P.S. Nīče. Lasi Nīči. До полного просветления. Tūkstošgadu pūķis ir mans brīvo, saulaino iedomu dr[a]ugs.

darbā esmu uzņēmies [man] nepaveicamu uzdevumu (nu, sākumā izskatījās pēc vienkārša, bet... es nezinu, es visu vēl neesmu sapisis, vēl ir 2 nedēļas laika, bet... nekas tur nebūs... bet sākumā tā izskatījās pēc WIN, ka tagad sāp nenovēršamais EPIC FAIL)

tāpēc man tagad ir stress un nomāktība, izplatās kā vēža pelējuma metastāzes pa visām dzīves sfērām un neļauj domāt, just, saprast, darīt /nu, tāpat kā vienmēr, bet VĒL vairāk/

ne šī pirmā reize, ne... ak, droši vien ka ne pēdējā

a ko darīt? bāžu mutē barību, mazgāju drēbes, lieku no rīta modinātāju. vismaz bāziskās pamatlietas jācenšas noturēt. pat ja nezina, kāpēc.
vajadzētu vēl atsākt skriet, lai no malas izskatītos viss tik saulaini un superīgi pašam sev

* * *

vēl viena baigi irōniska štelle. pirms nedēļas pamanījos arī apdauzīt ribas krūšu kurvja kreisajā pusē, ap krūtsgalu, un tagad tur sāp sāp. varu iztēloties sevi par mazo ēmo un iedomāties, ka tā ir mana nabaga salauztā sirds, kura sāp, LOL

Izdzēru četrus bezalkoholiskos aliņus. Klausos The Chemical Brothers, atkal un atkal vienas un tās pašas dziesmas.

Jūtos tukšs un bezcerīgs.

Ir jau plkst. 1.25 naktī. Tas nozīmē, ka no rīta laicīgi nepiecelšos. Atkal. Atkal neko lāgā nepastrādāšu. Atkal sirdsapziņa. Atkal vēlu būšu mājās. Atkal neko nepamācīšos, ne daivingam, ne Javu. Atkal jutīšos slkti par to. Atkal neko nepakārtošu no manām mantām. Atkal aiziešu gulēt vēlu. Atkal parīt vēlu piecelšos. Atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal, atkal atkal atkal atkal atkal atkal atkal

Es pat nezinu, ko tādu lai izdara, lai rītdiena neaizietu tādā pašā pakaļā kā visas pārējās maija dienas :-(

Izrauties no nolādētā loka.

Lai diena būtu jauka.

Eh.

Nu bet vismaz mūzika ir forša.

Labi būtu rīt pamosties ar izdzēstu to atmiņas daļu, kura glabā informāciju, cik sliktas un neveiksmīgas bija malējās nedēļas, malējās dienas; ar smadzenēm, kurās būtu tikai bankas kartes PIN kods, darba vietas adrese, programmēšanas valodas un, vēlams, smaidīgs optimisms.

Bet brīnumi nenotiek.

Nu kāpēc tieši tagad, kad ir jauka darba vieta, kad ir vasara, kad varētu agri celties, čakli pastrādāt līdz plkst. 17.00, baudīt vasaru un visādi citādi normāli dzīvot, nē, tas nesanāk :-(

Es pats varu sev palīdzēt, būtībā tikai es pats, neviens cits.

Iešu gulēt. Rīts gudrāks par vakaru. Cerams, ka arī optimistiskāks.

Šodienas darba diena... kā lai noraksturo.

It kā smadzeņu vietā būtu galvaskausā sabāzta vate un tas viss vēl aizliets ar cementu. Domāt un atcerēties nereāli. Visu dienu tupīju.

Un nevar saprast, kāpēc tā. Gulēts pietiekoši, arī paģira jau vakar bija pazudusi.

WTF!?

Bet vispār šodiena bija drausmīga. Lai kā arī centos sevi uzmundrināt.

Nespēju sasinhronizēt īstenību ar prāta stāvokli.

Pirmkārt, pēc brīvdienu aktīvajiem izgājieniem vakar nevarēju aizmigt līdz plkst. 2 naktī — līdz ar to šorīt šausmīgi aizgulējos un piecēlos tikai plkst. 8.00, un tāpat jutos sierains — darbā biju plkst. 10.00.

Otrkārt, darbā neko nevarēju padarīt — vienkārši nestrādājās. Atvēru vajadzīgos logus datorā, viss skaidrs, kas jādara, bet ... nestrādājās. Tā bija pirmā tāda diena jaunajā darbā, kur esmu nostrādājis vēl nepilnu mēnesi. Vēl dažas tādas dienas, un varēs skaidroties ar labajiem cilvēkiem, kas notiek, bet pateikt man nebūs ko, jo šis stāvoklis ir absolūti iracionāls un teikt es varu visu, ko vien vēlos, bet nekas no tā nemainīsies :-/

Treškārt, emocionālās šūpoles pēc vakardienas viesošanās pozitīvajā sektorā likumsakarīgi iegriezās negatīvajā, bet es biju naivi aizmirsis par šo likumsakarību — es tam nebiju gatavs. Izšķaidīja visu lupatās. Ēdu pusdienas un bez maz vai raudāju.

Ceturtkārt, tagad ir jau plkst. 22.23, bet man nenāk miegs. Kas automātiski nozīmē, ka arī rītdiena būs neizgulēta un drausmīga. Rūpīgi pa minūtei vien tapinātais dienas režīms — pa kāju. Tam, protams, tā bija jānotiek, jo nevar jau pa dažiem mēnešiem salabot to, kas gadiem ilgi lauzts un bojāts.

Priekā.

Tātad šonakt negulēju — nevarēju aizmigt (visu sestdienu biju vārtījies pa gultu). Plkst. 7.00 sāka skanēt modinātājs — un miegs momentāli bija klāt :D

Bet tā īsti nepagulēju, drīzāk tas bija dīvains pusmiegs.

Plkst. 15.20 uzcēlos, pašsajūta tāda, ka pizģec.

Tagad iziešu laukā, paelpošu svaigu gaisu. Varbūt kāds pozitīvisma stariņš iespīdēs sirds kambaros un radīs radošuma zelta ķēžu erekciju.