kāpēc es arī šādā šļurā līdz ceļiem braucu ar riteni:
iet kājām ir riebīgāk,
braukt sabiedriskajā ir riebīgāk,
līdz sabiedriskajam jāiet kājām - dubultriebīgi.

gumijnieki mani labākie draugi, kaut arī garāmbraucošie auto šļāc līdz viduklim. gājējiem vienalga sūdīgāk.

aiz loga pasaku mežs, toties maršrutu dailes teātris - mājas parasto 15 minūšu vietā braucu visas 30 un pirmoreiz kūņojos pār netīrītu tiltu.

un nodoms pie vakara uzcept pankūkas un/vai noepilēt kājas un/vai izpildīt kaut ko tamlīdzīgi sievišķīgi rožainu iegulst tai labi iesāktajā celiņā uz elli, jo kārtīgas jaunkundzes vakaru pavada pucējot ričuku, eļļojot ķēdi un uzmazgājot peļķes priekšnamā. āmen.

velosakarā pacelsim ka jautājumu par leģendāro metru no ietves (kurš sen vairs nekādos regulējošos papīros nefigurējot)

akordionēju uz reku pasenu repliku apmaiņu ar milkiju:
'pamēģini šito izpildīt rīgā ap pusdesmitiem no rīta uz brīvības ielas piemēram' toreiz teicu es un šorīt gluži precīzi tā arī izdarīju. bija bailīgi, bet nu man pienācās tehnisku iemeslu dēļ apstāties uz brīvības elizabetes stūra akurāt 9:30 un vienaldzīgi noskatīties uz trolejbusu vadītāja enerģiskajiem žestiem, kas bez vārdiem teica 'škic nost no brauktuves, ute'. neko, visu cieņu, nomanevrēja kādus 5 cm no manis.

vai tiešām šeit ir kāds tāds kas var noskaņot ģitāru (c) dambis kas vēl nav meties velosezonā, zobus atiezis un ausis plivinādams? tādu sauli acīs un ledus kraukšķi zem riteņiem kā šorīt grēks laist garām, gočpendel!

pirms gada šajā dienā es nopirku savu pašreizējo ričuku. šodien viņš tusē pa darbnīcu un dabū jaunu ķēdi un zvaigznīti (pati sadirsu), jaunu peku (rita salauza) un arī bremzēt es tagad varēšu ne tikai pret kalnu (es tiešām nezinu, kur tās bremzes pazuda 3 dienu laikā).

mazajai mijai gan jau viņa nemaz vairs nepietrūkst :)

ir divas situācijas dzīvē, kad es apzinātu ievelku mēli mutē, lai netrāpās starp zobiem, jesļi vdrug jobņet un būs jākrīt un negribēsies to mēli nokost - kad braucu ar velo pa brauktuvi un man garām iet auto (un šādā laikā ir iespējams braukt tikai pa brauktuvi) un reizi gadā ejot pa piemīdītu sniegledu ar kājām un katru mīļu brīdi domājot par to, cikdaudz labāka saķere ar to būtu ričuka riepām.

vispār salīdzinot ar pagājušo ziemu, kura man bija pirmā ziema uz velo, šajā rudenī ir kudī vairāk sniega. var labāk novērot attieksmi. un te nebūs runa par 'bļe sētnieki davai duiķe atstrādāt piķi un brīvdienas', bet vienkārši attieksmi. no rīta braucu uz nesamērīgi tālo pasta nodaļu slokas ielā vēl strēķīti aiz botāniskā dārza un saķēru adrenalīnu kādām 3 dienām, ieskaitot vakardienu. mēģināju atrast veloceliņu, bet tam virsū bija sašķūrēts sniegs. tas viens kvartāls pirms daugavgrīvas ielas, kur vienvirziena ielā iezīmēts veloceliņš pretējā virzienā, vispār tiek izmantots sniega rezervju uzglabāšanai visam rajonam.
iebraucot centrā, acīs leca vēl mazliet attieksmītes - nu labi, sētnieki šķūrē ietves, smagā tehnika šķūrē brauktuves, bet par savienojumiem piedomāts ir kādos 30% vietu, un no tām savukārt kādos 10% savienojuma vieta ir izšķūrēta tieši uz nobrauktuves. populārākais variants - tieši blakus nobrauktuvēm. tā jau ir, pirmais sniegs no pasaules virsas noslauka velosipēdistus un māmiņas ar bērnu ratiņiem, nu un invalīdu jau pie mums vispār nav, tāpat kā šitā te, nu kā to sauca, seksa.

iet kājām ir riebīgi. braukt tramvajā ir riebīgi. ar zaļu skaudību skatīties uz retajiem velosipēdistiem ir riebīgi. rīt braukšu atkal ar ričuku.

tagad mans ričuks, pedāļus minot, izdod tādu skaņu kā ripzāģis, kurš tūliņ pacelsies gaisā un pārvedīs pāri okeānam 737 pasažierus. un tas tikai tāpēc, ka nesen kārtējo reizi nolauzu priekšējo dubļubleķi, pirmajā lietainajā dienā vsja morda v grjazi, un darbnīcā man beidzot klasisko īso simbolisko plastmasnieku vietā piemeklēja garos platos dubļubleķus gluži precīzi rāmja pelēkajā krāsā. paliek atklāts jautājums - kā dubļubleķi var uztaisīt šitādu troksni.

jau diezgan sen es ielās pievēršu uzmanību vienīgi tam, kas cilvēkiem ir starp kājām. un kad bļauju 'jopčikiņ, kas par skaistuli', nebūt ne visi mani sarunbiedri paskatās uz to velosipēdu, par kuru es to saku.

nesen, pie veikala šņorējot ričuku nost un vērojot kaimiņričuka saimnieku darām to pašu, es izdomāju, ka ar nākamo puikdraugu iepazīšos velostāvvietā.

bet šovakar iepazinos ar kaimiņu no pārielas. bija 22:50, un viņam ir tā mazā jocīgā atslēga, kas nāk rāmī starp spieķiem, iebūvētā. skatījos un brīnījos stāvvietā pie supertirdziņa. aprunājāmies, kaimiņš paņēma lasīt kaut ko no pračeta un es izlaidu vairākus līkumus ar kaimiņa šosejnieku. need for speed, man vajag tāāāāāāādu ričuku.

labi, keiss ar vecenīti, kura stāvēja kā iemieta tieši uzbrauktuves vidū, skatījās virsū tuvojošajamajamajiem velosipēdistam un bļāva 'šeit taču nav veloceliņš' ir burvīgs kuriozs, bet kā uzskatu sistēma man tas ik pa laikam piegriežas. velosipēdists brauc pa trotuāru un aizskar manas svētās tiesības turēt auto durvis atvērtas pāri visam šaurajam trotuāriņam? stulbais bļe velosipēdists, viņam taču pa brauktuvi jāpārvietojas, kasiko noteikumus te neviens nelasa? velosipēdists brauc pa brauktuvi un aizskar manas svētās tiesības brīvi močīt, viņam taču pa trotuāru jāpārvietojas, to pat zīdaiņi zina! velosipēdists brauc caur parku? ārprāts, velosipēdisti taču pa parkiem braukt nedrīst, te vispār tikai suņi drīkst staigāt! un arī tikai manējie!
atsauc atmiņā antuanetes sen aprakstīto gadījumu ar skrituļotājiem un policistiem. 'nedrīkst te skrituļot, nu i kas par to ka liels tukšs laukums gluda asfalta? nedrīkst, un vispār to skrituļošanu vajag aizliegt, būtu labāk sēdējuši mājās pie televizora ar alu ķepā!'

liriskais varonis - ričuka pakaļlampiņa, sarkanā migalka.

kādreiz bija pie pakaļas. tb stiprinājums zem beņķa. tā jau kopš janvāra ir kaut kur mājās paslēpta no rūda un negrib atrasties. tad bija pie astes. tb stiprinājums bagāžnieka galā. tā pasējās pa detaļai vien; šķiet, ka podziņu pakāsu es, pārējās detaļas simamura.

nu un tagad ir pie kājas. tb stiprinājums pie rāmja pakaļgala. redzēs, cik ilgi sadzīvosim.

ričukam jau kādu laiku ir dažādas riepas. pakaļējā tagad ar tādu garspalvainu protektoru, un izrādās ka nenormāli nēsā. slapjā laikā es pat vairs nemēģinu uzbraukt uz trotuāra leņķī kas mazāks par 90 grādiem, un arī pa grantētām virsmām līdz nomaucienam ir kudī tuvāk.

jautājums tikai - kā neieberzties nākamreiz.

reku nuevā jorkā policisti arī gāž nafig nost zemē kritiskās masas velosipēdistus - raksts + viģiks. tikai viņus pēc tam tipa atlaiž no darba. a citādi viss kā pie cilvēkiem.

hei, lasīju prieks, aizbrowsējos pa linkiem un uzzināju, ka maniem sapņu velosipēdiem ir uzradies vietējais izplatītājs. tāja.

izbraukt pabildēt upmalu, pa ceļam piesēst uzpīpēt vismaz pāris reizes, tāpat vismaz pāris reizes izdomāt papumpēt riepu biš pilnāku, pēdējā reizē apgāzt riteni, nolauzt ventilim galu un, šķelmīgi smejoties, pa ļoti siltu, ļoti slapju un ļoti stipru lietu stumties mājās.

kā iekarot meitenes sirdi un pazaudēt viņas rumpi? nu taču sagādāt īsto velopumpīti, lai zaķis var priecīgi uzlekt uz beidzot ejoša ričuka un aizlaisties pa upes krastu.

upeskrasts smuks, kāddien ņemšu zobos kameru un braukšu pēc reportāžas. bet pagaidām tik pārlaimīgi minos un skatījos, kā šeit visi braukā kā baigie sportisti. ne gluži visi kostīmos un ķiverēs (kā prāgā), bet velosipēdi jau nu gan jaudīgi. un ir jau arī iemesls - stāvākos pakalnos uzmīties taču ne sūda. es ar savu grabošo tūristu jeb amsterdamas grabažiņu _bez_ ātrumiem (!) uz tā fona izskatos pēc citplanētieša. pārlaimīgs citplanētietis taboras ielās, tāja.

( a krosavčegs man ir šitāds: )

http://arcticglass.blogspot.com/ - šito raksta zaķis riteņbraucējs no aļaskas.

ja es kādreiz mūžā iečinkstos, ka vanšu tilta uzbrauciens ir baigi stāvais, atgādiniet man tā kunga 2008 gada 6 jūliju un barandovas ieleju pie šulca prāgā. tur kur lejupceļā vējš līksmi svilpo gar ausīm, augšupceļā 2 vietās jākāpj nafig nost no ričuka un jāstumjas, kautrīgi slēpjot saraustīto elsošanu.

tagad es saprotu un zinu visu visu par aukstu alu un tā terapeitisko iedarbību pirms un pie un pēc brokastīm, aleluja.

viss sākās ar to, ka tomēr aizgāju futboliņu skatīties uz krogu. jo par to spēles vilcināšanu pienācās sarkanā, to atzina pat mans draudziņš galdabiedrs, kurš bija par nepareizo, tb turku izlasi. milaneks pat iedzīvojās dzeltenajā plāksterī, vispār neizejot uz laukuma. not fair, not fair.

turpinājumā ienācās lēmums apmeklēt konspiratīvo dzīvokli, kurā šampanietis glabājas, taču labie nodomi aprāvās kongresnama parciņā, kur velosipēdu ar vadītāju un pasažieri pārsteidza 3 pakāpienu trepīte. ar pie riepas piespiestu bagāžnieku un dubļubleķi stūmāmies tālāk uz konspiratīvo, līdz uz pilnīgi tukšās ielas mani uzrunāja ex-kolēģe. viņas draudzene naski iznesa ārā seškantīšu komplektu, ar kuru bruņojušies mēs turpinājām ceļu uz konspiratīvo dzīvokli pie šampanieša. pacēlām bagāžnieku vienu iedaļu augstāk, taču arī tas nelīdzēja mājupceļā. pār tiltu ceļu turpinājām ar pasažieri uz sēdekļa un braucēju minoties stāvus. tad sadalījām mājas vākšanas pienākumus uz pusēm un paveicām to visu 15 minūšu laikā, kas nopelnīja katram pa pāris tekilas glāzēm un boloņas makaronu šķīvjiem.

rīt braukšu ar nelabotu velo, bet tagad visiem ar labu nakti :)

pēdējās dienas, lai kur un kādā virzienā es brauktu, pūš pretvējš.