Papriecājos un pietiks
Bet vispār šodiena bija drausmīga. Lai kā arī centos sevi uzmundrināt.

Nespēju sasinhronizēt īstenību ar prāta stāvokli.

Pirmkārt, pēc brīvdienu aktīvajiem izgājieniem vakar nevarēju aizmigt līdz plkst. 2 naktī — līdz ar to šorīt šausmīgi aizgulējos un piecēlos tikai plkst. 8.00, un tāpat jutos sierains — darbā biju plkst. 10.00.

Otrkārt, darbā neko nevarēju padarīt — vienkārši nestrādājās. Atvēru vajadzīgos logus datorā, viss skaidrs, kas jādara, bet ... nestrādājās. Tā bija pirmā tāda diena jaunajā darbā, kur esmu nostrādājis vēl nepilnu mēnesi. Vēl dažas tādas dienas, un varēs skaidroties ar labajiem cilvēkiem, kas notiek, bet pateikt man nebūs ko, jo šis stāvoklis ir absolūti iracionāls un teikt es varu visu, ko vien vēlos, bet nekas no tā nemainīsies :-/

Treškārt, emocionālās šūpoles pēc vakardienas viesošanās pozitīvajā sektorā likumsakarīgi iegriezās negatīvajā, bet es biju naivi aizmirsis par šo likumsakarību — es tam nebiju gatavs. Izšķaidīja visu lupatās. Ēdu pusdienas un bez maz vai raudāju.

Ceturtkārt, tagad ir jau plkst. 22.23, bet man nenāk miegs. Kas automātiski nozīmē, ka arī rītdiena būs neizgulēta un drausmīga. Rūpīgi pa minūtei vien tapinātais dienas režīms — pa kāju. Tam, protams, tā bija jānotiek, jo nevar jau pa dažiem mēnešiem salabot to, kas gadiem ilgi lauzts un bojāts.

Priekā.