Sen nav bijusi sajūta, ka lielas lietas notiek.

viss izplūdis.
no visa drusku bail un drusku vienalga.
kārtējā nakts, kad jāblenž ekrānā un jācenšas darīt nevienam nevajadzīgas lietas.
iepriekš noteikts stāvoklis, ka jāskrien pakaļ burkānam, taču burkāns turpat degungalā piesiets karājas.
piķa trūkums organismā nebija tas traģiskais liktenis par ko viedie rakstīja. tur bija kaut kas par mīlestību, taču tā, šķiet, bailēs neplaukst.

Jānis teica, ka tev neiet, jo tu visu laiku aizsargājies. sākumā viņam piekritu, taču tad domāju, ka tā nemaz nav - ko tas vispār nozīmē. varbūt esmu drusku padevies, bet turpinu eksistēt, censties, cerot, ka kaut kādas lietas notiks. un visas uzvaras, kas notiek, notiek virtuālajās realitātēs, tā tāda sociālā masturbācija:
- labs darbs, ņem 10nieku.
- paldies par nieku, prieks, ka patika, tad jau uz neredzēšanos!
man vienmēr bija priekšstats, ka 3niekam un 10niekam piemīt viena un tā pati vērtība - nieks, taču, kad beidzot nopelnīts tas 10nieks, tad pamostas naiva cerība. cerība bez satura, tā vienkārši ir, un ārda krūti. kad tiek nosmacēta n-tā cerība, tad jau pierod, tad arī vecais cinisma sentiments atgriežas, tas arī jāsmacē. es, protams, visu daru sevis dēļ, ne jau to atzīmju, taču nevaru noliegt, ka tas teātris piš pauri.

joprojām nesaprotu, kādēļ cilvēki sagaida, ka viņiem melos. vai patiešām tur ir kaudze ļaužu, kuri tik ļoti noticējuši saviem turpmākajiem amata aprakstiem, ka spēj visu savu būtību pārveidot amata identitātei? vai viņi ir vairāk padevušies nekā es? teātris turpinās:

- ko tu vēlies darīt?
- radīt skaistumā!
- nē, te mēs to nedarām.
- bet es, taču šeit neesmu brīvas gribas vadīts. es taču saprotu, ka man jākalpo, kamēr es varēšu izveidot telpu skaistajam. esmu gatavs kalpot, stāvu šeit, bet tu? tu gribi, lai klanos un stāstu, ka mans lielākais dzīves aicinājums ir tev kalpot. [tu taču esi...]
- labi, cik tu gribi saņemt?
- tik, lai tu man dotu iespēju.
- tas nav nopietni, cik tev vajag lai izdzīvotu?
- ... man neko nevajag, man vajag iespēju.
- nē, šajā amatā parasti cilvēkiem ir svarīgi, ka viņiem maksā, cik tas ir?
- man būtu prieks, ka maksā, taču man svarīgāka - iespēja.
- labi, ja mēs tevi izvēlēsimies, tad sazināsimies.

***

- kādēļ tu tā teici? tu, taču zini, kas tev bija jāsaka.
- es klanījos, bet nemeloju.
- tu zini, ka tas tā nestrādā.
- gan jau...

līdz nodošanai atlikušas 6 stundas, gan jau nodošu.