ir divas situācijas dzīvē, kad es apzinātu ievelku mēli mutē, lai netrāpās starp zobiem, jesļi vdrug jobņet un būs jākrīt un negribēsies to mēli nokost - kad braucu ar velo pa brauktuvi un man garām iet auto (un šādā laikā ir iespējams braukt tikai pa brauktuvi) un reizi gadā ejot pa piemīdītu sniegledu ar kājām un katru mīļu brīdi domājot par to, cikdaudz labāka saķere ar to būtu ričuka riepām.

vispār salīdzinot ar pagājušo ziemu, kura man bija pirmā ziema uz velo, šajā rudenī ir kudī vairāk sniega. var labāk novērot attieksmi. un te nebūs runa par 'bļe sētnieki davai duiķe atstrādāt piķi un brīvdienas', bet vienkārši attieksmi. no rīta braucu uz nesamērīgi tālo pasta nodaļu slokas ielā vēl strēķīti aiz botāniskā dārza un saķēru adrenalīnu kādām 3 dienām, ieskaitot vakardienu. mēģināju atrast veloceliņu, bet tam virsū bija sašķūrēts sniegs. tas viens kvartāls pirms daugavgrīvas ielas, kur vienvirziena ielā iezīmēts veloceliņš pretējā virzienā, vispār tiek izmantots sniega rezervju uzglabāšanai visam rajonam.
iebraucot centrā, acīs leca vēl mazliet attieksmītes - nu labi, sētnieki šķūrē ietves, smagā tehnika šķūrē brauktuves, bet par savienojumiem piedomāts ir kādos 30% vietu, un no tām savukārt kādos 10% savienojuma vieta ir izšķūrēta tieši uz nobrauktuves. populārākais variants - tieši blakus nobrauktuvēm. tā jau ir, pirmais sniegs no pasaules virsas noslauka velosipēdistus un māmiņas ar bērnu ratiņiem, nu un invalīdu jau pie mums vispār nav, tāpat kā šitā te, nu kā to sauca, seksa.