Par vakardienu
Nu ko, pasludinām troņu spēles par atklātām! No tupiem % un krēslu skaita jaunās valdības sastāvs ir prognozējams gaužām vienkārši un tas būtu pat loģisks, bet es negribētu apgalvot, ka tieši tā tas arī notiks. Tā saucamais „Olšteina sešinieks” tam ir diezgan svaigs piemērs un es nedodu ne sūda, ka piemēram tāda Vienotība ir tik vienota cik izliekās, it īpši ņemot vērā, ka hercogiene ir kritusi un vienīgais ko viņa tagad var darīt, ir izmantot visu savu ietekmes atlikumu sevis saglābšanai, kas neizslēdz arī Vienotības iekšēju sagraušanu. Tieši par to tagad domāju un baidos visvairāk – vai šajā valdības veidošanas procesā Vienotība noturēsies vienota. Tas manuprāt šobrīd ir vislielākais risks.
Par klauniem un ākstiem. Es nevaru nepiekrist, ka visi kas balsoja par Kaimiņu ir urlas un pats viņš – smerdelis. Tā vismaz apgalvo
krii un
black_data . Es tam pilnībā pievienojos, jo es pats esmu debils gopņiks, savukārt izvēle par labu smerdelim – mana protesta forma. Kāpēc? Tāpēc! Tāpēc, ka es ticu demokrātijai un tam, ka mēs ar savu mazo balsi varam ko ietekmēt. Un kā redzam šajā piemērā – tas tiešām strādā, un lai cik viņš būtu nepiemērots deputāta postenim, viņš tomēr ir tāds simbolisks pliķis mūsu varas portretam. Es tiešām ilgi mocījos domādams par Robertu Zīli vai to pašu Rinkēviču. Ilgi, apsvēru par un pret un tā tālāk, līdz sapratu, ka tādiem zīlēm vai rinkēvičiem ir jāiedod pliķis tāda kaimiņa izskatā, lai viņi nekad vairs, pat domās neatļautos rīkoties kā zaķi vai solvitas, lai viņi apzinās, ka čurājot uz mazo cilvēku, tas nevis pacietīgi noslaucīs mīzalus, bet gan iepisīs pa kuņģi nobalsojot par ākstu.