Aizdomājos, lūk, par to, ka sievietes izmantojot asaras kā emocionālo šantāžu (nav gadījies dzīvē redzēt, un drošvien tā arī labāk).
Kad tuvs, mīļš cilvēks ir sāpināts līdz raudāšanai... tā ir viena no vispretīgākajām sajūtām, kāda var būt (jo īpaši, ja nezinu kā palīdzēt). Ja vēl raudātu manis dēļ - negribas pat iedomāties. Attiecīgi, cilvēku, ko puslīdz cienu, tik nepatīkamā situācijā/sajūtā ievest negribētu.
Ja kaut vienreiz kāds/kāda tīšuprāt izmantotu asaras, lai ar mani manipulētu - pirmā vēlme būtu nožmiegt uz vietas, un, jā, izteikts aizdomīgums turpmākās līdzīgās situācijās...

atcerējos kā mēs pagājšziem ar pāris burvīgiem cilvēciņiem cepām piparkūkas, formiņu nebija, spiedām aplīšus ar šņabja glāzītēm, ar nazi skrāpējām/zīmējām visādus tur uzrakstus, "desu" spēles, utt., utjpr.
par īpašiem favorītiem kļuva piparkūkas ar ilknīšiem
eh... :)
man vajag piparkūku cepamo kompāniju šogad ;)

tik sasodīti skaisti
klausīties šeit

Tas ir beidzies, vai ne?
Mazliet žēl, kamēr notikās, bija forši.

is there life before coffee?

Ir tik forši tirināt kājeles un spiegt "Liec mani zemē!" vai kūstot no sajūsmas, ka džeks mani ir pacēlis un nelaiž vaļā. Nezinu kāpēc, kaut kādi instinkti uz stiprāko tēviņu nostrādā, vai ;P

ah... ^_^

Atļaušos citēt:

dzīvojot vientuļa vecpuiša dzīvi centrālais trūkums ir tajā, ka nu vairs nav neviena, kam mizantropijas lēkmju brīžos pateikt, kādi gan te visi ir mudaki visapkārt, a par atbildi tev paglauda galvu un pasaka, kāds gan tu pats esi mudaks
visā citā ziņā zajebisj
(c) martcore

To labāk nepateiks neviens nekad :D

Pamodos Bregovičam skanot manā galvā :)
:)

nrrrgh

tas tā, atgādinājumam ;P