Viena lapa

nevīža salasa spalvas un apber ar tām Alvi, uzpīpē, smalkā malkā papīra stalažās papīra tabaku sajutis uz rokas uz mēles liek man darīt kaut ko līdzīgu aizdedzina cigareti dzēš cigareti ar cigoriņu kafiju ar amonjaku un kaut kādu pārskābi. skaties! pats ar elpu duļķus dzina mani nedod sev par kungu. izvelc no sākuma ārā un tad ievelc dziļāk,

citādāk visi redz, ka tu dari tā, kā es tev likšu, kad tu no manis trīcēsi bailēs. raugās jau vairākas acis, gavilē, steigšus jautā, vai es biju tas no smiltīm, vai redzēju, kā viņi smaidīja. Alvis krata galvu, tas neesot bijis viņš, smaida. viņa smaidā var redzēt viņu, šo velna izdzimumu, visu vienos kodumos ar smēķi zobos un pakausī dzestrums. laid viņu vaļā, viņa ir mana

māsa, mana Inga. patiešām, mēs viņu tūlīt atlaidīsim, viņa tūlīt būs gatava, pārvarēs neprātu un robežas mums dāvās svētu garu posmu pa posmam līdzīgi kā atnāca Alvis raustot elpu un dibenplānā dibinot grupu kaļot plānus un grupā elpojot garaiņus no tā laika no tās telpas, kurā plāns galdiņš bija strūklakas vietā. smeldz. ievelc vēl. viņš piever acis, viņa tās aizver līdz galam vizuālie

dūmeņi mūs savienos ar Alvja māsu un mums acis ātri sasarks sūrstēs un tad jau tas nāks, Alvis ar savu māsu pie rokas apaukstējies saldējumu saēdies nekad vairs neēdīs, mikls tāds mīksts, skaties, lai pielūko - dūmi divreiz nedomā, mēli nokodīsi sapratīsi ka jāpielūko pie katra teikuma, kad aiztiec tevi tad katrs aiztiek sevi tik ilgi, cik var izturēt. bet

mēs no izolatora mums drīkst, nē, nedrīkst, Alvis teica, ka nedrīkst, ka jāklepo līdz nākamai dienai, kad viņš ieraus sevī visu leti un sapratīs, ka smēķējis aiz ieraduma. tūliņ atnāks kumeliņš, sniegs roku stāvoklī, Inga paņems to visā pilnībā solīs savas kapitāla daļas, tu teiksi, tas man? velc mani līdzi izdaries ar mani kā ar rīksti.

man pašam brunči plati un motokrosā labi iet no rokas rokā, labi iet, klusumā vislabāk. sākšu rauties kalnā augšā visa roka sarkana no mutes kaktiņa ar lūpu krāsu žņaugšu dārgus akmeņus ar dūmiem veltīgi tos pūtīs gaisā un kad visas pilsētvides apdedzināts Suvorovs zirgā kāpis grūti pūtīs nespēs vairs noturēt pirkstos Alvja trijzaru galvu, viņam tiks atņemti spēki un atlikums

starp īkšķi un kvadrātiņu būs kā nagu iekavas gaiļiem ko sasūkt nāsīs kā pēdējo no Ingām. mēs viņu vispār nespējām izsekot, labi ieredzējām, bet beigās bija tādi kā jēli smiekliņi, mēs dusmojāmies uz Alvi, bāzām viņam rīklē raugu, bet tas tikai saka - rūkts rūkts. tas nekas, kad Inga jutīs ka pietiek, tad mēs kaut ko darīsim, pagaidām grūti saprast, vai tas ir savādi vai no jauna

iedibināts izgudrojums pasaulē, kur nav māņu, bet spēlē tikai stīgu instrumenti. vispār bezgalīgi tālu aizgājuši, visas krāsas strīpā salikuši, vibrē un viļņojas nepaklausīgi arī. tiešām būšu noteicis pārāk bargus raidviļņus īsviļņus samazināt un garos nolikt par brīdinājumu, lai es viņus te nekad vairs neredzētu.

tāpēc es tevi arī nelasu, ka tev ir cieņa pret lasītāju, o, lasi mani lasītāji, es tev būšu uzticīgs. skaties, kā Jungs mani ir ieaijājis Ingā un Ābelē, Alvī. raugies, kā koki raugās uz manu pusi. kā mēs ar Alvi abi pārmijus ar seju pret viņu pret stikloto lāci kraujam ratos to un acīs mums raugās tas ar atspīdumu skropstās un laukumos starp acīm. raugies, kā mēs

pirmo reizi jājam kumeļu, kā mēs ādas dīvānos dzīvojam ģērbušies viens otra ģīmī. cilvēki ar patīkamām sejām avīzēs ietītām olām pastaigājas pa vienalgu kurieni tīksminās par saviem iezemiešiem lamājas ar jums uz jumta kaut kas tek uz leju raugās naktssargs pat sevi neatpazīst raugies līdzi rudzu rijējam

raizējies par mani tā, kā es tevi noliku raizēties, saproti tikai pēc sāpēm raudzīties iespējis raugās traģiski skaita sekundes saprotu tapt mulsinātam pret paša gribu par zīmi iegribu iemanto runāšanas spējas mani paņēma gūstā plintnieks Jēkabs, es viņam izšāvu labo aci viņš man ar pātagu sadragāja pautus. izšķīlās viens tāds ar

dzimumzīmēm, zināja pats savu ceļu un savu vārdu. pret odu dodu vienu grasi saldkaislas olnīcas. raugi, neapslāpē sevi azbestā, es viņam iešu pa priekšu, tik nelāgi iztukšots tik jūtu nomākts izsalcis pēc sava graša, pēc savas nievājošās attieksmes. gribi vēl? raugies pastaigu

birzī, kur Alvis atver acis un redz sevi stumjam prom ratiņus pa priekšu iet riekšava aveņu durvīs uzplaiksnī radiāns rādiuss sniegs pēc paša patikas. saskaldīt jau arī neko no tā nevar, stostās, stomās, kauns un ak šausmas. ir divi dienā lausks ir tērpies manos zābakos eju viņam pa priekšu un redzu mammu stumjam ratiņus. tas ir par maz.

laižu vaļā tinti raugos redzu medīju klausos. vai es redzēju pareizi, vai visiem bija lieliski kamanās iesprūdis tērzēšanas mārks mākts pats nezina ko grib grib laikam ienākt pilnīgi skaita drukas mašīnas rezignēto skatienu. man to visu nevajag raudzīšos sapīties zālītē nodīdīšos no sēdekļa no adīkļa no raugu

paraugu stikloto logu rokturu adatu mesto vienradžu skumjo plikpauru sauso lūpu kaktiņu mednieku adatu sniegbaltu sniegpelēku snieguzkrītošu sniegā mani tilti dega es ar diviem īdētājiem pie katra sāna lidmašīnas vraks. man tas patika tev tas pārgāja es stiprāks es uz hormoniem tu biji sasildījis šo adāmadatu es biju uz tevi dusmīgs mazliet par stipru

tagad tu traka es biju uz visiem dusmīgs halovīna naktī uzprasījos uz sniegu tagad sāksmi meklēsim hudsonas mežos tavas mātes nelielās miega zāles lai mums ataug mati lai mēs atkal pēc cilvēkiem izskatāmies uzvelkam dūmu ieslēdzam vlc rāda melleņu puteni.

nevarēsiet jau arī nemaz noturēt. viss būs jāpatur prātā. nezāles būs jāravē, gulēt ejot. būs jābūt stipriem un pilnīgiem, jauniem un jādārdina skaļāk par iepriekšējo. būs jāsasaucas pāri jumtiem, būs jāpazīst sevi, būs jāzina, ko darīsiet nākamajā mirklī. jāklusē būs jums, mēs būsim tagad. mūsu prātos būs Inga, otrreiz. saki, vai biji pārliecināts,

ka tēvs tevi apciemos? vai biji palicis viens no pēdējiem? es tevi kaut kur esmu redzējis, tavi jociņi liek man izvairīties, liek man just Alvi pretēji viņa gribai. ja es vēlētos, varētu droši tevi nosaukt par draņķi. katrā brīdī, kurā tu par mani aizdomājies, man raisās smaids. es noburkšķu un nozūdu sapņos. mana roka glāsta spuldzīti. visapkārt tumsa, viena vienīga tumsa. bērniņi pamesti

novārtā, jodelējas. viņu ir daudz, kamēr beidzot es jūtos saviļņots un jūtu atzveltni sev aiz muguras. vai vēlies parunāt? es vēlētos tev kaut ko uzticēt. vai atceros mūsu lidojumu? ko gan citu. es biju dillēs, ellē, es biju visur, kur mani sūtīja darba darīšanās. ej ellē, man saka, un es dodos tevi pārliecināt, lai atlicini man mazliet laika aizsaulē. kādas šausmas man bija jādzird. es pa taisnu

līniju devos nezvēram rīklē, izrāvu tur visus dziedzerus beigās kļuvu spitālīgs. tādas manas dienas, tādas draņķīgas. līdz desmitiem rītā trakoju un tikai atkārtoju - jā, tā ir pareizi. pašsaprotami, pretēji gribētajam, uzspiests. nevēlos jūs sarūgtināt, bet mūsu kolēģi no Polinēzijas jūsu zināšanai piedāvā vēlmju sarakstu. jēga un tēzes,

viss vajadzīgais laimīgai dzīvošanai. nekādas jēgas, nekādas tēzes. visu atstāsim runāšanai, noslēgsim ar atslēgām, atrunām, vienmēr turpināsim no vietas, kur beidzas dziļā elpa. Inga ieklepojas, viņas krūtis sakustas, bet vaibsti mazliet notrīc vējā. es redzēju laivu lidojam. tā bija visa pasaule manu acu priekšā. es paliku kliba no smiekliem tā rezultātā, apaugu ar zāli un libido,

biju laimīga simts miljons gadus. es visu pasauli uzaru par šo lieko vārdu plūdumu, par Alvi, kurš bija patiess savās jūtās pret mani, apņēma mani par sievu un izlika aiz durvīm. tagad es karu veļu kādam citam. es mēģināšu, bet beigšu, tiklīdz viņš teiks - bikini. man pašai vairāk patīk ņemties ar zeķēm. vienīgi viņš nesaprot, zivs ir viņa mīļākā dzīvā radība. tagad arī es tā daru.

ej tu nost! šajā dispanserā es pirmo reizi ieraudzīju cilvēkus. pirmo reizi sajutos es pats. turpmāk iešu cilvēkos, es zināšu, kā to darīt. viss būs sanācis pēc plāna, māte mani pa lāgiem nēsās apkārt un apskaus. vai es tev neteicu, ka tā bija arī agrāk? es apjūku. tajā pašā minūtē pie manis pienāk nervozs pensionārs un groza galvu. tas ir mans tēvs. nu ko tev vajag? man neko nevajag, tāpēc arī tev neko nevajag, tā Alvim šķiet, bet viņš jūt sarūgtinājumu. vajadzēja šādi sagadīties, tagad es visiem patikšu, bet mans tēvs būs ērms. ej ieberzies, es

pabāžu galvu pa durvīm un saku, lai beidzot iet prom, lai aizvācas. Karla telefonā mēģina dabūt iekšā savu sajūtu, saka, ka tas ir tīrs ziedojums viņam. kam, man? Alvis māj ar galvu un atrodas mājās kopā ar Ingu. nu, stāsti! sākšu ar to, ka tu man iedevi neatņemamu laiku, bet es to pazaudēju. tagad bēdājies! tu man patiki, kad atbrauci atpakaļ, bet tagad bai-bai. Alvis pakrīt un pakrūtē jūt zābaku. tas būs bijis uzbrukums manai nevainībai. vai

man atkal neiet? šaubos kādu brīdi, tad mana balss kļūst dziļāka. ar iztaisnotu muguru - jāiet! atraduši arī krēslu baseina malā. taisni vai jāsmejas. par mums jau viss kontinents uzjautrinās, bet viņš izliekas nemanām, izliekas, ka nenojauš, kas sekos. es dzirdēju, ka Karla tev atkal ir zvanījusi mirklī, kad biju ar tevi tuva. vai zināji, ka mana pamāte ir aizbraukusi uz ārzemēm? tā viņai vajag, Inga iesmejas, man jau sen bija nojauta, ka tam jānotiek. vai tu teici, ka gribēji izskatīties smuka, ka gribēji sapucēties? tev būs jānāk pie manis, es

tev pavēlēšu. vai es tev arī varēšu pavēlēt? par to mēs vienosimies. tagad sēdies un klausies. es klausīšos pretī, un mēs sacentīsimies, kurš pirmais sadzirdēs. saproti pats, es tev nelieku darīt neko pretdabīgu. ja pēkšņi istabā ienāks Alvis, mēs viņu apsmiesim un apmētāsim ar aldara pudelēm. mēs to darīsim no tīras sirds, un mums risināsies sarunas. mēs domāsim, un par mums priecāsies. viss labākais notiek pakāpeniski.

bija norunāts visai precīzi, klusums nostumts malā, bet pats pirmais ieradies stingumā un blenzis uz tīģeriem. Alvis, uz to skatoties, kodis īkšķos, līdz pārradies mājās kā tīrradnis. tēvs uzreiz klāt un tēlo spējo džentelmeni, plati smaida un spodrina augšzobus. mani neviens nemana, jaunas meitenes spiegdamas paskrien garām, gaisā viena vienīga jautrība. grāmatu plaukti arī prieku pilni. ko tikai pacel, viss tik necaurredzams un kluss. kā toreiz, kad atskatījos uz viņu, aizejot tālumā. arvien

paliek tumšs, ik dienas. katra palaistā iespēja dara Alvim tumsu vēl necaurejamāku. viss notiek šajā brīdī. visi parādi tiek atdoti, tiek vesti rēķini par brīvajām iespējām. ļaujies psihiskiem traucējumiem lidojuma laikā. mokies no slāpēm. ik reizi ieslīgsti pārdzīvojumos, kad te pēkšņi sauciens no tālienes. visi sanāk kopā. vai kādam kaut kas trūkst? vai varam kā pakalpot? kā nojaušu, šis ir pēdējais brīdis. jāpošas un jādodas ceļā. es laikam došos uz Ņujorku, tur cukini ir īpaši garšīgi, tur dāvanas iesaiņo Karlas papīrā. var stundām stāvēt pie spoguļa

un redzēt tur Alvi. kad nav ko darīt, var stāvēt kaktā, var liegties, ka nav ko darīt. bet tiklīdz ienāc, lai saņemtos, tā paveras jaunas iespējas. es esmu par iespējām! viņš deklarē. viņs ir veģetārietis un saģērbies tā, lai radītu izbrīnu. es no šejienes prom nebraukšu. jūs man varēsiet stāstīt, kas noticis, bet man no tā būs pretīgi. es savas dienas pavadīšu pie gultas, kad Alvis būs slims. manis dēļ notiks gadījumi. visi apjuks, bet es zināšu iemeslu. es rūpīgi ieklausīšos un teikšu, lai viņš ir prātīgs,

lai pienāk klāt ar mēru, lai mani apķer. nē, viņš teiks. tas mani saviļņos. es pieliekšu galvu un nopūtīšos. mēs būsim izkļuvuši no krīzes. būs ko pavēstīt mātei. kas tur ir? viņa jautās. tas esmu es, es esmu slims, ielaidiet. māte steigšus atslēgs durvis un pielieksies manā priekšā. viņa izskatīsies paēdusi, izskatīsies labi. man patīk tava galva, es viņai teikšu. tas pāries, viņa taisnosies. tagad sēdi. es mēģināšu sēdēt taisni, mēģināšu turēt sev priekšā grāmatu, bet kaut kur sirdī man kustēsies labie laiki. es no šejienes prom nebraukšu.

ja biji sliņķis, tev nāksies atbildēt. arī viņiem būs jāatbild. arī Karlai. viņa to zina vislabāk, bet nekad neatzīsies. viņai pašai tiek vislielākais slogs. tas gan tāpēc, ka galvā tā ir iekārtots, gan atkarībā no dzīvā svara. Alvi, Alvi, turi manu roku, es nezinu, kā noiet taisni, bet tu esi gudrs, tev nav ne vismazāko šaubu. kad es šaubos, es kādam pajautāju, uzticos, tas manas šaubas kliedē vai arī nē. ja esmu dziļi pieķērusies, nekad nerunāju par slimībām. tikai dažkārt izsakos, ka

gribētu izkļūt ārā, bet bieži esmu kautrīga. tu vari man neticēt, bet es gribētu kaut tā būtu. vai tad tā nav? ik reizi, kad tu mani nāc apraudzīt, es atraisos un man kā kunkulis no muguras noveļas uz veselu mēnesi. piemēram, tagad esmu atraisīta, bet tu to nenovērtē. kad toreiz sēdējām lidmašīnā, mēs abi atradāmies dīvainā stāvoklī. lidojums varēja sākties, bet mums nebija par ko runāt. vai tu to nosauktu par mūžīgu ieslīgšanu vispārinājumos? es tevi paņemtu līdzi, bet man ir svarīgi zināt, ka esmu tev saprotama. runa ir

par atslīgšanu un neraizēšanos. vai tev jau ir gana? es patiešām vēlētos tev kaut ko pastāstīt. gribētu, lai tu mani saproti bez pienākuma, lai ļaujies man ik dienu, ļaujies šai trakajai spēlei. kad bijām mazliet tuvāk galamērķim, pienāca tā diena, pēc kuras ļaudis vairs nav maināmi. pie manis pienāca Karla, lai atklātu savu sirdi un pastāstītu par savas māsas elastīgajām kājām. viņa esot nopirkusi uzvalku Alvim, lai tas neizskatītos pēc liekšķera, bet vidējā atzīme neesot pacēlusies. viņam esot

bijusi padomā ieruna par māti, ka tā visas šīs dienas esot Alvim jutusi līdzi, bet neesot jaudājusi mainīt savu izskatu. tā esot bijusi pirmā diena, kad viņam sagādātas ciešanas. tas pat neesot īsti vārdos izsakāms, bet kāds esot izlocījies un palicis viens pats. tāds arī laidies, kur kājas nes, kur nu pagadīsies pirmās kāzas. parasti tēvs sāk ar to, ka apjautājas par svarīgākajiem notikumiem, bet šoreiz esot bijusi cita kārtība. tā esot bijusi tēva kārtība.

komiteja izteica vajadzību salauzt mēbeles, lai mēs justos vainīgi nakts garumā, lai mums atmiņā atnāktu visi pretinieki, pretestības cēlāji un tie, kuriem mēs salauzām sirdi. atnāk vesela mācītāja muiža, visa vienās sulās un lauskās. saka, nu? it kā pārliecinoši, bet, ja mani atmiņa neviļ, es biju glīts kundziņš savās dienās, gludu galvu, vienmēr ierados kasē laicīgi, pēc tam

plenderēju pa pilsētu līdz rīta gaismai, saņēmu sodu un sēdēju rokas klēpī salicis. man bija visai kvalitatīva āda, derēja iesaiņošanai vaskā. puikas man lika rokas virsū un sauca mani par dumpinieku. dzīvoju es pazemē, nemēdzu pārstrādāties, bet nenoliegšu, ka brīžiem ieslīgu ļaunās priekšnojautās.

visu būtu atdevis par gabaliņu tumsas, bet zinu, ka galvenās ir jūtas, tādēļ nejūtos vīlies, ka nenoticēju, ka tagad par mani neapžēlojas un kāpj pāri kā pamestām mājām šajā dziļajā zūdībā, kad neviens netur par vajadzīgu mani padīdīt, pabīdīt, ar skalpeli griest riņķa dejā. bet es negaužos, pats pārsvarā

esmu vainīgs. reiz atvērtās durvīs iekļuvu, tagad staigāju apjucis. jezga bija liela, bet nekam nebija jēgas. neredzu, kur varētu sevi likt lietā. esmu tādās kā sprukās, jēga sprūk no rokām ārā, bet lielais melnais vienmēr ir blēņas. nezinu, kā jūtaties jūs, bet es uz šī ceļa cieši esmu iegaumējis, ka palūkot, pirms

pāri iet, var noderēt, ja ne vēl pat... var jau būt, ka pārspīlēju, bet cilvēks bez ceļa neprot sev sekot. uzceļ jaunu māju ar dārzu, peļķi un keramikas rūķi. sauksim to tā - ja es gribu baseinu, tad dodu savu vārdu, roku un gredzenu. automobīlī atstāju sapņus, spuldzīti un paradīzi un prasu tēvam, lai mani godīgi aizved uz pilsētu. esmu laimīgs, kad veiksmīgi paglabāts, visapkārt neaptēsti

ģīmji un starpt tiem arī viņš pārsteiguma pilns un muļķīgi grozās. protams, esmu laimīgs. kā nebūsi laimīgs, kad ar kamaniņām esi licis visiem raizēties, aizrāvies ar glezniecību, stilistiku, izkopis pats savu greizsirdību, bieži esi piekusis, cieši turies pie sniegtajām atbildēm, izguldini citu cilvēku drēbes, vienmēr

atrodies smalkākajās aprindās. tam ir grūti turēties līdzi, tāda ir dzīves jēga. atminieties Dostojevski, kad tas Strazdiņu trieca pēc griķiem. vai viņš jums to stāstīja? katrs cilvēks nes milzīgi smagu akmeni, kā gigantisku velēnu, kā sasalušu gaļas kubulu, kas tam uzvelts uz artērijām un velk atpakaļ, velk sev

blakus soļus un soliņus, aiz viena gala ar zobiem, aiz otra ar bezjēgu. un tavs uzdevus ir atrast. vai tu meklē nezālēs, vai pa daļām, pa posmiem vai absolūtā, tāpat neko neatradīsi, nekā nebūs, ne detaļu, ne posmu, ne absolūta, tikai nekas, dubļi, dēļi un gareni.

satrunējuši jau mēs bijām, bet kastroļus gribējām. tev arī vienu? man paprasa nekas, un es saku - tev reāli vajag? varēji paklusēt, kā Alvis paklusē, kad klausule padusē. un visi priecīgi. esam šeit ieradušies lai apsveiktu lielo bābu bubuli, tukšpauri un acu apmānu. tušu! uzbļauj kancelārs, un padotie sāk klikšķināt pildspalvām. šurpu turpu lido vārdi no atsitieniem jau mutes sausas un tērauds ielocīts, bet fasāde pasaule pasaulīte. aug augumā rudie cilvēki, drīz citiem vairs nepiederēs patiesība, padomā būs kauli, klauni un tādi paši kā mēs. klauni. bet, ko tu jūti zem savas ādas? tādā ādā ietinies, tas jau var arī piesisties. man saka - ko tu zini? esmu skaļāks par vairumu, zinu vairāk kā neko. varu aizstāvēt dzimteni, esmu vienkāršu ļaužu. bet ko tu gribi, viņam prasa, un atbild divi uzreiz. mēs gribam dušu, daudzus gadus cietumā, visu sev un neko citiem. dūša mums ir, uz slēpēm stāvēt mākam, par sevi pastāvēt protam, tev atdosim visu iegūto. kārdinoši, ziniet, paklusēšu tagad, mani puikas ar jums sazināsies. man tevī kaut kas patīk arvien vairāk, vai nebūsi atsities pieaugušā vīrietī? tas būtu rādītājs, bet tas - nē. lem pats, ar varu nepiespiedīšu, sprostā nelikšu, pats varēji, pats vari arī tagad. dalies! saprotu jūsu stāvokli, kungs, bet miera man nebūs, kamēr viss nepavirzīsies tālāk. saki, ko tu gribi. saki droši, ar

galliem neapspriedies. saki, kāpēc? filozofs no manis kā prusaks marcipāna mērcē, bet domāt man patīk. tā vienkāršākā no darbībām, gadu garumā audzēta un lolota. dienai vairs nepiešķir vērību, nešķīsts. koks iekāpis pa logu dārzā gaiņā viņu ar pieri un pirmo reizi mūžā iespurdzas - kur tāds gadījies, ar kājām pa jumtu! vai patika, vai patīk? nu tagad stāsti. atminos tais laikos bija labi. visi ļaudis bija vienkārši. lai ko tiem nepiedāvātu, stāv pastieptām rokām, vienkārši ļaudis. atminos vēl pirmo skolas gadu, kad sāku justies jautri un ik nakti pavadīju ar mitriem matiem. vai pats to atceries? vai neesi augšāmcēlies? vai skolas gados vēl bija atmiņas? klusas un bijīgas, tādas kā tu. atminos, ka biju kluss visu pirmo semestri, bet tad vadītāja mani paaicināja uz mājām, un turpmāk es tāds biju vienmēr. neesmu piedzīvojis lielu vilšanos, pirmo reizi mūžā pavadīju jūsu rokās. tagad esmu pieaudzis puisis un man ir pašam sava lampiņa sapņos. staigāju apkārt un nemācēšu pateikt, kā to zināju, bet varu precizēt vienu lietu. noslēpumus ir jākrāj. ja tie tiek īstenoti, tie nonāk tavās rokās, sprukās. es domāju tā, ka filozofēšana ir priekš noslēpumiem. ja kaut kas noiet greizi, vienmēr var apstāties un zīmēt mājas, bet filozofēšana ir līdzīga flīzēšanai. flīzes ir roku darbs, bet smags darbs notiek galvā vispirmāmkārtām, tā es spriežu.

no stūriem sāka uzglūnēt Ingas manekeni, un ilgi nebija jāgaida, kamēr sākās tā. izmēģināsim! ierosina cilvēks bruncīšos un aizpurdz kur nu kurais. prīmā! tas ir tas, ko es saucu par Karlu Bruni. seko man! esmu pirmā, tu esi otrā, bet visi pārējie ir izbrīnā, ieskaitot Alvi, kas ir iemīlējies. vai ienāksi? visi paskatās uz Alvi. tas kā pēkšņi apķēries - ak, jā, jā. bremze, norūc Karlas uzraugs un parausta plecus. parausti man arī, palūdz Karla. un man arī, piebalso Alvis. kāda saskaņa, kāda no pārpratumiem tīra krišana pārmērībās. deģenerācija, meitenes, deģenerācija. skatieties, mācieties un plaukšķiniet plaukstas. dāmas un kungi, tagad mūsu kreklu uzvelk Alvis! lūdzu applausus viņam. laukā notiek kaut kas neizskaidrojams. neskaitāmi cilvēki ģērbušies sērfotāju drēbēs atbraukuši ar izkrāsotu autobusu un bļauj, ka viņiem jābrauc prom. pasaki viņiem, lai tinas prom, Karla instruē Alvi, bet Alvis pa kluso to pārstāsta Ingai. ir nu gan gudro māja, Inga atsmej. mūs uzskata par diviem, bet atstāj kā vienu. ēst dod kā diviem, bet man nervi netur šo parādi. kad jāskrej, tad jāskrej, nav laika kavēties. ja tev vajag, tad tev vajag, skrien! Alvis sasit plaukstas un prom ir. Alvi, Alvi, pagaidi, viņam pakaļ skrien pirkstiņi. tu aizmirsi savu filozofa portfeli, gluži kā toreiz. tas ir viss, es vairs nespēju smaidīt šajā bēdu ielejā. ja man

vēlreiz būs tam jāiziet cauri, es sākšu smaidīt, bet tagad vēlētos nedaudz atpūtas. kātad, kātad, mēs visi zinām, cik tu jūtīgs un kāds smalkumiņš, bet rekur tev kāds nieciņš, mazs suvenīrs par simbolu mūsu attapībai, mūsu gudrībai un par apmierinājumu man. tā ir mana dzīvība, tā ir gudra. es esmu gudra, bet tu neizdosies. ja man kas svarīgs vajadzīgs, es to izdaru nerēķinoties ar tavām vēlmēm, ar tavu iedomību un neizlēmību. es pati zinu, ko gribu, un manis vienlaicīgi arī nav. es pienāku tuvāk viņu aplūkot, pastiepjos līdz mākoņiem un mana atmiņa saduļķojas. man noceļ vāku, iesmeļ ar kausiņu, izstumda manus stiklus un atkal atstāj tumsā. es neesmu tā pieradis, man gaisma vienmēr ir asocējusies ar straujām pārmaiņām, bet tas, ko tagad redzu, paši saprotiet, ir man neiesmērējams parametrs. Inga sarauc uzacis, agrāk tu tā nedarīji, agrāk tu biji ievērojams, bet tagad tu man izskaties saspiedies. vai visi uz tevi skatās? nudien, tev ar acenēm kaut kas nav kārtībā. bet, kas tu īsti esi? vai izskaties ok? vai esi apķērīga? Alvis sasukā matus, tā nav ērti. pasaki manu vārdu vēlreiz! Alvis. nu ko, vairs nu ilgāk es nevaru izturēt, viņš palūkojas spogulī un saprot, ka ir kļuvis mazāks augumā. abpusēji. Inga pieceļas no neērtā un mulsinoša klusuma pārņemtā krēsla un mierina Alvi, tā gadās, tā gadās.

vajadzēja piezvanīt agrāk. ir jau septiņpadsmitais datums, bet es vēl neesmu atdevis grāmatu. citi manā vietā sāktu iet augstskolā un kaut ko izdarītu ar savu degunu, bet Alvis nekad. viņš joprojām, pēc visiem šiem gadiem, ir bikls un vēlas savu dzīvi pavadīt rimti. katru rītu piesēž pie rīta avīzes, un blakus viņam piesēž Ņekrasovs. visapkārt ir ābeles un tas izskatās ārišķīgi. nu un tad? ja viņš ir savās mājās, viņš ir pavisam cits cilvēks. ka ne klepus uzglūnēs, ne Karlas Bruni acs. ārēji tā liekas, bet iekšēji ir jāpārvar pašam sevi, Ingas nospraustie uzdevumi un žiglie acu skatieni. viss apkārt ir dzeltens, visi ceļ gaisā brunčus, zibina zīmuļus, ar lūpām zīmē gaisā aizskrējušus cilvēkus. no baseina iznāk Alvja kājas un zviln saulē. kāds ieslēdz dienas gaismas spuldzi, un Alvis sev izskatās svešs. viņš varētu sevi noturēt par tradīciju tramdītāju, bet garā zāle pašķiras un aparatūra noklājas. pa maigajiem valgiem kāds uznāk uz kakla, un tā tumšā bārda ir acīm nepieņemama. priekšējie zobi, visa seja kopumā, tik daudz jau nu gan varēja lūgt, lai neizskatītos pēc šauras pieres ar trijstūra tapiņām ausīs. reizēm tas nostrādā, bet, kad mēģini būt maigāks, sievišķais tevī uzvar un atlaiž tev bārdiņu. tas viss dieva dēļ. Alvis apsveicinās, tiek iepazīstināts ar Karlu. viņi abi tiek nosēdināti krēslā, bet Alvis

paliek kājās stāvam. dikti jau nu daudzsološi tie jūsu saviesīgie pasākumi, Alvis iesāk. uzrunā mani uz tu, viņš tiek palabots. vai esi izgulējies? kā tev patika dārzs? dzirdēju, esi tam pāršalcis pāri ar atvērtu bikšu priekšu. vai nenocieties? ak tu mans mazais rakaris, cietuma uzraugs, vergs. saņemies, Alvi, tava bārda nedara tev labu, tā nav nekāds kaķēns, kas jātur abās rokās un jāapmīļo - ak, mana bārdiņa, mana nabaga bārdiņa, pai pai. esi rāms tagad tūlīt, Karla pietešas kājās un abām rokām saņem viņa krūtis. esi rāms, tagad viņa būs norāvusies, un tu nepazīsi iepriekšējos atskaites punktus. visi pagājušās nakts dārzi būs vaļīgi, viņa uz tevi paļausies, pēc tam kliegs, līdz tu vāļāsies papirosos un nespēsi spert pirmo soli. no tavas puiša bārdas būs palikuši tikai darāmie darbi, un tev mirklī liksies, ka viņu saproti, ka esi viņu redzējis sapnī par zēnu esam, bet vienalga viņa tev rādīsies nepiemērotos brīžos, piedzērusies, agrāko spoku veidolā, nezin kāpēc tāda pagaisusi un vējaina. Alvis atslīga naksnīgajā rudenī, viņa plecus bija saplosījuši krēsli. viņš vāji pavēra acis, bija jāstāsta sava dzīve, jādod padomi par dzīvošanu, par skolu un par draugiem. viņš stāvēja dīkā un pīkstēja - kur ir mans baseins, kur ir mana Inga, es prasu, kur ir manas baltās dienas, es gribu dzert. tinte ar pienu sajaukta, drīz sāksies likvidācija.

viņi strauji sašaurināja savu draugu loku. vai tas bija negaidīti, viņi nemācēja spriest, bet Alvis atstūma visu tumšo matu ērkulu, sakot - draza, draza. dīķī kāds peldējās, un to varēja noturēt par visu atlikušo, bet apkārt neviena vairs nebija, visi klusēja, vērojot viņu. tas ir viņš, viņš sakustas, es patiesi viņu atpazinu, cauri visai vasarai mēģināju viņu iznīcināt, bet nu cauri ir. vai tev kāds ir teicis, ka izskaties pēc pūķa? kultūras stundās juties tīrs un kārtīgs, jo biji labi apcirpts, bet, kad atgriezies skolā, gudrāks nekļuvi, par prezidentu nekļuvi. nevarēji jau arī, jo nesaprati, ko Inga no tevis grib, bet viņa tikai gribēja nenoticēt, lai atvieglotu savas māsas dzīvi. ja vien jūs iedomātos, kādas intrigas vīrieši un sievietes savā starpā vij, jūs uzbangotu ar jaunu sparu, jūsu dzīve iegūtu jaunu krāsu, jauni gaiteņi parādītos sen atstātās galerijās, jūs viscaur sajauktos ar jauniešiem, šīm svaigajām balsīm, smiekliem. viņiem bija jautrāk kā citiem, jo neviens viņus klasē nepazina. jautrības netrūka arī ielas otrā pusē, kur viņiem mācās virsū brīvmūrnieki un reizēm meitenes, ko bija

grūti novērtēt, jo viņām patika puiši. tādu vēl nevienu nebiju redzējis, nebija izdevies, bet nu noturēju viņu par meiteņu zagli. viss tādos uzvalkos, šlipsēs un uzgaļos. grozās uz augstpapēžu kurpēm, uz špiļkām un ir patstātvīgs savos lēmumos. jau kuro reizi šodien viņu redzu. gadījumā, ja tas turpināsies vēl ilgāk, es vairs neizturēšu un palikšu raibs sejā. bet tā nebija viņa, viņa klusībā savā savrupmājā nodarbojās ar tirdziņu un dziļi elpoja. vai viņa tev iedzēla? tu izskaties tāds savārdzis. nesaki vairs ne vārda, es piezvanīšu uz bāru un skaļi nosmiešos. viņiem vajadzētu saprast. diemžēl klusums nespēja ārstēt un seklajos autiņos kāds bija atstājis savu mašīnu. kas par skuķi, ja tādu vēl redzētu, mani sēklinieki samainītos vietām ar dvēseli un es kļūtu par dziļāku personu, tik dziļu kā šī lapa, kā šie gruzdošie padebeši. jā, es varu to atļauties, jo biju taču vienā klasē ar viņu, ar šo zēnu, kura domas atgaiņā ērmus. viņu sauc Alvis, tas ir pats Alvis. pašas labākās atzīmes, pats gudrākais zēns klasē, bet pēc acīm var pateikt, ka iemidzināts. ir ko mācīties.

neko lieku viņiem nepiedāvājām. blakus stāvēja baseins, un visi, kas zināja, ko tas nozīmē, varēja piedalīties derībās. tūkstoši bija izdibinājuši, kurš mirklis būs piemērots, un mērojās spēkiem, lai varētu vienoties par to, kurš būs stiprākais. Alvi viņa sieva bija atstājusi mājās, un tas bija viss. katrs, kas padevīgs savā garā bija parādījies pie apvāršņa, tika apsaukts, un uz viņu norādīja ar īkšķi, ar to saprotot, ka viņam jāiet mājās. viņš vēl nebija pieaudzis, bet jau krietni kopts un prom ar tādu dzeju, ko nevar paturēt rokās. es paņēmu pudeli un aizgāju pie tēva brāļa. pāri apsnigušiem laukiem un apsnigušām pudelēm. ar pirkstu pieskāros viņam pie deniņiem un viņš sāpēs izgrūda plaukstošus lamuvārdus. viss dārzs bija piedrazots un prusaki jodelēja visapkārt Alvim, līdz tas neizturēja un pastāstīja stāstu. ilgāk to izturēt nebija manos spēkos, tādēļ es teicu - nāksies būt paklausīgākam un noklusēt nepatīkamu patiesību lomu spēles labad. bet nejau visi ir tik apķērīgi, un pusratā man sākās mūžs. tēvs bija iejūdzis dzīvožogu un kļuvis mazliet lielāks. siena pie Stopiņu pagasta jau bija priekšā un vaikstījās pēc Disneja valstības. jūs savu gruntsgabalu labi apkopjat, es paintere-

sējos, bet man teica, ka tie visi ir jaunumi, ka man nepiedienot smaidīt, kad Silvija saņem savu sodu ar metieniem pa viņas kāzu kleitu. ak tu tāda, viņa iekliedzas, tā ir jaunrade, tā momentā jāpārtrauc! tas iet pāri manam prātam. neesmu nekāds švīts, bet ērmus atpazīstu uzreiz. ko šovakar uzvilksi? vai cirvi? kā tas izskatīsies tavā padomā? sarunas ar patēvu pārtraukšu cauri gadsimtiem, pret rītu pienāks vakars un pieslēgs mani pie dienām caur un caur. ar automobiļa atslēgām ielauzīšos bankā un nozagšu darbnīcu priekš Alvja. allažiņ tā esmu darījis, un māte mani vienmēr atbalsta. kad esmu kalis dižus plānus gana ilgi, saku, pietiek, jāatpūšas. un visi, kam ir acis, redz, kāds es notrunējis zēns. ar laika garu pavadītā vasara veras manos pažobeļos un liek man darīt lietas, ko Alvis nekad nedarītu. piemēram, aizvakar liek man locītīties kā tēraudam un izlikties, ka nepazīstu pret mani pavērstās acis. šovakar savukārt man jālasa papildu materiāls par Kuršu kāpu, lai ar lieganu tālruni rokās varētu aiziet līdzi savam tēlam, atstājot Karlu elkoņos sadevušos ar viņiem visiem, šiem preciniekiem, kas smīn tāpat kā es un kas ir tādi paši kā es, saprotiet, vairāk par tūkstoti es viņiem nedošu.

gribēju pieminēt kādu no tiem izredzētajiem, bet, vai tad man kāds ļaus. tomēr mēģināju, nevajadzēja. var redzēt, cik tālu tā var aiziet, nezaudējot līdzjūtību. ar katru mikli mitējas viena no runas manierēm, kamēr beigās paliek tikai jautājums, kāpēc? Alvja dēļ viss ir iespējams, viņš ir Dēls. Rūdis saka, ka tik tālu aiziet padevībā esot bijis īsts uzdrošināšanās žests, bet tas mani kaitina. es niķojos un nenāku mājās laicīgi. staigāju apkārt kā ubags, apaudzis un nekopts. īsts saldumiņš. gluži arī nesaprotu, ka var sadzīt rokā, ja kāds cits iestājas par tēvu. būtu varējis palikt, kur bija, un nevienam nebūtu nodarīts pāri, bet tagad vienīgi pudele var līdzēt. mēģinu no pirkstiem uztaisīt dūri, bet sāpes neļauj sažņaugt Alvi. nagi traucē, un apvārsnī ielaužas kaut kādas drazas. paņemu dārzu saujā, un pakausī saskatu Alvi. tas līdzi paņēmis rādītājpirkstu un izrāda dārzu. daudzpusīgs tas Alvis ir, klausās visu, ko viņam saka, pēc tam pārstāsta. jo ilgāk viņu pazīstu, jo grūtāk nākas atbrīvoties no skumjām. paklausīgs dēls, mīl paspēlēties. re, atkal atvilcis kādu jaunu mantiņu. tā vēl tik pusratā, bet mugura jau slapja. tālāk jau turpina kā mans tēvs, kļūst arvien lielāks, līdz atduras pret sienu. nekas, paaugsies, kļūs vēl lielāks un ieies Disneja dimensijā. iegūs pats savu gruntsgabalu un viss, attā attā, tā viņu vairs arī neredzēju. visu jau nevar gribēt. jaunumi tādi, ka viņš smaida, līdzko no solārija iznāk māte. tad nu arī jaunumi. viņa taču smaida vi-

sur, kur tuvumā ir Silvija, šī palaistuve, šī kāzu jaucēja. nāc tuvāk, nākošā nedēļa paies zemā morālē, nebrauc dziļumā. bet neviens neklausās, visiem kaut kur jādodas, jāizdabā, jādara pa prātam. visi tādi šiki, tādi un šitādi, par citu tēmu nemaz vairs nevar parunāt, uzskatīs par ērmu. ko domājies, pievelku tuvāk priekšplānu, bet šovakar izrādās gada jubileja. sarunas turpinās ap manu tēvu. mēģinu viņu ieslēgt dienu ritumā, bet pret vakaru vienalga vairs nav spēka. viss ieguldīts automobīlī. Alvis pa nakti paliek darbnīcā, runājas pats ar sevi, iegājis sevī, noslēdzies, tūlīt jau pārsprāgs, kad ienāk māte un prasa, kādi man plāni? saku, ka jāatpūšas, ka neieredzu, kad mani traucē, ka neesmu vairs nekāds zēns, nedz arī piedzēries. varēji jau parūpēties par laika garu. varēji atpūsties, kamēr uz to bija vaļa, bet tagad tikai plenderē. ņem taču vienreiz piemēru no Alvja, izlocies, ja tā prasa tavs organisms, bet šovakar mums ir paredzēts motokross. visi materiāli jau uz galda, jāpaspēj daudz izlasīt. papildus tam vēl universitātes darbi, kursadarbi, tēva garīgā atpalicība. viss aiziet nebūtībā, tikai savā istabā varu paglābties, telefonu piespiedis pie vaiga. tā ir viņa, Karla Bruni, mans vienīgais bieds un acuraugs. viņa jau man teica, brīdināja, lai ejot cauri ar elkoņiem, bet es tik smīnu. kas viņa tāda, lai mani saprastu. es labāk uzdrīkstēšos saprast kādu augstāku būtni un pats sasalšu ragā.

ar savu banti tu mani vienreiz nokaitināsi. vai es tev neteicu, lai tu lieto parūku? nu? vai izlēmi? astoņpadsmitajā gadsimtā tas tiktu uzskatīts par aizvainojumu, bet es izdibināju, ka daži no mūsu tūkstoša ir slepus tikušies un ar smagajām mašīnām apbraukuši Ikšķili. kā tev tas izklausās? tas saucas, skriet ar kājām un pliķēt pa dibenu. nekas ražīgs tas nav, ja salīdzina ar manējo. es savā mūžā esmu redzējis pietiekami daudz piemēru, lai spētu novērtēt tos pāris tūkstošus, kas mūs ikdienā izseko. vēl kāds vēlas izteikties? es savā lepnībā drīz sākšu līdzināties savam tēvam, un man pa acīm sāks nākt ārā stāsti. tas būs smagi, bet viņš noklāj visu apkārti ar atkusni, un Alvis saprot situācijas nopietnību, pieglaužas man pie pleca un aizpīpē. šajā mutuļojošajā dzīvē var paļauties tikai uz sliktu organizāciju. ja es sniedzu glāstu, es zinu, pie kādām sekām tas var novest. es neesmu muļķis un māku lietot šļūteni, bet, ja tu man piespēlē šaubīgus skuķus, es ceru, puis, ka tu saproti, ar to nebūs līdzēts. ja patiesi vēlies pakalpot, pārbaudi savas bikses. ko tur redzi, a? viens divi trīs, tā tas notiek un ir noticis. vai tagad pārdomāji? domāju, ka tas viss nenotika. vienmēr var ar pārākumu raudzīties uz iedibinātām vērtībām, bet, vai pārākumā ir patīkami noskatīties? es no savas puses arī varu pasmīnēt, tas arī viss. visi resursi aiziet skolai. kā gan savādāk es varētu saglabāt savu arhitekta statusu. redzi, man ir diploms, un diploms ir vēr-

tība. kad tu būsi manos gados, parunāsim, tikmēr ieteikšu tev pārskaitīt naglas un uzsākt pašam savu uzņēmējdarbību. sāc ar to, ka izremontē vannasistabu. vai pārbaudīji lupas? tās visas driskās mētājas šķērsām istabai, pa visu māju. es pat teiktu, ka taisies laisties lapās, bet es to neieredzēšu. prasīšu savam dēlam, lai tas kļūst par īstu vīru. gan jau kādreiz es viņu vēl pārspēšu. man ir nauda, un es to tērēju augstskolā. varu veselu baru mūļu vilkt pie sava tēva kaut ik dienas, bet laimīgāks viņš no tā nekļūst. agrākos laikos viņš visu redzēja citos toņos, bet, kopš pie mums ir ievācies Alvis, viņš ātri pagurst un izslēdzas. nākamreiz mazliet vilcināšos, lai viņš samulst ātrāk un varētu atmest ar roku bez sirdsapziņas pārmetumiem. nejau man vajag visas šīs formalitātes, lai realitāte runā pati par sevi. o, jā, es tevi neieredzēju, bet mana tēva mīkstie audi atraisīja manu mēli, un tagad es savas dienas pavadu baseiniņā, kūļājot ūdeni. atraisās smaidā zināms cilvēks, saprot visu par lietas būtību. esot mācīts, tam vienalga, vai laiks ir kāds vai sprukās iedzīts. šis varot šļakstīties, ja tam tā patīk, bet, hei, vai tad es tevi nebrīdināju par melnajiem stikliem? piemēram, vakar, deguna priekšā aizlidoja vējains skuķis, pa taisno no modes skatēm. kādas kājas, kāda grācija! visa tāda apsūbējusi, un pa gabalu var redzēt, ka meklē, vai Alvis nav augšāmcēlies. tādu vīru ar uguni nesameklēsi, pat stikla drumslās un pelnu vālos.

nogāzts gar zemi viņš izskatījās neaizsargāts. šādus puišus mēs esam redzējuši līcī, mums tādi nav vajadzīgi, ņemiet tos līdzi. bet šo te atstājiet, mēs vēl paskatīsimies. pār Maskavu nolaidās lielie helikopteri un teica, hops, lai visi saprastu, ka tie bālgani. tagad ieej pa parādes durvīm un saki, ka mēs paceļam tauvas, lai atslēdz gāzi. tev deguna priekšā ir instrukcijas, bet tu plauksti vaigos rozā sārts. tev vajadzēja strādāt ar puķēm, smaržot pēc puķēm, velkāt gredzenus un ģērbties kleitā, bet tā nav. kāpēc? vai Alvis tev strikti piekodināja, ka savādiem ļaudīm ir jābūt uzmanīgiem ar skābi? paskaties uz viņa rokām, tās ir atklāta karte, kas norāda ceļu uz viņa māti. tas ejams lēni un ar aplinkiem, bet pa ceļam var vērot dzērves un izgaršot meža ogas. tas pats attiecas uz viņa tēvu. to nekad nevarētu izskaitļot pat tad, ja pašam pajautātu. paša mājās audzēts, bet nav kur likt. var pat iesmieties, cik tas ļoti atsities tēvā un mātē. visu pagājušo nedēļu gulšņāju, domāju par mājām un par sienaugšu. nebūšu tik stiprs nākamreiz, sanesīšu malku priekšdienām, lēnām kļūšu par arhitektu, tāpat no manis nav ko mācīties, visi grib ātrāk tikt vaļā. lai tik ienāk. tēvs stāv uz ceļiem zem galda un lūdz māti - lūdzu, ieskaties man acīs, man kaut kas ar šlipsi nav kārtībā, tu esi vienīgais cilvēks, kam dievs devis acugaismu un es nevaru vairīties no Alvja mūžīgi. tumšajos mežos kāds izbārstījis stikla lauskas. nākot mājās salasīju pilnu mobilo telefonu, tagad spēlējos. nebija tik grūti, atzīšos, galvenais iet vienā solī

ar saviem sirdspukstiem un neslēpties no tā, kas nekad nav bijis. ko tu par to saki? vai kauns tevi panāca, dižais arhitekt? vai savu adīkli nepasēji savā neuzmanībā un izšķērdībā? bet jauno radiostaciju, jauno peldbaseinu, kas vēl nav pabeigts, vai to visu tu novērtēji? manuprāt, tās ir dārgas mantas, mana dziļa cieņa par tava tēva zilajiem ūdeņiem. es viendien stiepu mājās marģināles un pašizmaksas sāka pārsniegt manu vēlmi ar to visu krāmēties, tāpēc es noteicu - vai nu jūs beidziet mani āzēt, vai meklējiet pašas savus sēdekļus. iedomājies, tas nostrādāja, tajā vakarā nopelnīju veselu galonu čurkstošā. nu un? vai pārrēķināji? esmu drošs, ka te notikusi kāda šmaukšanās. droši vien esi apvests ap stūri par kādām simtdivdesmit pēdām kvadrātmetrā. esmu redzējis šīs seškājainās mākslas skolas apsolventes, viņas vienmēr pārrēķinās un tad arhitektiem, tādiem kā mums, ir jāuzņemas sekas. mitējies jel tu ar savām aizdomām, tev maza sajēga par to, kā kārtot lietas un atvelc nu tagad elpu, savu stāstāmo esi tik stipri sagrozījis mūsu iekšējos koridoros, ka pat prusaki baidīsies pieskarties sienām, rēķinoties ar to, kas viņus sagaida priekšā ezeriņā. tādu kā mēs ir tūkstošiem, simtiem salmiņu tiek izlietoti ik gadu, lai glābtu mūsu stāvokli, mūsu fosforiscējošo rekordskaitli visā tā diženumā. saproti, es pats ar tevi izrēķinātos, bet mums ir noruna par visa veida lokiem, tostarp tiem, kuriem tu ej cauri ar lepnumu.