Viena lapa -

About  

Previous Entry Nov. 28th, 2009 @ 12:15 pm Next Entry
gandrīz novēloti, bet gadu no gana arvien drīzāk pienāca diena, kad viņi atbrauca atpakaļ savos ratos, savos darbos. sestdienas pagāja bērnu skolā, un biedrība pavadīja laiku mājās copējot, dārzā. vienotā korī tā bija veca un pulēja vijoles, taustiņinstrumentus. vēl mazliet un viņi būtu atgriezušies, būtu ieklausījušies, bet šovakar saturs bija no svara. gurdenā balsī viņi pīkstēja viscaur spolei, visa māja tinās tumsā, mūsu gādībā. būtu es tajā laikā juties siltā, es viņai pašai to visu būtu izstāstījis. Laimas smaidā bija jaušams nogurums, beidzot viņa bija pietuvojusies malai, caur kuru bija jālaiž šņabis. piegrūdusi kakliņu pie lūpām viņa lūdzās, lai jel beidzot vienreiz viņu meklēt nepiemērotos brīžos, viesmīli. bet viņš brīnās, kur esmu jūs redzējis. vai esam reiz tikušies? jau? viņa brīnās pretī, viņas priekšauts runā par sevi. esmu Klavesīne, viņa vāji iebilst, bet tad izgāž trauku ar ūdeni un atrodas tajā līdz pusceļiem. es reiz jums atgādināju, ka tas ir pa īsto. ka salaiduma vietas ir jānožāvē un tad jāizstaipās. bet paraugieties apkārt, viss, kas ir redzams, ir Karla, visapkārt. ei tak tu, vai tiešām tu visur redzi Karlu? es varētu iebilst, lai tu pamani arī mani, Laima nopūšas. bet pamazām viņu ceļi krustojas, un automobīlī ienāk nākamais. ir vēla pēcpusdiena, Laima piegriež grožus un dodas ceļā, stūrēdama pa dārza vacajām gropēm. Inga pamana Alvi, un tas ir pretimnākoši. viņi sarokojas, saskatās. Inga pietupst ceļos un ķiķina. pietiek, saka Alvis, un Inga izvairīgi nozūd. es bēgtu, ja vien man vakar nebūtu piekodināts izvairīties no raganām. desmitajā datumā es ik vakaru redzēju Ingu, bet tagad ir palikusi tikai viņas slota. es raudzījos augstāk, bet jebkura ragana man likās nožēlojama, pārāk skaista. tikpat labi es būtu varējis lidot līdzi, sevi nežēlējot, bet man netīk augstums un atmodas laikā es biju to iegaumējis, ka aizsargāties vajaga ar visu iespējamo, pret visu svešo un lidojošo. kad rīstīdamies viņš iznāca no klēts, viņa automašīna bija nosēta graudiem. dīvaina parādība, viņš pie sevis nodomāja un lidoja tālāk, bet ticis līdz dīvānam pamodās un jutās neizgulējies. pavisam negaidīts pavērsies, virszemē es jūtos kā būtu šortos, bet acis pievēris dzirdu pazemes dūkoņu. tās būs miegazāles, kas vainīgas, es turpmāk biežāk izmantošu dūmaku, tā būs mierīgāka dzīvošana.
Tags:
(Leave a comment)
Top of Page Powered by Sviesta Ciba