viņa audzināja manī sev vīru, draugu un kalponi - kāda tur vainas sajūta? biju atkarīga un tagad viņa cenšās uz veciem mazvērtības kompleksiem uzdzīvoties.
Bet es cenšos dzīvot reāli un attiecībā pret viņu dot to, kas man ir labākais - mīlestību, cieņu un sapratni. bet visu to, ko dabiski jūtu sakarā ar viņas rīcību - paturēt sevī. Es vienkārši cenšos palikt krietns cilvēks.
Viņa jau aizbraukusi, bet manī ir tas niknums. Kur lai to liek tā lai nesāpinātu nevienu - jo neviens mans tuvais un mīļais nav darījis un nav pelnījis to žulti, kas man pa tām stundām ir izstrādājusies.
Ar malkas skaldīšanu, baidos būs par maz.
Baidos, ka izraisīšu kādu ķildu un sabojāšu MaKo un arī pati sev vēl vienu vakaru.
Kaut varētu izoperēt šīs vizītes "atlikumus".