Es nemāku tā izteikties un saprast izteikto. Vārdi arī bieži nepalīdz. Vārdi dažreiz ir tikai vārdi.
Pēdējo reizi, kad raudāju, bija pēc sena drauga kāzām, kad biju uzaicināts kā vedējs. Tā spēle bija savāda. Darām tā, darām šitā, taču visu laiku man uz pleciem sēdēja bailes no sevis. Es atbraucu mājās, jo tusiņš nebija paredzēts un dušā, tupot, raudāju. Es tā arī nesapratu kādēļ. Arī tagad nesaprotu.
Šogad draugs aicināja teikt runu kāzās. Arī biju apmulsis, taču uzrakstīju. Nolasīju, jo, likās smukāk sanāks, kad lasīts uzrakstītais. Varbūt nomīzu, arī nezinu. Šoreiz raudāt nevajadzēja, varbūt tādēļ, ka draugs mīļāks un bija tusiņš. Šķiet, ka rituāli lielākoties ir iemesli, lai iedzertu un aprunātos, citādi tas viss ir slikts teātris.
Ceremonijā bija valsts pārstāve, sakot, ka patiešām no šodienas pēc šī precēšanās akta, laulātais pāris varēs mīlēt viens otru, tā, pa īstam. :D :D :D Kā var neapsaukāties? Hallo, viņi nav askēti, kas viens otru pirms precībām redz pirmo reizi. Kur tu šo viedo atziņu ieguvi? No satversmes?
Varējām pasmieties, vismaz tas bija jauki. Nevajadzēja dušā raudāt.