Sviesta Ciba |

Tā, kurai zalkši nāk mājās (

putnelis) rakstīja,
@ 2004-12-30 15:49:00

Dievs, mēs vienmēr esam labi sapratušies - es neesmu uzmākusies Tev ar lūgumiem un Tu esi rūpējies lai es Tev ar lūgumiem neuzmāktus. Tiktāl viss OK .
Bet 36 stundas manas mātes viesošanās pat man ir par daudz. Lūdzu, Dievs... nu Tu mani saprati?

p.s. Paldies.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

optimiste
2004-12-30 22:29 (saite)

Es nesaku, ka esi pie kā vainīga. Justies vainīgai un būt vainīgai ir divas dažādas lietas.

Mana mamma, piem., visu laiku atgādina man, ka esmu viņai parādā (jo bērni taču, viņasprāt, vispār ir vecāku parādnieki uz mūžu). Es zinu, ka neesmu neko parādā, bet jūtos vainīga, ka esmu izvēlējusies pati savu dzīvi dzīvot pēc saviem, nevis viņas ieskatiem.

Ar gadiem, veiksmīgi pie tā piestrādājot, esmu daļēji atbrīvojusies no šī "parādu žņauga" un nejūtos vairs tik ļoti vainīga par to, ka esmu viņai dzimusi. Un jo vairāk es pievēršos savai dzīvei, jo mazāk piesaistu šādas situācijas (kad jānoklausās kas līdzīgs kā tev).

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

mako
2004-12-30 22:32 (saite)

Vecāki ir parādā bērniem! Tā viņi atdod to, ko viņiem devuši viņu vecāki. T.i. - tās rūpes, kuras tev veltīja tavi vecāki tu velti SAVIEM bērniem. Un, kad viņi izaugs - viņiem ir pienākums pret saviem bērniem. Ne pret tevi.
Protams, tas nekādā ziņā nenoliedz vienkāršu cieņu un mīlestību. Bet bērnam, kurš izaudzis - nav pienākuma pret vecākiem!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

optimiste
2004-12-30 22:42 (saite)

Es tev pilnīgi piekrītu. Es nevaru atdot vecākiem tās negulētās naktis un visas rūpes, ko viņi man veltījuši. Toties varu to visu tālāk dot saviem bērniem un neprasot neko pretim. Dot došanas dēļ, nevis tādēļ, lai padarītu viņus par saviem parādniekiem.

Protams, vajadzības gadījumā es saviem vecākiem palīdzēšu, bet tā jau ir cita ģimene. Man ir savējā un nekas man nevar būt svarīgāks par manu ģimeni.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: