kāds teica ka saule ir apaļa. tā gaisma, kas skar sit pa krūšu starpu brīžos negaidītos. mēs toreiz bijām divi tur starp niedrēm, tu jautāji - kur iet? - es murmināju - viņa vairs nešķiet tik apaļa.

tā pagāja gadi, tu raksti sevi baltās lapās - viņa nav tik baltas, vismaz ne manā ekrānā. brīdī šajā man tava bilžu kolāža šķiet nē tā kā vajag, kā sauciens saulē, kura nav vairs tik apaļa. var jau būt, ka tu esi tur... tur, tur tālienēs, vienmēr, gana tālu lai justu, bet ne gana, lai pieskartos. Tādā mērā sirds vienmēr salkst, salkst pēc neaizskaramā. Patiesībā, man, aksiomātiskaikāmamīte jūtas tā, it kā viņa būtu pretrunīgā novietojumā. Vienlaikus saspringtā atslābumā, vienlaikus piezemētā lidojumā. Bet, patiesībā, viņa maļas starp afrodītiski nopelnīto un Adoniski pieprasīto! Nedz viens, nedz otrs. Ja viens ir apgalvots, tad otrs sevi pieprasa. Ko ieskākt? Atbildes nav! Vienmēr cilvēces vēsturē ir bijis konflikts starp sirdī izsakāmo, proti, starp sirdi jeb dvēselisko un racionālo jeb prātā tveramo. Varbūt atbildes nav un tas ir okeij. Varbūt šo dihotomiju nevienam nav spēkos mērot. Varbūt Adonisam bija jāmirst kuiļa dūrienā, varbūt Afrodīte mīlēja Adonisu tieši tāpēc, ka viņš bija gatavs tikt kuiļa pārdurts, man tas liekas baisi, bet varbūt es esmu gļēvulis, varbūt būtiskā mīlas afirmācija ir nāve, nevis tās simulācija, bet gan vulgāra un groteska nāve, proti, nomiršana sava transcendentā ideāla vārdā. Dienas, gada, dekādes, gadsimta, epoha beigās atbilde ir vienmēr bijusi - huijzin - ,un tā es arī vēlos noslēgt šo sirds rakstu, ar treknu un godīgu HUIJZiN!

34 reizes es minēju Tavu vārdu savā prātā. tikai tavs vārds mainīja savu formu 34 reizes. vienreiz redzēju tevi tā, ka man šķita, ka vēlējies apģērbties. tik, nebija ko ģērbt, un vispār, nelikās, ka es tā skatījos. tev jautāju - saki, bet... labi, mēs skatījāmies zvaigznēs, kuģos slīdošos, cilvēkos ejošos. bet Tās zvaigznes vienoja mūs kad nebijām tikušies. Atceries? es tev taujāju - vai tavos grādos arī ir tie lielie rati? neatbildēji. tu prasīji vai man ir auksti? neatbildēju. tā mēs blenzām tumsā un nevarējām tvert to cilvēku būšanu, bet, bļāviens, tur kaut kas bija. Tā mēs to cilvēku būšanu tur atstājām. atceros, ka stāvēju akmens augstumā, šķūņa kores augstumā, es biju piedzēries un tu atzinies. Mātes vīns toreiz skāra lūpas tā, kā es tavējās toreiz tajā vārtrūmē. dziesmas tās, tev piesaistītās, joprojām sit pa pauri - to, kurš tavu seju nespēj vairs saskatīt - es nerakstītu jums to, ja zinātu, ka lasīsiet šo!

kaut kas par tiem nedzimušajiem bērniem.