Es nesaku, ka esi pie kā vainīga. Justies vainīgai un būt vainīgai ir divas dažādas lietas.

Mana mamma, piem., visu laiku atgādina man, ka esmu viņai parādā (jo bērni taču, viņasprāt, vispār ir vecāku parādnieki uz mūžu). Es zinu, ka neesmu neko parādā, bet jūtos vainīga, ka esmu izvēlējusies pati savu dzīvi dzīvot pēc saviem, nevis viņas ieskatiem.

Ar gadiem, veiksmīgi pie tā piestrādājot, esmu daļēji atbrīvojusies no šī "parādu žņauga" un nejūtos vairs tik ļoti vainīga par to, ka esmu viņai dzimusi. Un jo vairāk es pievēršos savai dzīvei, jo mazāk piesaistu šādas situācijas (kad jānoklausās kas līdzīgs kā tev).