ogre - teh citie of monsters, crashes and bruises. ja tā būtu velosezonas atklāšana, varētu teikt, ka godam atklāta, ar jaunavu asiņu upuriem uz velodievu asfalta altāra. a tā vienkārši norīvējām biš ādu un gaļu no tām vietām, kas pirmās lidojumā saskaras ar zemi.
viss sākās skaisti, braukājām pa mežu, apmeklējām karjeru, kurā var nirt pie ekskavatora, skaļi saucām pār ūdeņiem, ka dzīve ir skaista. tad vienam no draudziņiem piemetās mīksta riepa un bija jāsāk pārvietoties pēc shēmas "milkijs brauc pa priekšu svilpodams, jo milkijam nav bagāžnieka, tad seko rasbainieks un viņam uz bagāžnieka sēž draudziņš un tam pie sāniem velkas līdzā cietušais ričuks". viss labi līdz brīdim, kad šķērsojot aptuveni šādu ieplaku \_/, kur pa vidu ir celiņš un abās pusēs kalniņš etak uz 50^o, rasbainieks izdomāja attīstīt kārtīgu ātrumu lejupceļā, lai varētu uztest kalniņā ar visu smago bagāžu un pasažieri. nākamajā mirklī milkijs jau saķēra galvu un skatījās, kā rasbainieks šļūc pa celiņu kalnup, un viņam virsū gāžas divi ričuki un viens cilvēks. neko, mazgājāmies šņabī un briesmīgi smējāmies, ilgi. tagad man ir pierē puns, daži pirksti vēl īsti nelokās, un mīļākajai jakai caura piedurkne. pats smieklīgākais, ka arī milkijs, kad bija pavadījis mani uz pēdējo vilcienu ikšķilē, nebija ar mieru palikt vienīgais neapskādētais un mājupceļā arī pašļūca pa zemi un satraumējās.
on other news, kosmo dārzs ap pusnakti bija jau pavisam tukšs, ballīte beigusies, tāpēc atlika vienīgi skolasbiedra, jaunības dienu komrāda 30 gadu jubileja. ar saullēktu garāžā - no turienes var redzēt, cik mums ir megadaudz baznīcu, pat manējo piemājas božņicu no pārupes redz. viss bezdievīgi skaisti, ka es jums saku.