Viena lapa -

gribēju pieminēt kādu no tiem izredzētajiem, bet, vai tad man kāds ļaus. tomēr mēģināju, nevajadzēja. var redzēt, cik tālu tā var aiziet, nezaudējot līdzjūtību. ar katru mikli mitējas viena no runas manierēm, kamēr beigās paliek tikai jautājums, kāpēc? Alvja dēļ viss ir iespējams, viņš ir Dēls. Rūdis saka, ka tik tālu aiziet padevībā esot bijis īsts uzdrošināšanās žests, bet tas mani kaitina. es niķojos un nenāku mājās laicīgi. staigāju apkārt kā ubags, apaudzis un nekopts. īsts saldumiņš. gluži arī nesaprotu, ka var sadzīt rokā, ja kāds cits iestājas par tēvu. būtu varējis palikt, kur bija, un nevienam nebūtu nodarīts pāri, bet tagad vienīgi pudele var līdzēt. mēģinu no pirkstiem uztaisīt dūri, bet sāpes neļauj sažņaugt Alvi. nagi traucē, un apvārsnī ielaužas kaut kādas drazas. paņemu dārzu saujā, un pakausī saskatu Alvi. tas līdzi paņēmis rādītājpirkstu un izrāda dārzu. daudzpusīgs tas Alvis ir, klausās visu, ko viņam saka, pēc tam pārstāsta. jo ilgāk viņu pazīstu, jo grūtāk nākas atbrīvoties no skumjām. paklausīgs dēls, mīl paspēlēties. re, atkal atvilcis kādu jaunu mantiņu. tā vēl tik pusratā, bet mugura jau slapja. tālāk jau turpina kā mans tēvs, kļūst arvien lielāks, līdz atduras pret sienu. nekas, paaugsies, kļūs vēl lielāks un ieies Disneja dimensijā. iegūs pats savu gruntsgabalu un viss, attā attā, tā viņu vairs arī neredzēju. visu jau nevar gribēt. jaunumi tādi, ka viņš smaida, līdzko no solārija iznāk māte. tad nu arī jaunumi. viņa taču smaida vi-

sur, kur tuvumā ir Silvija, šī palaistuve, šī kāzu jaucēja. nāc tuvāk, nākošā nedēļa paies zemā morālē, nebrauc dziļumā. bet neviens neklausās, visiem kaut kur jādodas, jāizdabā, jādara pa prātam. visi tādi šiki, tādi un šitādi, par citu tēmu nemaz vairs nevar parunāt, uzskatīs par ērmu. ko domājies, pievelku tuvāk priekšplānu, bet šovakar izrādās gada jubileja. sarunas turpinās ap manu tēvu. mēģinu viņu ieslēgt dienu ritumā, bet pret vakaru vienalga vairs nav spēka. viss ieguldīts automobīlī. Alvis pa nakti paliek darbnīcā, runājas pats ar sevi, iegājis sevī, noslēdzies, tūlīt jau pārsprāgs, kad ienāk māte un prasa, kādi man plāni? saku, ka jāatpūšas, ka neieredzu, kad mani traucē, ka neesmu vairs nekāds zēns, nedz arī piedzēries. varēji jau parūpēties par laika garu. varēji atpūsties, kamēr uz to bija vaļa, bet tagad tikai plenderē. ņem taču vienreiz piemēru no Alvja, izlocies, ja tā prasa tavs organisms, bet šovakar mums ir paredzēts motokross. visi materiāli jau uz galda, jāpaspēj daudz izlasīt. papildus tam vēl universitātes darbi, kursadarbi, tēva garīgā atpalicība. viss aiziet nebūtībā, tikai savā istabā varu paglābties, telefonu piespiedis pie vaiga. tā ir viņa, Karla Bruni, mans vienīgais bieds un acuraugs. viņa jau man teica, brīdināja, lai ejot cauri ar elkoņiem, bet es tik smīnu. kas viņa tāda, lai mani saprastu. es labāk uzdrīkstēšos saprast kādu augstāku būtni un pats sasalšu ragā.