Ja es šodien dzeršu alkoholus, tad šodien man būs labi, bet rīt man būs slikti. Stulbi. Kad beidzot būs izgudroti tādi alkoholi, no kuriem nākošajā dienā nav slikti? Un tāda fīča, ka pagulējis pāris stundas jūties izgulējies? Un, ja jau par šo runājam, tad vajaga arī veidu, kā ātri pēc vajadzības atskaidroties.

Diena — totāls mēsls pašajūtas ziņā. Smadzenes pilnīgi nestrādā. Protams, lai arī miegs bija ciešs, tomēr 4 — 5 stundas ir daudz par maz, lai izgulētos. “Cieši un atspirdzinoši” my ass.

Darbā arī kā par spīti nav neviena “ar muguras smadzenēm taisāmā” uzdevuma, visi tādi, kur jādomā. Mocījos 6 stundas, atmetu ar roku, un atnācu mājās. Citu dienu pastrādāšu vairāk, kad būšu izgulējies un smadzenes strādās. Galvenais, ka miegs nenāk, bet smadzenēs tā tipiskā “vatesbetona” sajūta.

Par vakardienu vispār nezinu, ko domāt. What happened!? Tā kā no saites būtu norāvies. Šķiet, ka bija arī jautri brīži. Zinu, ka bija arī supertizlie — sagribējās izlaist no sevis mazliet to devianto personu, kas tur iekšā sēž. Lai paelpo.

Tagad pārģērbšos, palīmēšu uz sienām krāsotāja līmlenti, ap plkst. 21 iešu gulēt. Yip-kee-yay :-/

Ā, un vēl šodien visu laiku gribējās ēst. Ko es arī darīju. Maizītes tur pirku, pusdienās divas reizes gāju, tagad arī kaut ko pacepšu. Ēst gribas.

* Kaut kā apmēram tā bija rakstīts uz reklāmas plakāta.

Bet vispār šodiena bija drausmīga. Lai kā arī centos sevi uzmundrināt.

Nespēju sasinhronizēt īstenību ar prāta stāvokli.

Pirmkārt, pēc brīvdienu aktīvajiem izgājieniem vakar nevarēju aizmigt līdz plkst. 2 naktī — līdz ar to šorīt šausmīgi aizgulējos un piecēlos tikai plkst. 8.00, un tāpat jutos sierains — darbā biju plkst. 10.00.

Otrkārt, darbā neko nevarēju padarīt — vienkārši nestrādājās. Atvēru vajadzīgos logus datorā, viss skaidrs, kas jādara, bet ... nestrādājās. Tā bija pirmā tāda diena jaunajā darbā, kur esmu nostrādājis vēl nepilnu mēnesi. Vēl dažas tādas dienas, un varēs skaidroties ar labajiem cilvēkiem, kas notiek, bet pateikt man nebūs ko, jo šis stāvoklis ir absolūti iracionāls un teikt es varu visu, ko vien vēlos, bet nekas no tā nemainīsies :-/

Treškārt, emocionālās šūpoles pēc vakardienas viesošanās pozitīvajā sektorā likumsakarīgi iegriezās negatīvajā, bet es biju naivi aizmirsis par šo likumsakarību — es tam nebiju gatavs. Izšķaidīja visu lupatās. Ēdu pusdienas un bez maz vai raudāju.

Ceturtkārt, tagad ir jau plkst. 22.23, bet man nenāk miegs. Kas automātiski nozīmē, ka arī rītdiena būs neizgulēta un drausmīga. Rūpīgi pa minūtei vien tapinātais dienas režīms — pa kāju. Tam, protams, tā bija jānotiek, jo nevar jau pa dažiem mēnešiem salabot to, kas gadiem ilgi lauzts un bojāts.

Priekā.