tārkie mani trauki, es jums šodien gribētu veltīt hospitāļu dziesmu melnais velo.
jo šodien lūk ir tāda diena, kura sākās ar visādiem nelāgiem sapņiem un pusmiega pārdomām, cik tad ilgi ar tiem pāris latiem izvilks, un vai klienti beidzot sāks maksāt rēķinus, tad turpinājās ar nelielu finansu injekciju, kas ļāva doties uz parciņu pusdienās, a pie parciņa, kā izrādījās, ir viens no tiem lietoto ričuku veikaliem, un, ko domājies, kamēr es tur tīri tā apskatīties iegājusi cilāju kā reiz vienu tādu, kas man miedza ar aci un visādīgi simpatizēja, kontā iebira vēl viena fin.inj., un man ir jauns ričuks!
nav spīdīgs, toties ir melns, un viegls kā pūciņa, un ripo kā jauns grieķu dievs. kārtīgs pilsētas proletariāta braucamrīks ar šaurām riepiņām un lielajiem ratiem un vispār visu ko man vajag, viss pareizi.
paņem līdzi ko uzvilkt, man ir termosā tēja. nāc vien lejā.