Viena lapa -

no stūriem sāka uzglūnēt Ingas manekeni, un ilgi nebija jāgaida, kamēr sākās tā. izmēģināsim! ierosina cilvēks bruncīšos un aizpurdz kur nu kurais. prīmā! tas ir tas, ko es saucu par Karlu Bruni. seko man! esmu pirmā, tu esi otrā, bet visi pārējie ir izbrīnā, ieskaitot Alvi, kas ir iemīlējies. vai ienāksi? visi paskatās uz Alvi. tas kā pēkšņi apķēries - ak, jā, jā. bremze, norūc Karlas uzraugs un parausta plecus. parausti man arī, palūdz Karla. un man arī, piebalso Alvis. kāda saskaņa, kāda no pārpratumiem tīra krišana pārmērībās. deģenerācija, meitenes, deģenerācija. skatieties, mācieties un plaukšķiniet plaukstas. dāmas un kungi, tagad mūsu kreklu uzvelk Alvis! lūdzu applausus viņam. laukā notiek kaut kas neizskaidrojams. neskaitāmi cilvēki ģērbušies sērfotāju drēbēs atbraukuši ar izkrāsotu autobusu un bļauj, ka viņiem jābrauc prom. pasaki viņiem, lai tinas prom, Karla instruē Alvi, bet Alvis pa kluso to pārstāsta Ingai. ir nu gan gudro māja, Inga atsmej. mūs uzskata par diviem, bet atstāj kā vienu. ēst dod kā diviem, bet man nervi netur šo parādi. kad jāskrej, tad jāskrej, nav laika kavēties. ja tev vajag, tad tev vajag, skrien! Alvis sasit plaukstas un prom ir. Alvi, Alvi, pagaidi, viņam pakaļ skrien pirkstiņi. tu aizmirsi savu filozofa portfeli, gluži kā toreiz. tas ir viss, es vairs nespēju smaidīt šajā bēdu ielejā. ja man

vēlreiz būs tam jāiziet cauri, es sākšu smaidīt, bet tagad vēlētos nedaudz atpūtas. kātad, kātad, mēs visi zinām, cik tu jūtīgs un kāds smalkumiņš, bet rekur tev kāds nieciņš, mazs suvenīrs par simbolu mūsu attapībai, mūsu gudrībai un par apmierinājumu man. tā ir mana dzīvība, tā ir gudra. es esmu gudra, bet tu neizdosies. ja man kas svarīgs vajadzīgs, es to izdaru nerēķinoties ar tavām vēlmēm, ar tavu iedomību un neizlēmību. es pati zinu, ko gribu, un manis vienlaicīgi arī nav. es pienāku tuvāk viņu aplūkot, pastiepjos līdz mākoņiem un mana atmiņa saduļķojas. man noceļ vāku, iesmeļ ar kausiņu, izstumda manus stiklus un atkal atstāj tumsā. es neesmu tā pieradis, man gaisma vienmēr ir asocējusies ar straujām pārmaiņām, bet tas, ko tagad redzu, paši saprotiet, ir man neiesmērējams parametrs. Inga sarauc uzacis, agrāk tu tā nedarīji, agrāk tu biji ievērojams, bet tagad tu man izskaties saspiedies. vai visi uz tevi skatās? nudien, tev ar acenēm kaut kas nav kārtībā. bet, kas tu īsti esi? vai izskaties ok? vai esi apķērīga? Alvis sasukā matus, tā nav ērti. pasaki manu vārdu vēlreiz! Alvis. nu ko, vairs nu ilgāk es nevaru izturēt, viņš palūkojas spogulī un saprot, ka ir kļuvis mazāks augumā. abpusēji. Inga pieceļas no neērtā un mulsinoša klusuma pārņemtā krēsla un mierina Alvi, tā gadās, tā gadās.