nu ko es varu teikt, ziņas par manu nāvi ir stipri pārspīlētas. es nezinu, kā ir tur ārā staigāt kājām, drošvien ne pārāk patīkami, bet ar ričuku samoje to. īpaši, ja uz 2 riteņiem vispār nav braukts kādas nedēļas divas. kā iekiko endorfīniņi, tā aiziet jūriņā sārtiem vaigiem un laimē atieztiem zobiem.
vienīgi jāpamācās no jauna pareizi elpot. a to kā novīlē pa nometņu ielas iebraukto sliedi, mūkot no autiņiem, lai nebūtu jābrauc malā sniega kalnos lai palaistu garām, tā pēc tam neatelsties.