visi drošvien vēl svin krītiskās māsiņas aizvadīšanu, bet es esmu iegriezusies mājās.
tātad kritiskā masa bija neparasti mierīga. un i ne aci nepaspēju lāgā pamirkšķināt, kad jau tirinājām ričukus gaisā pie mūsu uzvaras pieminekļa. man gan sāpēja rociņa, pai pai do papūtīšu, un es savējo ne bez palīdzības uzstutēju uz pieminekļa un tirināju tikai ar veselo roku. jau tradicionāli pabraucu blakus motopolicistiem un parunājos, pieklājīgi zēni. pilnīgi atvainojās, ka nebija klāt, kad doma laukumā resns bembis tesa virsū velosipēdistiem (man pabrauca garām kādu 5 cm attālumā, nākamajam džekam uztaisīja pakaļā astotnieku gan, ttp noteikti māk pastāstīt tālāk). un tā kā veciem ļaudīm vēlreiz braukt prom no pārupes pēc uzv.piem. nav košerīgi, izpildījām manevru 'brokastis vīnogā' un vingrinājumu 'surras sezonas atklāšana, tizlums part 1'

a ir tā kā man šķiet, ka doma laukumā mēs tai labirintā sadalījāmies, un viena daļa aizbrauca uz domi, kamēr pārējie uzreiz augšā uz vanšu tilta?

p.s. gribas vēl paspēt aizbraukt pie usnes, bet tur vajadzētu kompāniju. simamura uz klauvējieniem pie loga neatsaucās.