tiem, kas nelasa komūnu velo: pirmdien veloceliņa talka. ceru, ka ar uzsvaru uz minēto situācijas aprakstu un priekšlikumiem, jo tīrīt tur īsti nav ko, tā dūšīgi piedrazots ir tikai pie imantas stacijas.
šodien tieši dabūju apsekot, ibo braucu uz babīti pie māsīcas un viņas mazā meitēna krāsot olas. rātni braucot, door to door turp 39 min (- faktors pretvējš, - faktors tehniskā pauze puķu stingrākai piešņorēšanai pie bagāžnieka), atpakaļ 37 min (+ faktors bezvējš, - faktors tumsa). patīkami, ka autovadītāji lielākoties dod ceļu, reizēm pat kārtīgi sabremzējas, lai palaistu velosipēdistu. neiztika gan arī bez dusmas uzsišanas - zināmajā daudzdzīvokļu mikrorajonā vienmēr atradīsies kāds hrestomātisks murmulis ar garu suņa pavadiņu, nedzirdīgām ausīm un totālu neizpratni par to, nahuj viņa rajonā uz viņa trotuāra ir sazīmētas kaut kādas līnijas, kaut kas sakrāsots sarkans, un kaut kādi velosipēdisti kaut ko vozņikajut par to, ka svarīgākais suns pasaulē pārvilcis pavadiņu pāri visam trotuāram, uz kura šim velosipēdistam vispār nahuj nebūtu jāatrodas. šovakar uzrāvos uz pāri pēc pusmūža, viņam - maza auguma cīņas suns, viņai - garspalvaina žurka ar kvekšķēšanas režīmu, abiem - mātes vārdu krājums jo bagāts.