Ap 2:00 naktī es atvēru kāpņutelpas durvis, daudzstāvu māju pagalms bija piesnidzis un tu stāvēji bez jakas. Satraucies, tev jautāju:"Kur tava jaka?" Tu atbildēji, ka tas nav svarīgi, apskāvi mani un iesteidzies iekšā kāpņutelpā. Klusumā mēs tikām līdz mana dzīvokļa durvīm. Uztraucies tev atvēru durvis, tēlodams, ka man nerūp. Skanēja kāda "romantiskā" žanra dziesma. Dzīvoklis bija tumšs un piesmēķēts, sienas garumā sekcija nokrāmēta ar grāmatām, galds, skapis un gulta. Tu skatījies uz gleznām, plašu vākiem un citiem maniem pagātnes suvenīriem līdz apgūlies. Es, vērojot tevi, smēķēju līdz gūlos tev blakus. Tā mēs skūpstījāmies stundas trīs. Pārsvarā klusējām, jo ar runāšanu tu nevēlējies aizrauties. Tu nāci ar mērķi. Nezinu kādu, iespējams arī pati nezini, taču kad pulkstens bija pieci, tu devies prom. Cik nopratu tev draudzene dzīvoja tuvu, nezinu ko viņai teici, kad naktī pazudi, gan jau patiesību. Pāris mēnešu laikā tu pie manis atnāci vairākkārt un es vienmēr biju ļoti priecīgs tevi satikt. Varbūt tas tā neizskatījās, jo negribēju tevi ar savu vaļsirdību nobaidīt. Katru reizi, kad devies prom, atstāji mani uzbudinātu un satriektu. Tad nu gūlos mūsu apskāvienu nospiedumos un centos aizmigt.
Rakstu tev, jo nedēļu dzīvo manā galvā. Tevi meklēju. Varbūt vajadzētu uzrakstīt:"Čau, kā dzīve, kas jauns? Vai tev klājas labi?" Taču atceroties mūsu naktis, ticu, ka tāpat neatbildēsi. Es tevi iemīlēju, šķiet, ka zini, gan jau atzinos, kādā īsziņā. Vai ar savu skatienu. Pārāk daudzas reizes mēs sēdējām bārā cilvēku ieskauti, pretējās aplīša pusēs un vērojām viens otru. Tavs skatiens man pietrūkst. Man likās, ka tevī atradu radniecīgu tēlu, bet tu? Tu baidījies vai negribēji runāt. Zini? Es arī negribēju un baidījos. Tādēļ mēs runājām skatienos un skūpstos.
Ceru, ka tev klājas labi.