 | Nov. 27th, 2009 @ 07:24 pm  |
|---|
|
nolikuši garāžu uz vārtiem viņi divatā palika. Alvis nebija braucis uz pilsētu ilgu laiku, tādēļ atkrita skābūzī. Karla Bruni uz to skatoties, noteica - divi vien. viņi vairs nebija tādi, kas patika meitenēm. kas noticis ar Karlu? mēs taču katru reizi nospriedām, ka pie tā neviens nva vainīgs, neviens nav vainīgs vārda priekšā, un pareizi nospriedām, tā tam bija jābūt. svešās mājās mēs iededzam sveci un redzam pilsētu labāk. viss apkārt kluss un tīrs, paciešami. bērēs gan nebija tik liela iecietība, tur kauslīgais Alvis ar savu sprauslošanu un pilsoņa tiesībām snīpīti uzrāva un reizēm pat bija nepieklājīgs. viss norisinājās pāri mūsu spēkiem, arī šoreiz. ej, zini, paskaties, kā vistas kūtī uzvedas, viņam ar bērnu ērcītēm noteica. kāds kauns, vai tāpēc es pēc skolas iestājos tehnikumā, lai tagad būtu pieaugusi? mani tas neuztrauc, kaut vai lai ir tā. es nevarēju pienākt pietiekami tuvu, lai aprunātos iepriekš, bet tagad esmu palikusi viena ar māti. tā tas nevar palikt, kaut vienu reizi, bet vajag labot situāciju. kā likums galu galā varbūt pašas dzīve izmainīsies. zudīs nedaudz noslēpumainības, raisīsies fantāzija, bērni paaugsies un teiks, mamm, bet kāpēc tu nopirki tik lielu vairogu? tagad, kad bērni jau paaugušies, tie visu laiku pavada divatā. mūža pavards. divatā tie krāc un sēž viens otram blakus kiopdzīvē, sanākuši tādi kā dvīnīši, bet beigās tāpat visi smejas. tovakar bijām nogājuši jaunībā, kā jau ar plakstiem likām noprast, bet ceļš spēji aprāvās un to vairs nebija iespējas apsargāt. būs jāpaliek šeit jau kuro reizi, diviem vien. un sienas atkal vērsās pret viņiem, pratināja, atpleta savas dāsnās rokas, ņēma cieši vienu pēc otra, tad cieši raudzījās sejā, plakšķināja, par spēkavīru dēvējās. mēs ārdījāmies, negribējām padoties uzreiz, sākumā pat noturējām viņu par neci spēcīgu, bet tad redzējām, ka arī viņam sāp, ka viņš valdās kā toreiz. redzējām, ka nav vairs tie laiki, kad visu zini, ka vīram valodiņa neraustās, bet sieviņai viņš to neteica. būs jāsamierinās šā vai tā, nekas te vairs nebūs līdzēts, pilna pasaulīte tādu sērdieņu un viņu vienīgā alga ir vientuļa sieviņa. vēl ļaunāk, ikdienā mēs nonācām tādā skaidrībā, ka rūpēties kļuva grūti. jumts virs galvas bija un tēvs nemitējās teikt, lai ienākam viņam prātā, viņš bija vecs, pensionārs, bet savu būdu turēja teicamā kārtībā. viņš nomira pagājušo ruden pēkšņi un māte pat trešajā mēnesī nevarēja pēc horoskopa pateikt, vai iebraukušie ir tatāri vai rumāņi. bet trešajā mēnesī tie tomēr ierbauca mūsu zemē un saguma ap kapiņu.
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}