eleganta platmale izrādās pilnīgi neaizstājama velobraukšanai šādā laikā. kur es biju agrāk?
ā, agrāk man bija ložu necaurlaidīga skropstu tuša. tagad nav, bet hūte tāpat visu atrisina.

cik tomēr daudz nozīmē atjaunotas veloceliņa līnijas. pat ne sarkanais krāsojums, bet svaiga paskata baltā līnija. ķīpsalā ļoti labi šito var novērot - preses nama pusē gājēji ļoti kārtīgi iet pa savu zonu, velosipēdisti brauc pa savējo, bet pretējā pusē, kur vienā posmā nav atjaunota līnija, viss vienā putrā. tiklīdz sākas atjaunotā līnija, viss atkal kārtīgi. redzēju priekšzīmīgu jauno māti ar ratiem izejam no veikala uz veloceliņa - paskatās pa kreisi, pa labi, žigli pārbrauc veloceliņam un svilpodama aizstaigā pa gājēju pusi.

atstāju usnei ričuku un braucu mājās ar auto. pa ceļam redzēju drosmīgu velosipēdisti. viņa brauca ar tik atstarotājiem, cik pedāļos, pa kalpaka bulvāra kreisās joslas kreiso malu gar noparkotām mašīnām. pēc tam uz valdemāra ielas iznira tumsā starp joslām pa vidu. ja es būtu pie stūres, baidos, ka uz tā kalpaka bulvāra varētu viņu arī sabraukt.
kad braucām viņai garām, ieraudzīju atstarotāju. standarta plastmasīgo aproci. ap plaukstas locītavu.
uzdevums pamatskolniekam - cik autovadītāju redz satiksmē braucošu velosipēdistu no sāniem, un cik no aizmugures?
manā fošistiskajā diktatūrā visiem būtu jāiziet kurss "satiksme no visu tās dalībnieku viedokļa". arī gājējiem.

mana sirds ir pilna. esmu pat gatava cept augšā "lasītāji streso raksta" tipa vēstuli tēvēnetiem.

no rīta viss bija aizdomīgi labi, pa ceļam uz pilsētu mani kāda autobraucēja laipni palaida tādā vietā, kur velosipēdistiem nemaz nav priekšroka (tā notiek, srsly), centrā pa veloceliņu nepastaigājās gandrīz neviens, un arī vienīgais onkulītis bija vienkārši aizdomājies un smaidīgi pakāpa nost.
arī mājupceļā sākumā viss bija ļoti labi un skaisti, pa veloceliņu neviens nestaigāja, visi celiņa šķērsotāji vispirms paskatījās, vai ceļš brīvs, no visām pusēm lūdzu un paldies. bastejkalnā pirms tiltiņa, kur veloceliņš ir sazīmēts diezgan sarežģīti un ir lielas iespējas saskrieties, nopriecājos par kādu kuplu ģimeni, kas celiņu šķērsoja gluži kā grāmatās kārtīgiem bērniem zīmēts un rakstīts.
tad es uzbraucu uz tiltiņa. pretī pa veloceliņu nāca divi jauni vīrieši, izskatīgi un labi ģērbti, zelta jaunatne ar portfelīšiem padusēs. es uzzvanīju zvaniņu, lai viņi ieraudzītu pretīmbraucošo mani un pakāptos malā - ja neskatās zem kājām, tad var arī nepamanīt, ka slāj pa veloceliņu. viņi ne tikai nepakāpās malā, bet sāka bļaut, ka viņiem te esot priimuščestvo. es rādīju uz pirkstiem un skaidroju, ka vot tut velosipednaja dorožka, a tut - vaša, bet zelta jaunatne vilka ārā no portfelīša ceļu satiksmes noteikumus un piedāvāja mani iekaustīt. apkārt sastājās arvien vairāk gājēju un velosipēdistu, un zelta jaunatne turpināja arvien augstākos toņos taurēt, ka noteikumos ir izmaiņas, un tagad uz veloceliņiem ir priekšroka, jā, priekšroka gājējiem un bērnu ratiņiem (norādot uz bērnu ratiņiem, kurus pa gājēju pusi stūma par ļembastu izbrīnīta māte). biju tādā ohujā, ka atmetu ar roku un aizbraucu kopā ar vienu no velosipēdistēm, kura uz atvadām noņurdēja "pilna pasaule idiotiem". es laikam nespētu viņiem paskaidrot, kas īstenībā tai noteikumu grāmatiņā rakstīts. lai gan vajadzēja.

tāda zelta jaunatne pie mums tiesības liek un pēc tam ielās brauks.
nav brīnums, ka tēvēnetu komentāros cilvēki pilnā pārliecībā raksta, ka velosipēdisti nedrīkst atrasties uz ietves, jo traucē izbraukt no vārtrūmes.
par timrota "velosipēdistiem nekur, atcerieties, nekur nav priekšroka", stāvot vienā no retajām vietām, kur tā priekšroka ir, atkal no jauna skumji paliek.
iešu spēlēt futeni, lai būtu atkal laimīgs, vot.

ā vot, runājot par šito:
http://klab.lv/community/velo/49646.html

Poll #18200
Open to: All, results viewable to: All

kurā velopraidā rīt brauksi?

the end of an era:
šodien atbraucu uz pilsētu ar gadu nekustināto gt.
tad ar viņu aizbrauca viņa jaunais saimnieks.
upd: jaunais saimnieks ir kosmonavtovich
lai jūs te ko nepadomātu.

rubrikā "ko es šodien novēroju", pa pilsētu darbadienas gaišajā laikā daudz braukājot:
pie krustojumiem velosipēdisti krājas pulciņos,
un veloceliņu uzkrītoši daudz sākuši lēnām pastaigām izmantot cilvēki ar bērnu ratiņiem.

kā man šodien gāja eiro-rīgas (c) vedjmah satiksmē:
vīlēju svilpodams pa skolas ielas veloceliņu, saulīte spīd, celiņš gandrīz pavisam sauss, cilvēki smaidīgi, arī tie, kuri pie auto stūres, happy happy joy joy.
tieku līdz arsam/žīdu biedrībai, tur opelis noparkots šķērsām veloceliņam. atceros ērmaņa mācību "nepaslinko un piezvani mentiem, lai citreiz padomā, vai tik dārgs parkings ir to vērts", velku ārā telepurķi un zvanu... uz 1188, jo nav jau gluži tā, ka es no galvas mācētu piezvanīt attiecīgās policijas (kura ir attiecīgā?) attiecīgajai nodaļai (jā, a kura?). kamēr operatore štuko, ar ko savienot, un meklē numurus, ierodas opeļa saimniece, kundzīte labākajos gados. saku operatorei paldies, savienot nevajadzēs, kundzīte ir ieradusies pati, saku kundzītei jūs esat noparkojusies uz veloceliņa, lūdzu vairs tā nedariet (es zinu, ka jūs neticat, bet tieši tā es teicu, ar visu lūdzu), reku es jau policijai sāku zvanīt, operatore klausulē smejas un novēl saulainu dienu, bet kundzīte sāk bļaut. vispirms bļauj "es te nemaz neesmu noparkojusies", pēc tam "kamēr jūs nepārstāsiet braukt pa gājēju ietvēm, es parkošos, kur gribēšu" (interesanti gan, lai apbrauktu viņas auto, man būtu jābrauc tieši pa gājēju ietvi), bļauj tā ka seja sarkana un siekalas šķīst, un bīdoties ar pakaļgalu skolas ielas satiksmē, bļauj arī uz to auto, kas aiz viņas gaida. kaut ko par velosipēdistu visatļautību, vairs lāga nesadzirdēju.
dažus metrus tālāk, uz dzirnavu ielas stūra, cita kundzīte džipā mani laipni palaida šķērsot ielu. saulīte spīd, celiņš gandrīz pavisam sauss, cilvēki smaidīgi, arī tie, kuri pie auto stūres.

bet ja par skaisto dzīvē, tad:
beidzot izvedu ielās savu jauno skaistuli uz diviem riteņiem.
uz veloceliņa manā maršrutā ir tikai viena vieta, kur netīrīta sniega dēļ jāsvempjas uz trotuāra, un tas ir pie igaunijas vēstniecības, kur parasti parkojas autiņi virsū veloceliņam, tā ka progress ir manāms. a tā vispār visi tādi smaidīgi un laipni un palaiž garām. visā braukalēšanā trāpījās tikai viens uzpūtīgs eksemplārs, kurš milzīgā spīdīgā auto stāvēja šķērsām veloceliņam un nekādi nereaģēja uz mājieniem pabraukt uz priekšu vai atpakaļ. nepārprotami no tiem, kuri arī bērnu smilškastē mierīgi var iestūrēt noparkoties un nesaprast, kas tiem mirstīgajiem nepatīk.
vienā vārdā - progress. pavasaris. ļuboffj.

paldies, mīkliņas minēšana ir beigusies - es pērku riteņus ziemā un riteņus vasarā :)
tagad varu arī padot ziņu tālāk - trek veikals izpārdod nomā lietotus velosipēdus, reku bildes un cenas:
http://www.draugiem.lv/trekveikals/gallery/index?aid=32654617
vēl trek veikals ir pārvācies no tālās adreses nepazīstamajā rajonā, uz kuru es jau cik gadus centos saņemties aizbraukt apgrābstīt ričukus, un tagad ir sasniedzamā attālumā un saprotamā rajonā pat kreisā krasta fošistiem - noslēpies aiz kupenas fabrikas "varonis" teritorijā. šis laikam ir tas "visa pasaule sadodas rokās", ja?
un vēl šajā priecīgajā sakarā uz pavasara pusi varēs dabūt iegādāties manu veco gt, uztaisīšu vēl tik apkopi. vai arī pagaidīt, līdz mazā mija atgriežas lv?

par ko es šodien sašutu:

"tumšajā laikā apdraudēti ir gan tie, kas brauc pie stūres, gan tie, kas iet kājām, gan tie, kas šajā tukšajā un aukstajā laikā diemžēl vēl brauc ar velosipēdu" (c) mūrniece, izcēlums mans

dura, nu.
ieteikums aprīkot velosipēdus ar spuldzēm arī smalks.

dārgie visu zinošie cibiņi, kuriem tā patīk nodoties csn interpretēšanai, sakiet man, lūdzami:
ja mums ir punkts 138. "nogriežoties pa labi vai pa kreisi, transportlīdzekļa vadītājam jādod ceļš gājējiem, kas šķērso to brauktuvi, kurā viņš nogriežas, un velosipēdu vadītājiem, kuru ceļu viņš šķērso" un ja mums ir skolas ielas veloceliņš, kurš šķērso dzirnavu ielu, un automobilim, nogriežoties no skolas uz dzirnavu, vispirms ir jādod ceļš pa dzirnavu ielu braucošajiem auto un pēc tam jāšķērso veloceliņš, vai šis punkts darbojas šādā situācijā?

( moar surviving-satiksme-related )

un tagad par skaisto dzīvē:
man ir jauns mīļākais veloserviss. amatu apvienošanas kārtībā arī veloveikals, tas pie dziesmu svētku parka.
piedod, anatolij, kurš manu balsi jau pazina pa telefonu un mūždien gribēja mani kādam izprecināt, kamēr laboja sīkumus par skaistām acīm un nevienu kapeiku.
manā jaunajā servisā ir stilīgi latviešu džeki, turklāt viens - izspļauts mārtins el. gors. par skaisto acu efektu nemāku teikt, bet jaunu zobratu un ķēdi nejauši garāmejot nopirktajam ričukam dabūju trīsmēnešu garantijas ietvaros. kad būs lieka nauda, došu viņiem gt uz apkopi, paskatīsimies uz cenām un darbu.

reku tēma pacēlās velofleimu sakarā:
http://klab.lv/users/martcore/3013182.html?thread=19754302#t19754302
kur turēt autiņus, lai varētu ielu malās sataisīt velojoslas?

ja dienai vajadzīgs drusku niknumiņš un nav kur to ņemt, dodieties no rīta pabraukāties pa parku, to, kur veloceliņš uzzīmēts, paaudzināt gājējus. ir cerība, ka ķōķa ar kvekšķi, kas ņēmās mani mācīt, ka objehaķ nado, būs iemācījusies latviski vienu vārdu, kas sākas ar v, beidzas ar š un sastāv no 10 burtiem. kad mācēs to sajūgt kopā ar tām baltajām strīpām un tiem velosipēdiņiem, kas sazīmēti uz celiņa, tad jau būs pavisam labi.
labs darbiņš, kas padarīts, tagad var arī ķerties pie virpas griešanas, fizkuļtprivet!

tārkie mani trauki, es jums šodien gribētu veltīt hospitāļu dziesmu melnais velo.
jo šodien lūk ir tāda diena, kura sākās ar visādiem nelāgiem sapņiem un pusmiega pārdomām, cik tad ilgi ar tiem pāris latiem izvilks, un vai klienti beidzot sāks maksāt rēķinus, tad turpinājās ar nelielu finansu injekciju, kas ļāva doties uz parciņu pusdienās, a pie parciņa, kā izrādījās, ir viens no tiem lietoto ričuku veikaliem, un, ko domājies, kamēr es tur tīri tā apskatīties iegājusi cilāju kā reiz vienu tādu, kas man miedza ar aci un visādīgi simpatizēja, kontā iebira vēl viena fin.inj., un man ir jauns ričuks!
nav spīdīgs, toties ir melns, un viegls kā pūciņa, un ripo kā jauns grieķu dievs. kārtīgs pilsētas proletariāta braucamrīks ar šaurām riepiņām un lielajiem ratiem un vispār visu ko man vajag, viss pareizi.
paņem līdzi ko uzvilkt, man ir termosā tēja. nāc vien lejā.

opā, kamēr mēs te starp (pār)daugavu un (pār)ventu, jums tak te pilsētā ir revolūšens noticis, tieši manā ierastajā trasītē caur bastejkalnu un esplanādi uzzīmēts veloceliņš! srsly, veloceliņš rīgas centrā, maziņš bet tomēr veloceliņš, smuki uzzīmēts, daudz velosipēdiņi sazīmēti, lai var redzēt, ka tas tiešām ir veloceliņš, nav kā uz vanšu tilta, 2 vietās un tajās pašās nodrupuši un nesaskatāmi. nu un likteņa aronija turpat dežurē - saldējuma babušoni savas saldētavas liek kā likuši, taisni virsū veloceliņam. pilnīgi žēl sametās, ka nenēsāju līdzā kameru.

silts jūnija vakars, pa veloceliņu gar presesnamu vakara pastaigā slāj 2 gab ērgļi un 1 gab zaķis, izkārtojušies šerengā. brauc viņiem pretī velosipēdisti, lampiņas mirgo, neredzēt nevar, bet šerengā izmaiņu nav.
driņņ driņņ, says velosipēda zvaniņš.
kas i bļe, says ērglis.
veloceliņš, says velosipēdists.
mani nepiš. brauc bļe kur gribi, says ērglis. bet malā neiet.
interesanti, a rakstītā tekstā var saprast ērgļa nedateikto - brauc bļe kur gribi tikai ne šeit bļe jo te esmu es ērglis bļe?

nestāstiet man, ka ir iespējams mīlēt gājējus aunapieres. ja viņi ar saviem rumpjiem aizbarikadē visu veloceliņu un vēl visgudri norāda, ka velosipēdiem tak ir jābrauc pa lūk šo šaurāko maliņu.