Sviesta Ciba |

Tā, kurai zalkši nāk mājās (

putnelis) rakstīja,
@ 2004-12-30 15:49:00

Dievs, mēs vienmēr esam labi sapratušies - es neesmu uzmākusies Tev ar lūgumiem un Tu esi rūpējies lai es Tev ar lūgumiem neuzmāktus. Tiktāl viss OK .
Bet 36 stundas manas mātes viesošanās pat man ir par daudz. Lūdzu, Dievs... nu Tu mani saprati?

p.s. Paldies.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

	optimiste 2004-12-30 16:47 (saite)
	Jā, arī man tas būtu nopietns pārbaudījums :) Grūtākais ir tieši tuviem cilvēkiem likt manīt, ka viņu viesošanās ilgumam arī var būt robežas. (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	putnelis 2004-12-30 16:54 (saite)
	ja es būtu ļāvusi iet, kad viņa gribēja - būtu aizgājusi apbižojusies bļaustīdamās, ka neviens nemīl, neciena un ar apziņu, ka es esmu pirmā maita starp visām, pasaules maitām. Nācās sabļaut, norāt, ievilkt mājā un turpināt uzklausīt. Mana adrenalīna pietiktu 3 lielbudžeta grāvējfilmām. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	putnelis 2004-12-30 16:57 (saite)
	Manas prāta spējas tika pielīdzinātas sētnieces prāta spējām (tas viņai tāds fetišs) un visa ko es daru vērtējums - mēsls. Teicieni, ka vispār mana ģenētika cēlusies no viņējās, netika dzirdēti. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	shelly 2004-12-30 17:14 (saite)
	Nabaga putnelis. Un trakākais, ka tas vājprāc taču tikai progresēs. Vēl jau tava mamma nevar būt traki veca - bet kas būs uz 70 gadiņiem, kad pat it kā normāli cilvēki mēdz palikt jokaini... (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	putnelis 2004-12-30 17:19 (saite)
	tuvu tiem 70 jau ir... (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	optimiste 2004-12-30 16:58 (saite)
	Vainas sajūta pievelk apvainotājus. Vecā labā patiesība :( A tu nevari iziet ar bērnu pēc maizes utt. Nu, vīrs nāks mājās vai, piem., bērnam vaik svaigu gaisu. Un kopīgi ejiet pa durvīm laukā..... (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

putnelis
2004-12-30 17:18 (saite)

viņa audzināja manī sev vīru, draugu un kalponi - kāda tur vainas sajūta? biju atkarīga un tagad viņa cenšās uz veciem mazvērtības kompleksiem uzdzīvoties.
Bet es cenšos dzīvot reāli un attiecībā pret viņu dot to, kas man ir labākais - mīlestību, cieņu un sapratni. bet visu to, ko dabiski jūtu sakarā ar viņas rīcību - paturēt sevī. Es vienkārši cenšos palikt krietns cilvēks.
Viņa jau aizbraukusi, bet manī ir tas niknums. Kur lai to liek tā lai nesāpinātu nevienu - jo neviens mans tuvais un mīļais nav darījis un nav pelnījis to žulti, kas man pa tām stundām ir izstrādājusies.
Ar malkas skaldīšanu, baidos būs par maz.
Baidos, ka izraisīšu kādu ķildu un sabojāšu MaKo un arī pati sev vēl vienu vakaru.
Kaut varētu izoperēt šīs vizītes "atlikumus".

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

optimiste
2004-12-30 17:36 (saite)

Es domāju, nevis viņas vainas sajūta, bet tavējā attiecībā pret māti - tu gribētu būt laba no sirds, bet nevari (iekšēji es domāju), un jo vainīgāka tu jūties, jo viņai lielākas iespējas uzkundzēties. Var jau būt es kļūdos, katrs jau situācijā saskata savu personīgo pieredzi.

Es droši vien iedegtu sveces, uguns taču attīra. Droši vien jau tu labāk zini, kā atgriezt līdzsvaru. :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

putnelis
2004-12-30 19:50 (saite)

Nu un par ko gan es varētu justies vainīga? Varbūt par to, ka aklas sekošanas vietā izvēlējos pati savu dzīvi, dzīvot ar vīru, 1000 viņas vēlmju piepildīšanas vietā izvēlējos piepildīt savas vēlmes, dzemdēju dēlu nevis meitu (vientuļo māšu sektas turpinātāju), varbūt man justies vainīgai, ka nekliedzu un nelamājos, bet tomēr cenšos viņai dot to, kas viņai Patiesi ir vajadzīgs - uzklausīšanu, sapratni, līdzjūtību, atzinību, mīlestību, gandarījumu... Neskatoties ne uz ko.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

optimiste
2004-12-30 22:29 (saite)

Es nesaku, ka esi pie kā vainīga. Justies vainīgai un būt vainīgai ir divas dažādas lietas.

Mana mamma, piem., visu laiku atgādina man, ka esmu viņai parādā (jo bērni taču, viņasprāt, vispār ir vecāku parādnieki uz mūžu). Es zinu, ka neesmu neko parādā, bet jūtos vainīga, ka esmu izvēlējusies pati savu dzīvi dzīvot pēc saviem, nevis viņas ieskatiem.

Ar gadiem, veiksmīgi pie tā piestrādājot, esmu daļēji atbrīvojusies no šī "parādu žņauga" un nejūtos vairs tik ļoti vainīga par to, ka esmu viņai dzimusi. Un jo vairāk es pievēršos savai dzīvei, jo mazāk piesaistu šādas situācijas (kad jānoklausās kas līdzīgs kā tev).

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

mako
2004-12-30 22:32 (saite)

Vecāki ir parādā bērniem! Tā viņi atdod to, ko viņiem devuši viņu vecāki. T.i. - tās rūpes, kuras tev veltīja tavi vecāki tu velti SAVIEM bērniem. Un, kad viņi izaugs - viņiem ir pienākums pret saviem bērniem. Ne pret tevi.
Protams, tas nekādā ziņā nenoliedz vienkāršu cieņu un mīlestību. Bet bērnam, kurš izaudzis - nav pienākuma pret vecākiem!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

optimiste
2004-12-30 22:42 (saite)

Es tev pilnīgi piekrītu. Es nevaru atdot vecākiem tās negulētās naktis un visas rūpes, ko viņi man veltījuši. Toties varu to visu tālāk dot saviem bērniem un neprasot neko pretim. Dot došanas dēļ, nevis tādēļ, lai padarītu viņus par saviem parādniekiem.

Protams, vajadzības gadījumā es saviem vecākiem palīdzēšu, bet tā jau ir cita ģimene. Man ir savējā un nekas man nevar būt svarīgāks par manu ģimeni.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: