Nē, patiešām, tā darba (eventuālā tā zaudāšanas) un ar to saistītā naudas (ne)iegūšanas huiņa un ar to saistītais stress reāli man čakarē dzīvi.

Jūtos kā murgā, kurš nebeidzas un nebeidzas.

Jo rīt mugam kārtējā sērija — kārtējā darbadiena, kurā neko prātīgu, visticamāk, nepaveikšu. Droši vien arī aizgulēšos. Блять.

Varbūt vienreiz atzīt, ka man darbā nekad neies, un tā vietā, lai uztrauktos, makšķerēt mazos dzīves priekus? Jo dzīvē nav nekā, izņemot šos mazos tagad un te prieciņus...

Блять.

Aiziešu uz veikalu pēc saldējuma kastes, saldējums vismaz mierina uzreiz un nekad nepieviļ.

Pamodos plkst. 5.45 (apmēram). Jutos možs un aktīvs. Plkst. 6.00 ieslēdzās radio modinātājs, skanēja Radio Klasika, ļoti jauka mūzika viņiem ir rītos plkst. 6-os. Plkst. 6.05 piecēlos.

Nolikos pat ne pasnaust, vienkārši vēl omulīgi mirkli atpūsties gultā. Pamodos plkst. 12.30.

Skatījos uz griestiem, pie tiem viena muša visu laiku zīmēja sarežģītus zigzagus, viņas lidojuma trajektorija sastāvēja no taisniem nogriežņiem un asiem pagriezieniem. Vēl divas mušas sēdēja uz spuldzītēm.

Man vairs nebija nospiestība kā vakar, bija vienkārši trula apātija.

Plkst. 13.15 piecēlos. Uzvārīju auzu pārslu putru, ieiešu aukstā dušā un došos uz darba vietu.

Kad šis viss es reiz beigsies mainīsies. Gribas taču kaut kā mijiedarboties arī to pasauli, kas ir ārpus mana galvaskausa, nevis tikai pīties un mudžināties "pa iekšu"...

Pagaidām plāns ir vienkāršs. Tā kā acīm redzami neko handlot no dzīves es nevaru, izvirzīšu divas galvenās prioritātes: darbs un miegs. Pārējais tiek atlikts uz nezināmu laiku.

Pretīgākais ir tas, ka es atnāku uz darbu svaigs un priecīgs, un ar mēķi pastrādāt. Man nekas nesāp, nekas nesatrauc.

Bet tad prāts it kā ietinas celofānā, tādā kā trulā plēvē, un viss, cauri ir, nekas vairs neiet uz priekšu darbā. Kaut kāda iracionāli nekontrolējama reakcija.

Un kā lai es smejos tagad, teiksim, par cilvēkiem, kuri paniski baidās no zirnekļiem vai pelēm? Es baidos no darba :-D

Atbilde ir kaut kur ārpus kastītes. Kaut kur pavisam ārpus. Gan jau atradīšu!

Atnācu uz mājām mazliet nomierināt nervus, lai nesanāk (tas būtu worst case scenario, bet enīvej negribas riskēt) apraudāties darba vietā.

* * *

Bet diena nesākās drūmi. Sākās pat visnotaļ jauki.

Atnācu viss tāds svaigs un pozitīvs uz darbiņu šorīt plkst. 8.40, ar domu pastrādāt un vispār būt labs darbinieks. Nevēru internetus vaļā, atrados pie savas darbstacijas. Neviens man netraucēja — kā saka, sēdi, priecājies par dzīvi un kodē. It kā. Izturēju līdz plkst. 11.10, tad aizgāju paēst. Pašsaģenerētā stresa dēļ, ne jau izsalcis biju. Sapratu, ka labāk atpakaļ uzreiz uz darba vietu neiet, jo sk. augstāk.

Bet kāpēc aspekti? Tāpēc, ka viss nav slikti. Labās lietas tagad un te:
+ Ēdiens bija garšīgs, esmu paēdis!
+ Mūzika: Biosphere gabali ir lieliski!
+ Man ir garšīgi āboli!
+ Tūlīt būs zaļā tēja :-)

Vārdu sakot, dzīve ir izdevusies!

Slikti ir tikai tajā aspektā, ka nespēju pastrādāt. Un vissāpīgāk rīvē kanti tas, ka uzdevums tak nemaz nav grūts!!! Un vispār viss ir vienkārši — pasēdi savas stundas siltā birojā pie laba kompīša, dari to, ko māki, un saņem tik tīri pieklājīgu naudiņu, nu tik elementāri!!! What's wrong with me!?

Domājams, ka zemapziņa kaut ko visu laiku mēģina pateikt, tikai es viņu apspiežu un neklausos.

Nevienā brīdī nevēlos neko tādu, ko neesmu pelnījis, gribu godīgi nopelnīt iztikas līdzekļus (un es, manuprāt, nedzīvoju lepni) un viss! Bet nesanāk!

Bet vispār šodiena bija drausmīga. Lai kā arī centos sevi uzmundrināt.

Nespēju sasinhronizēt īstenību ar prāta stāvokli.

Pirmkārt, pēc brīvdienu aktīvajiem izgājieniem vakar nevarēju aizmigt līdz plkst. 2 naktī — līdz ar to šorīt šausmīgi aizgulējos un piecēlos tikai plkst. 8.00, un tāpat jutos sierains — darbā biju plkst. 10.00.

Otrkārt, darbā neko nevarēju padarīt — vienkārši nestrādājās. Atvēru vajadzīgos logus datorā, viss skaidrs, kas jādara, bet ... nestrādājās. Tā bija pirmā tāda diena jaunajā darbā, kur esmu nostrādājis vēl nepilnu mēnesi. Vēl dažas tādas dienas, un varēs skaidroties ar labajiem cilvēkiem, kas notiek, bet pateikt man nebūs ko, jo šis stāvoklis ir absolūti iracionāls un teikt es varu visu, ko vien vēlos, bet nekas no tā nemainīsies :-/

Treškārt, emocionālās šūpoles pēc vakardienas viesošanās pozitīvajā sektorā likumsakarīgi iegriezās negatīvajā, bet es biju naivi aizmirsis par šo likumsakarību — es tam nebiju gatavs. Izšķaidīja visu lupatās. Ēdu pusdienas un bez maz vai raudāju.

Ceturtkārt, tagad ir jau plkst. 22.23, bet man nenāk miegs. Kas automātiski nozīmē, ka arī rītdiena būs neizgulēta un drausmīga. Rūpīgi pa minūtei vien tapinātais dienas režīms — pa kāju. Tam, protams, tā bija jānotiek, jo nevar jau pa dažiem mēnešiem salabot to, kas gadiem ilgi lauzts un bojāts.

Priekā.

Vispār vajag pielikt kaut kādu punktu tam visam. Nekas no tā visa nesanāks — nemāku es nekādas attiecības rušināt un kopt.

Žēl, protams, bet nu, kā saka, "labāk briesmīgas beigas nekā briesmas bez beigām". Bez tam — "briesmīgs" pat nav īsti tas vārds, patiesībā nekā briesmīga jau nau.

Bija jau arī labās lietas, paldies par tām, bet tas viss tomēr nenāca no manis. Jo tāda "manis" nemaz nau.

Pat zaļo tēju es vairs nemāku uzliet.

Jā, protams, attaisnojumus var viemēr meklēt un atrast — pirmo reizi tajā katlā lēju utt. utt. Bet pēc fakta — nesanāca tēja.

Uz manu tekstu, ka šo tēju var uzliet vairākas reizes (kas ir taisnība BTW) vispār paskatās uz mani ar O_O acīm — nau jau arī nekāds brīnums pēc tā pirmā fail-a ^_^

Šņuk, FML :(

Nu kāpēc man nevar jumts aizbraukt pozitīvā virzienā — es teiksim varētu kļūt par labu /* nu, plašs, nekur nederīgs jēdziens, bet derēs */ programmētāju firmā un čaklu cilvēku; un varētu būt super sakopts pedants; un vēl es varētu būt ašs skrējējs; un vēl kaut ko reāli arī iemācīties, kaut ko derīgu un arī pielietot savas zināšanas! Nu, par to gīku un sausiņu kļūt!

Bet nē, tik uz visādām negācijām, destrukcijām un tupu veģetēšanu velk.

:-/

— — —

Where do I start, where do I begin!?

— — —

Izskatās, ka Vakaru atkal pavadīšu jautrā kompānijā — me, myself and I. Yay!

Piecēlos plkst. 10.41.

Gulēt vakar aizgāju plkst. 23.00.

Epic fail.

Tā ir sagadījies, ka manā rīcībā ir automašīna (no šī vakara). Ir tikai daži bet. Man negribas braukt uz laukiem... vienkārši negribas, es pat nezinu īsti kādēļ (tb, man šķiet, ka zinu gan...). Palikt šeit arī negribas. Ech... Es jau vakar vakarā nevarēju ne izlemt, ne izšķirties, ne... pat ne somu sakravāt, — vienkārši lauž un tāda kā dīvaina apātija — tāpēc tāda nenoteiktība :-)

Ko lai dara? Atliek tikai atkārtot "mantru" — dzīve ir skaista, es pieņemu sevi tādu, kāds es esmu; dzīve ir skaista, es pieņemu sevi tādu, kāds es esmu.

:-) (bez maz vai caur sakostiem zobiem)

Labi, rīta vingrošana (drusku atspiesties, drusku pietupties), duša, un putra pēc mirkļa manas domas daudz maz sakārtos konstruktīvā un optimistiskā gultnē. Tā vienmēr notiek. Ko ta ņuņņāt, dzīvot arī tomēr... patīk :-)

Šī diena jau vēl ir tikai sākusies, vēl tik daudz kas labs var notikt :-)

Es tā teicu, “cīnīšos ar zobiem un nagiem”, ja...

Kur tad ir tie zobi un nagi... tikai gurdums, bailes un miegs :(
Un dzīve, kura paiet garām rokas stiepiena attālumā, kamēr es te veģetēju.

Ak, aiziešu uz veikalu pēc saldumiem un citām garšīgām lietām, vismaz būs kāds prieciņš.

Vēl ir palikusi apmēram pusotra diennakts, kad kaut ko te ar darba lietām vēl var paspēt un saglābt :/