par kritisko masiņu visi jau ir atskaitījušies, tāpēc es tikai piebildīšu:

dienas tautasdziesma bija 'caur unīti es izbraucu, ne kājiņas pie zemes nepieliku' un zilsvārču lozungs bija 'busiņi nedrīkst palikt tukši!'. lielais linku apkopojums un daudz bilžu ir šeit pie gg, bet vienu bilžōnu gan es nospēru, jo izbraukt pa rīdzenes ielu, nenokāpjot no ričuka, tomēr ir goda lieta. zaļā mugura - manējā.

pēc tā, cik sparīgi vizināju visādus cilvēkus uz bagāžnieka šovīkend, sāku prātot par pasažieru pārvadāšanas kantora atvēršanu.

kopš ritenim ir bagāžnieks un es uz tā pārvadāju somu, uzkrītoši daudz spoguļojos skatlogos.

atbilde uz pikaso provokāciju jeb šādi tādi novērojumi iz personīgās pieredzes gājēju un velobraucēju attiecībās:

laicīga skaņas signāla padošana nostrādā kādos 40% gadījumu, ja gājējs jāapdzen. un vēl ne visi šie gadījumi stoiskā mierā pasper soli sāņus, lai mierīgi sadalītu ceļu. populārākā attieksme pret velozvaniņa skaņu aiz muguras tomēr ir 'tas uz mani neattiecas'. ar to rēķinoties, es zvanīt sāku jau laicīgi. vienreiz. ja nereaģē, otrreiz. trešoreiz, ceturto - un šajā brīdī mēs ar gājēju jau atrodamies vienā kvadrātmetrā. tad es spraucos garām un citreiz arī pasaku 'tas zvaniņš bija domāts tieši JUMS'. kādi 5% šādas garāmspraukšanās šaurās bezizejās neiztiek arī bez vieglas aizķeršanas.

vēl ir īpašie gadījumi, kas nereaģē uz velosipēdista tuvošanos no priekšpuses. mans mīļākais domas lidojums nāca no kāda tantuka mutes pie basteja bulvāra pārejas jēkaba kazarmu galā. viņa stāv uz nobrauktuves un skatās, kā es tuvojos, zvaniņu dzindzinot. kad es viņas priekšā apstājos un gaidu, kad atbrīvosies kaut stūrītis nobrauktuves (apmales tur ir baigi augstas), tantuks svētās šausmās iesaucas 'šeit taču nav veloceliņš!'

tāviši, vanšu tilta galā velosipēdisti paceļas spārnos un tā arī pārvietojas līdz hospitāļu ielai, kur sākas otrs pilsētas oficiālais veloceliņš. āmen.

kopš manā mājsaimniecībā ir ieviesies telefons apvienojumā ar pārnēsājamo škandālkasti (un tas notika šorīt), pasaule ir ieguvusi jaunu ekstru - rasbainieciņu, kurš braucot ar riteni ritmiski un tikai maaaaaķenīt piedauzīgi šūpo gurnus. un es pat negribu domāt, kā izskatās daži labi, kuru maršruts no mājām līdz kantorim ir mērāms vienā like a prayer :)

solījumu sev par japutmas plejlisti pirmajā izbraucienā neaizmirsu vis, nepavisam ne, tikai kā jums šķiet, kura bija pirmā dziesma, kas šajā plejlistē ietrāpījās? ne jau nu kāds no superhītiem, bet pats falling down. kaut gan tukšam, tumšam, slapjam un siltam iļģuciemam piestāv jebkas. arī akvarium pretvējā.