vakar puiši pierunāja aiziet uz manēžu izskrieties. viņiem grūti nācās mani pierunāt, taču sanāca. skriešanas forma ir palikusi dikti švaka, bāzīti nodzert nevar, bet tāpat žēl, ka kādreiz grūtais darbs ir iemidzis un ir vajadzīgs ilgs laiks, lai to atmodinātu. svētdien iesim paskriet masā, tik orākuli sola sliktu laiku. nekas, sasildīsimies ar dziriņu, tad jau būs labi. iepriekš negāju skriet, jo bija akadēmiskās atrunas, vakari jāsēž ar meitenēm vienā auditorijā, taču pašlaik esmu padevies darīt nejēdzīgu darbu, rokas neceļas rakstīt par zinātnēm kurām pats neticu. "baigā vilšanās" - es to bieži sarunās cilvēkiem pieminu. iepriekšējais semestris vēl bija puslīdz jēdzīgs, taču šis ir pilnīga vilšanās. tad nu esmu stulbas dilemma priekšā vai turpināt darīt papīra pēc un censties vienam kaut ko diplomdarbā izpīpēt vai mest šo pie miera un sākt strādāt fātera piedāvātajā melnstrādnieku ostas amatā - tur esot kuģiem jāmaina kravu konteineru izolācijas materiāli. citādi gaidu atbildes, bet tās neviens nevēlās dot, laikam ir vēl simtiem tādi kā es, kas cenšas atrast savam prātam pielietojumu, un ja nesanāk, tad atliek vien izmantot ķermeni. stulba dilemma.

šodien dabūju legālo uzmanības stimulantu, var jau būt, ka sanāks piespiest sevi darīt nevienam nevajadzīgas lietas un simulēt prātīgāku eksistenci, kaut tā tāda nav, tikai izskatās. joprojām daudzi iesaka melot, tā daudzi darot, viņiem tā veicoties.

"tavs laiks ir vēstures mēslainē" - viedi vārdi, beidzot to kāds pateica buldozeram. var jau būt, ka šajā apgalvojumā mums katram ir ko paņemt. var jau būt, ka ķirsīša vārdiem bija daudz dziļāka doma, kas liek katram sevī tos pretstatīt. viņš runā par sapņiem, kas mūs ir grāvuši visas dzīves garumā, un ķirsīts atgādina, ka šādiem naiviem sapņiem ir jāpaliek vēstures mēslainē. jā, sapņi ir mūs mainījuši, likuši apgūt jaunas prasmes, taču tie nav pragmatiski, ar tiem māju neuzcelsiet. tie lai paliek kā brīvā laika nodarbe, kā stāsts bērniem par skaistajām atmiņām. manā sapņu vēstures mēslainē ir daudz noraktu sapņu un daudzi ir jānorok. rau, es dzirdu kā osta mani sauc, taču var jau būt, ka arī šim sapnim pienāks vieta vēstures mēslainē?