. Jumtā visi invalīdi. Man reiz patika meitene vārdā vienaldzība un solīju to precēt. Tā būtu jau mana otrā sieva. Tādus neprec. Vienaldzība apprecēja citu un es raudu prieka asaras no rītiem pirms šota. |
| Wednesday, August 19th, 2026 | ||
|
sramgni |
10:28p | SEL Nekad vairs nebūs tāda seriāla kā Serial Experiments Lain. |
|
disfigurator |
9:45p | Stylus pieradināšana Ar prieku esmu spiests paziņot, ka ar platenieka adatu nu ir viss saprotami un kārtībā - izdevās pieradināt.
|
| Tuesday, August 18th, 2026 | ||
|
aborigens |
11:40p | Bēru rituāli I Es krāvu plecos zināmu vīrišķību, pieteikdamies celt zārkus ar mirušiem radiem. Viņi gulēja piesmakušās istabās, acu plakstiņiem spīdot, mīklas baltajām rokām savažotām ar rožukroni. Tūskainie pirkstu kauliņi bija bez rievām, nagi satumsuši, rokas saliktas klausīgā leņķī Jūrzāļu brūnais līķauts, ar atlasu tapsētie šūpuļi: aiz cieņas nometos ceļos, apbrīnodams to visu, kamēr vasks kusa un slīdēdams vēnoja sveces, liesmas snaicījās pret sievietēm, kas snaicījās aiz manis. Un vienmēr kaktā zārka vāks, tā naglu galviņas rotātas maziem spīdīgiem krustiem. Dārgās ziepjakmens maskas - noskūpsti to iglu saltās pieres un ar to jāpietiek, jo tad jau dzen naglas un kārtējo bēru melnais leduskalns sakustas ceļam. II Tagad, kad pienāk ziņas par slepkavībām kā kaimiņu būšanu, mēs ilgojamies pēc ceremonijas, pēc ierastiem ritmiem [..] / Šeimuss Hīnijs Current Music: Les sans-papiers |
| Sunday, August 16th, 2026 | ||
|
divdabis |
11:01p | 2019.gads joprojām lēnā garā eju cauri pagātnes foto, tvītiem utt., lai veidotu savus memuārus. tikko iesāku iet cauri 2019.gada novembrim, kas bija viens no man fundamentālākjaiem posmiem manā dzīvē. man bija 18, un es biju neglābjami iemīlējusies vienā no tuvākajiem saviem draugiem, ar ko man bija pirmais skūpsts Kronvalda parkā, kamēr skanēja Tame Impala - Currents albums. man sāka veidoties gaume, piemēram, ļoti spēcīgi ietekmēja Berlīnes mūra 30. gadu krišanas gadadienas izstāde, kurā uzzināju par NSRD eksistenci. tas bija maģisks, bet arī sarežģīts laiks. jo dziļāk grimu mīlas straumē, jo realitāte sapratu, cik maz es sapratu. tajā pašā laikā gandrīz 7 gadus vēlāk es joprojām sapņoju par romantiku, kas ir kā saldenās 2000. gadu mīlas komēdijās. bet kas mīl, tas eksistē. un tas ir pats galvenais Current Mood:  nostalgicCurrent Music: Tricky - Strugglin |
|
disfigurator |
6:39p | Sapists Reiz piegāju pie savas CS:GO spēlējošās meitenes (nu jau bijušās), pagriezu viņu ar visu datorkrēslu pret sevi un turpat uz vietas arī saldi paņēmu. Akta laikā ar humoru nolūza krēsla roku atbalsts. Ar lepnumu paziņoju, ka beidzot kaut ko burtiski sapisu!
|
|
disfigurator |
3:12p | Atā, Baltijas pērle! (precizēts) Šogad filmas Baltijas pērlē netulkošu. Šāds lēmums droši vien iezīmēs padsmit gadu "sadarbības" beigas, man pieaugot. Parunājos ar tulku komandas bīdītāju par festivāla realitāti:
|
| Saturday, August 15th, 2026 | ||
|
zilnezal |
5:29a | laiks kaut kam jaunam esmu nomirusi un piedzimusi no jauna un līdz ar jaunās dzīvības pamošanos es jūtu, ka man nepieciešama jauna, tukša lapa. pārāk pieblīvēta šī dienasgrāmata ar to, kas vairs nav patiesība, ko vairs nepazīstu, ko negribu pārlasīt -- so to gribu bet -- vai nav savādi, it kā jau vienkārši burti uz balta fona, tāpat kā čatojot ar cilvēkiem -- it kā jau vienkārši burti, bet tu tomēr jūti, ka esi citā telpā, tās nav vienādas. šis lai ir kapakmens šim žurnālam, laiks jaunam. atā. |
| Friday, August 14th, 2026 | ||
|
sramgni |
2:32p | pandēmijas sekas Es joprojām jūtu pandēmijas sekas. |
|
aborigens |
9:44a | "Kad pietrūkst, ko teikt, lūko pavadīt Dienu, braukājot apkārt pa pussalu. Kā virs skrejceļa debess tik augsta, Zeme bez zīmēm, nekur tev nenonākt" / Šeimuss Hīnijs |