ne velti es vakar kabatu uzrādīšanas komūnas sakarā iedomājos, ka jāieliek somā velokamera. neieliku.
šodien varu postēt komūnā parādi_kas_tev_šodien_iedūrās_riepā:

masiņa bija neparasti kulturāla, menti nerāva aiz piedurknēm no ričukiem, histēriski netaurēja matjugaļņikos PA VIENAM LĪDZINĀTIES, PA VIENAM, tikai turēja joslas malu, lai nošķirtu velo no auto. varējām mierīgi izbraukāties pa maģistrālajām ielām.
starp citu, ļoti labs joslu sadalījums - viena mašīnām, viena riteņbraucējiem. ka tā varētu evrīdejā.

ženerālajā višlistē ir izkristalizējies, kā man dzīvē trūkst.
viegla, ļoti viegla velosipēda.
nav košers uz veikalu braukt 2 min, vējam gar ausīm svilpojot, un tad 5 min savu smago dranduļetu stibīt piektajā stāvā ar visiem iepirkumiem. pleasure/pain attiecība nav riktīga.
ieteikumi "vajadzēja iet dzīvot kaut kur tālāk no veikala" netiek izskatīti.
toties tiek izskatītas visādas vieglu jo vieglu ričuku rekomendācijas.
vieglākais, ko es savā mūžā esmu sastapusi/izbraukusi, ir šulcu organizācijas treks fx7200. varbūt, kamēr gaidu uzrodamies lieku naudu jaunam ričukam, varētu iet apgramstīt treka veikala ekspozīciju?

nu ko es varu teikt, ziņas par manu nāvi ir stipri pārspīlētas. es nezinu, kā ir tur ārā staigāt kājām, drošvien ne pārāk patīkami, bet ar ričuku samoje to. īpaši, ja uz 2 riteņiem vispār nav braukts kādas nedēļas divas. kā iekiko endorfīniņi, tā aiziet jūriņā sārtiem vaigiem un laimē atieztiem zobiem.
vienīgi jāpamācās no jauna pareizi elpot. a to kā novīlē pa nometņu ielas iebraukto sliedi, mūkot no autiņiem, lai nebūtu jābrauc malā sniega kalnos lai palaistu garām, tā pēc tam neatelsties.

http://klab.lv/community/velo/42426.html
viss ir ļoti jauki un skaisti indeed, miers draudzība un košļene mūs vieno foreva. bet ar jūsu laipnu atļauju redakcija lieku reizi pauž vieglu izbrīnu par to, ka diena bez auto kaut kā allažiņ iekrīt darba dienā, un cēlie velobraucieni - darba laikā.

vot, ziņas aizgāju palasīt, bļe
http://www.diena.lv/lat/politics/riga/vecmilgravi-iereibis-bmw-vaditajs-sabrauc-velosipedisti
tā ir tik ārprātīgi idiotiska nāve, ka vienkārši kaukt gribas. starp citu, man vienmēr tieši no tā ir bijis bail - mēs uzkonstruējam nosacītas sistēmas, lai mūsu trauslie rumpji justos tajās droši, bet против лома нет приёма un jebkurā brīdī tev var uztest virsū piepisies pimpis vai pat kāds sirdsšķīsts brīnišķīgs cilvēks ar negaidītu tehnisku ņepoladku. atliek vienīgi cerēt uz momentānu nāvi bez mocīšanās.

nu un bonusā, protams, raksta komenti. kā jums šķiet, cik ilgi bija jāgaida līdz pirmajam komentam par to, ka velosipēdisti lohi un nebrauc pēc noteikumiem? ja vispār runa ir par keisu, kad nobraukta ir velosipēdiste uz pretējās puses trotuāra. uz kura, mind you, tikpat labi varēja atrasties arī komenta autors ar sievu stāvoklī un trīnīšiem ratiņos. vai es. vai tu.

kad vakarā braucu ārā peldēties, lejā uz dambju krustojuma ieraudzīju gandrīz sevi. džeks uz gt (drošvien avalanche, džeki visi brauc ar avalančiem, ja gt), pie tam ar bagāžnieku, pie kura haphazardlīgi piešņorēta ne ta soma ne ta žaķete, un trajektoriju ņem manu iecienīto pa vidu starp joslām. iepazīties gan negāju, ibo ņehuj.

davai, parunāsim par velosipēdistu savstarpējo naidu un pieklājību. kā jūs braucat pār vanšu tiltu, pēc zīmēm? un ja braucat pret zīmēm (kā es, man der tikai viena puse abos virzienos, turklāt tajā vismaz var izmainīties pilsētas galā), vai rēķināties ar to, kuram te ir priekšroka? un vispār interesanti, cik daudzi vispār ir ievērojuši, ka pēc vanšu tilta veloceliņa dizaineru (skaļi teikts) plāna ir kaut kāds sadalījums un kaut kādas zīmes?

ainubāc ka tagad visi piepisās par to braukšanu autobusā, davai es jums izstāstīšu, kā tur bija:

ciemojos es vakar majoros un mājupceļā izkasījos jau pēc tumsas. lukturis man tipa ir, neko baigi daudz gan nerāda, bet vai tad es par to bēdāšu, nebrauc jau pirmo reizi naktī pa jūrmalas mežiņiem. katram gadījumam veikts zvans uz 007 1188 apliecināja, ka pēdējo vilcienu 23:16 esmu nokavējusi, bet būšot vēl viens, dubulti - rīga 0:10, rezervītei.
protams, priedaines mežiņā iebraucot noskaidrojas - luktura man tikpat labi varēja arī nebūt. mēģinājums "moš no diviem kopā kaut kas sanāks" piešņorēt pie stūres to kabatas lukturīti, kurā galda piederumi un korķviļķis, arī izgāzās, jo tam baterijas bija pamanījušās nosēsties okončaķeļno. toties paklapēju sev pa plecu par meistarīgu manevru nē bet drīzāk meistarīgu atcerēšanos, kur tas jāizpilda - kad pie purviņa izgriežas pie sliedēm, tur vienā vietā puse celiņa ir pamanījusies iegrimt zemē, un tajā bedrē uz sāna es nolikties negribētu.
nu un tā lēnā garā, jo cik tad tu pa tumsu ātri patesīsi, taisni uz tā pēdējā vilciena laiku attapos pie babītes stacijas. priekšā vēl viens mežiņš, tas ar kalniņu. (babītē slavens ar to, ka pirms pāris gadiem tur jau sākot no 8 vakarā grieza cilvēkus beigtus nost ar nažiem. manai babītes māsīcai trakoti nepatīk, ka es pa turieni vispār braucu.) un rīgā mani jau gaida ballītē. un ir drusku slapjš. pilns faktoru komplekts, lai izlemtu tālāk braukt ar vilcienu, ja reiz viņš tūliņ nāks.
bet (godmaņa bet) kas tev deva - saraksts stacijas lodziņā apliecināja, ka šis supervēlais vilciens dabūjams ir tikai brīvdienās un svētku dienās. piegdiena, kā smejies, nav ne šis, ne tas. (par ko es arī vēlāk informēju 1188 meitenes - lai nemāna citus). toties blakus stacijai stāvēja autobuss. stāvēja un prom nebrauca, nu gluži kā mani gaidītu. šoferīts tāds jauns draudzīgs puika, saka labprāt izručīšot, bet brauc tik vien kā caur to pašu mežiņu, uz imantas autobusu parku. vairāk jau man arī neko nevajadzēja, lecu tik iekšā ar visu ričuku un pabraucu tās jūsu izsmietās 5 min. toties cik cēli pēc tam vīlēju pa kurzemes prospektu, ka švīkst vien. varat mani apcelt, cik uziet, es neko nenožēloju. paraksts, datums.

izklaidējos te ar velotiesību egzāmenu internetos, drīz būšu iemācījusies jautājumus no galvas, moš varēs arī nolikt tās tiesības pārmaiņas pēc.
bet vienu lietu es sitnostnesaprotu, sauciet mani par neandertālieti vai kaut antropologu - no kurienes tie čerez žē pagriezienu rādīšanas žesti? obligāti jārāda uz pretējo pusi nekā griezīsies, nu un vēl bremzēt laikam paredzēts tikai ar pedāļiem, jo rokas ta jātur gaisā. galvas jaukšana un acu apmāns kaut kāds.

kurš izskaidros man pēc poņāķijiem un uz pirkstiem parādīs, tā lai pat man būtu skaidrs, tam saldējums.

šķiru cīņas ta šķiru cīņas, bet vispār man kā velosipēdistam ir vienreiz gribējies citam velosipēdistam tā kārtīgi uzšaut un vispār izdarīt ļoti sāpīgi. braucu te viņnedēļ uz babīti, vienmērīgi vīlēju pa veloceliņu uz saviem 25 km/h, tuvojos imantas stacijai, kur sākas pagriezieni uz biezi apdzīvotām vietām un dzirdu, ka viens švīkstēdams vien cenšas mani apdzīt pa kreiso pusi, ātrumus, lai, pārslēdz. nu neko, lai jau apdzen vesels, nodomāju es. un acumirklī ahujēju, jo tieši tajā brīdī apdzinējs jau atradās perpendikulāri man priekšā. viņam, redz, pa labi nogriezties vajadzēja. no sadursmes izvairījos par kādiem 5 cm. un pat sulīgi nobļauties tam miglumērkaķim pakaļ nevarēju, man taču nebija balss.

vieta jūsu heitspīčiem - komentos. drīkst heitot savas šķiras ietvaros, let's not crosshate. nu un vēl arī žurnāla autori varat heitot, ja labpatīk.

atsaucoties uz paseno nepabeigto diskusiju pie pikaso par velobraukšanu - http://klab.lv/users/sierz/487992.html manā komentā arī galvenais ir pateikts.

yo, pado tālāk, reku internetos jau pirmais viģiks no masiņas
http://skatiens.lv/zinas/video/01052009_1719_kristaps_drikis_i_kritiska_masa_i_iz
thankie thanks to 321@velo

var paskatīties, kā es braucu pa ielu, kas reiz bija iela, bet tad uz tās uzbūvēja veikalu :)

visi drošvien vēl svin krītiskās māsiņas aizvadīšanu, bet es esmu iegriezusies mājās.
tātad kritiskā masa bija neparasti mierīga. un i ne aci nepaspēju lāgā pamirkšķināt, kad jau tirinājām ričukus gaisā pie mūsu uzvaras pieminekļa. man gan sāpēja rociņa, pai pai do papūtīšu, un es savējo ne bez palīdzības uzstutēju uz pieminekļa un tirināju tikai ar veselo roku. jau tradicionāli pabraucu blakus motopolicistiem un parunājos, pieklājīgi zēni. pilnīgi atvainojās, ka nebija klāt, kad doma laukumā resns bembis tesa virsū velosipēdistiem (man pabrauca garām kādu 5 cm attālumā, nākamajam džekam uztaisīja pakaļā astotnieku gan, ttp noteikti māk pastāstīt tālāk). un tā kā veciem ļaudīm vēlreiz braukt prom no pārupes pēc uzv.piem. nav košerīgi, izpildījām manevru 'brokastis vīnogā' un vingrinājumu 'surras sezonas atklāšana, tizlums part 1'

a ir tā kā man šķiet, ka doma laukumā mēs tai labirintā sadalījāmies, un viena daļa aizbrauca uz domi, kamēr pārējie uzreiz augšā uz vanšu tilta?

p.s. gribas vēl paspēt aizbraukt pie usnes, bet tur vajadzētu kompāniju. simamura uz klauvējieniem pie loga neatsaucās.

milkijs izrādās ir slepenais fotogrāfs, rekur var apskatīties, cik draudzīgi mēs braucām:
http://klab.lv/users/milkies/277979.html

paskat, pati no sevis atkrīt pēdējā laikā saasinājusies problēma - smukie zamša velocimdiņi ir jau šur tur izdiluši līdz caurumiem, bet veikalā jaunus nepieved un nepieved. tagad uz nobintētajiem pirkstiem kādu laiku cimdus uzvilkt nevarēšu.

ogre - teh citie of monsters, crashes and bruises. ja tā būtu velosezonas atklāšana, varētu teikt, ka godam atklāta, ar jaunavu asiņu upuriem uz velodievu asfalta altāra. a tā vienkārši norīvējām biš ādu un gaļu no tām vietām, kas pirmās lidojumā saskaras ar zemi.
viss sākās skaisti, braukājām pa mežu, apmeklējām karjeru, kurā var nirt pie ekskavatora, skaļi saucām pār ūdeņiem, ka dzīve ir skaista. tad vienam no draudziņiem piemetās mīksta riepa un bija jāsāk pārvietoties pēc shēmas "milkijs brauc pa priekšu svilpodams, jo milkijam nav bagāžnieka, tad seko rasbainieks un viņam uz bagāžnieka sēž draudziņš un tam pie sāniem velkas līdzā cietušais ričuks". viss labi līdz brīdim, kad šķērsojot aptuveni šādu ieplaku \_/, kur pa vidu ir celiņš un abās pusēs kalniņš etak uz 50^o, rasbainieks izdomāja attīstīt kārtīgu ātrumu lejupceļā, lai varētu uztest kalniņā ar visu smago bagāžu un pasažieri. nākamajā mirklī milkijs jau saķēra galvu un skatījās, kā rasbainieks šļūc pa celiņu kalnup, un viņam virsū gāžas divi ričuki un viens cilvēks. neko, mazgājāmies šņabī un briesmīgi smējāmies, ilgi. tagad man ir pierē puns, daži pirksti vēl īsti nelokās, un mīļākajai jakai caura piedurkne. pats smieklīgākais, ka arī milkijs, kad bija pavadījis mani uz pēdējo vilcienu ikšķilē, nebija ar mieru palikt vienīgais neapskādētais un mājupceļā arī pašļūca pa zemi un satraumējās.
on other news, kosmo dārzs ap pusnakti bija jau pavisam tukšs, ballīte beigusies, tāpēc atlika vienīgi skolasbiedra, jaunības dienu komrāda 30 gadu jubileja. ar saullēktu garāžā - no turienes var redzēt, cik mums ir megadaudz baznīcu, pat manējo piemājas božņicu no pārupes redz. viss bezdievīgi skaisti, ka es jums saku.

tiem, kas nelasa komūnu velo: pirmdien veloceliņa talka. ceru, ka ar uzsvaru uz minēto situācijas aprakstu un priekšlikumiem, jo tīrīt tur īsti nav ko, tā dūšīgi piedrazots ir tikai pie imantas stacijas.
šodien tieši dabūju apsekot, ibo braucu uz babīti pie māsīcas un viņas mazā meitēna krāsot olas. rātni braucot, door to door turp 39 min (- faktors pretvējš, - faktors tehniskā pauze puķu stingrākai piešņorēšanai pie bagāžnieka), atpakaļ 37 min (+ faktors bezvējš, - faktors tumsa). patīkami, ka autovadītāji lielākoties dod ceļu, reizēm pat kārtīgi sabremzējas, lai palaistu velosipēdistu. neiztika gan arī bez dusmas uzsišanas - zināmajā daudzdzīvokļu mikrorajonā vienmēr atradīsies kāds hrestomātisks murmulis ar garu suņa pavadiņu, nedzirdīgām ausīm un totālu neizpratni par to, nahuj viņa rajonā uz viņa trotuāra ir sazīmētas kaut kādas līnijas, kaut kas sakrāsots sarkans, un kaut kādi velosipēdisti kaut ko vozņikajut par to, ka svarīgākais suns pasaulē pārvilcis pavadiņu pāri visam trotuāram, uz kura šim velosipēdistam vispār nahuj nebūtu jāatrodas. šovakar uzrāvos uz pāri pēc pusmūža, viņam - maza auguma cīņas suns, viņai - garspalvaina žurka ar kvekšķēšanas režīmu, abiem - mātes vārdu krājums jo bagāts.

a jūs domājat es černobiļā nemaz nepaprasīju nepazīstamam tēvocītim ričuku palienēt un kārtīgu līkumu izlaist?

( kā jums šķiet? )

ja jums dzīvē pietrūkst skumjā, tad paskatieties uz mani - dienā, kad mans ričuks ir reāli pusi detaļu nomainījis uz svaigām un ripo kā jauns grieķu dievs, es guļu mājās un puņķojos un krekšķinu un gaidu labākus laikus.

man ir:
- mīkstais,
- necik bremžu pakaļā un gandrīz necik priekšā,
- un jautājums.

ja ņemam vērā, ka augšminētie faktori mani rīt no rīta skubinās stumties uz servisu, un pievienojam tādu apsvērumu, ka man jau sasodīti ilgi gribas uzticamajam draudziņam uztaisīt apkopi un varbūt pat uzlikt solītos jaunos rimbuļus ar dubultajām aplocēm,

tātad jautājums - vai nav par agru marta vidū taisīt apkopi, kā jums šķiet?
polla nebūs :)